Psalmi 106
1 Alleluja! Pateiciet Tam Kungam, jo Viņš ir labs, un Viņa žēlastība paliek mūžīgi.
Halleluja! Preiset den HERRN, denn er ist freundlich, ja ewiglich währt seine Gnade!
2 Kas var izteikt Tā Kunga varenos darbus un izstāstīt visu Viņa teicamo slavu?
Wer kann des HERRN Machttaten gebührend preisen und kundtun all seinen Ruhm?
3 Svētīgi tie, kas tiesu tur un dara taisnību vienmēr.
Wohl denen, die am Recht festhalten, und dem, der Gerechtigkeit übt zu jeder Zeit!
4 Piemini mani, ak Kungs, pēc Sava labā prāta uz Saviem ļaudīm, piemeklē mani ar Savu pestīšanu;
Gedenke meiner, o HERR, mit der Liebe zu deinem Volk, nimm dich meiner an mit deiner Hilfe,
5 Ka redzam labumu pie Taviem izredzētiem un priecājamies par Tavu ļaužu prieku un lielāmies ar Tavu īpašumu.
daß ich schau’ meine Lust am Glück deiner Erwählten, an der Freude deines Volkes Anteil habe und glücklich mich preise mit deinem Eigentumsvolke!
6 Mēs esam grēkojuši līdz ar saviem tēviem, esam noziegušies un bijuši bezdievīgi.
Wir haben gesündigt gleich unsern Vätern, wir haben gefehlt und gottlos gehandelt.
7 Mūsu tēvi Ēģiptē nelika vērā Tavus brīnumus, tie nepieminēja Tavu lielo žēlastību, bet bija pārgalvīgi jūrmalā pie niedru jūras.
Unsre Väter in Ägypten achteten nicht auf deine Wunder, gedachten nicht der Fülle deiner Gnadenerweise, waren widerspenstig gegen den Höchsten schon am Schilfmeer;
8 Viņš tiem palīdzēja Sava vārda dēļ, ka tiem parādītu Savu varu.
dennoch half er ihnen um seines Namens willen, um seine Heldenkraft zu erweisen.
9 Un Viņš rāja niedru jūru, ka tā sasīka, un Viņš vadīja caur dziļumiem kā pa tuksnesi.
Er schalt das Schilfmeer: da ward es trocken, und er ließ sie ziehn durch die Fluten wie über die Trift.
10 Un Viņš tos atpestīja no ienaidnieku rokas un tos atsvabināja no nīdētāju rokas.
So rettete er sie aus der Hand des Verfolgers und erlöste sie aus der Gewalt des Feindes:
11 Ūdeņi apsedza viņu pretiniekus, ka neviens no tiem neatlika.
die Fluten bedeckten ihre Bedränger, nicht einer von ihnen blieb übrig.
12 Tad tie ticēja Viņa vārdiem, tie dziedāja Viņa slavu.
Da glaubten sie an seine Worte, besangen seinen Ruhm.
13 Bet steigšus tie aizmirsa Viņa darbus, tie nenogaidīja Viņa nodomu;
Doch schnell vergaßen sie seine Taten und warteten seinen Ratschluß nicht ab;
14 Bet kārot iekārojās tuksnesī un kārdināja Dievu tai posta vietā.
sie fröhnten ihrem Gelüst in der Wüste und versuchten Gott in der Einöde:
15 Tad Viņš tiem deva pēc viņu kārības, bet darīja viņu dvēseles nīkstam.
da gewährte er ihnen ihr Verlangen, sandte aber die Seuche gegen ihr Leben.
16 Un tie apskauda Mozu lēģerī un Āronu, Tā Kunga svēto.
Dann wurden sie eifersüchtig auf Mose im Lager, auf Aaron, den Geweihten des HERRN:
17 Zeme atvērās un aprija Datanu un apklāja Abirama biedrus.
da tat die Erde sich auf und verschlang Dathan und begrub die ganze Rotte Abirams,
18 Un uguns iedegās viņu pulkā, liesma sadedzināja tos bezdievīgos.
Feuer verbrannte ihre Rotte, Flammen verzehrten die Frevler.
19 Tie taisīja teļu Horebā un klanījās tās bildes priekšā,
Sie machten sich ein Kalb am Horeb und warfen vor einem Gußbild sich nieder
20 Un pārvērsa savu godu par vērša ģīmi, kas ēd zāli.
und vertauschten so die Herrlichkeit ihres Gottes mit dem Bildnis eines Stieres, der Gras frißt.
21 Viņi aizmirsa Dievu, savu Pestītāju, kas lielas lietas bija darījis Ēģiptes zemē,
Sie hatten Gott, ihren Retter, vergessen, der große Dinge getan in Ägypten,
22 Brīnumus Hama zemē, briesmīgus darbus pie niedru jūras.
Wunderzeichen im Lande Hams, furchtbare Taten am Schilfmeer.
23 Tā ka Viņš nodomāja tos izdeldēt, ja Mozus, Viņa izredzētais, nebūtu stājies tai plaisumā Viņa priekšā, novērst Viņa bardzību, lai nesamaitātu.
Da gedachte er sie zu vertilgen, wenn nicht Mose, sein Auserwählter, mit Fürbitte vor ihn hingetreten wäre, um seinen Grimm vom Vernichten abzuwenden.
24 Tie necienīja to jauko zemi, tie neticēja Viņa Vārdam,
Sodann verschmähten sie das herrliche Land und schenkten seiner Verheißung keinen Glauben,
25 Bet kurnēja savās teltīs un nepaklausīja Tā Kunga balsij.
sondern murrten in ihren Zelten, gehorchten nicht der Weisung des HERRN.
26 Tāpēc Viņš pacēla pret tiem Savu roku, tos nosist tuksnesī
Da erhob er seine Hand gegen sie zum Schwur, sie in der Wüste niederzuschlagen,
27 Un nogāzt viņu dzimumu starp pagāniem un tos izkaisīt pa tām zemēm.
ihre Nachkommen unter die Heiden niederzuwerfen und sie rings zu zerstreuen in die Länder.
28 Tie pieķērās arī BaālPeoram un ēda mirušu upurus,
Dann hängten sie sich an den Baal-Peor und aßen Opferfleisch der toten (Götzen)
29 Un apkaitināja To Kungu ar saviem darbiem, ka mocība starp viņiem ielauzās.
und erbitterten ihn durch ihr ganzes Tun. Als nun ein Sterben unter ihnen ausbrach,
30 Tad Pinehas cēlās un sodīja, un tā mocība mitējās.
trat Pinehas auf und hielt Gericht: da wurde dem Sterben Einhalt getan.
31 Un tas viņam tapa pielīdzināts par taisnību uz bērnu bērniem mūžīgi.
Das wurde ihm angerechnet zur Gerechtigkeit von Geschlecht zu Geschlecht in Ewigkeit. –
32 Un tie Viņu apkaitināja pie bāršanās ūdens, ka Mozum viņu dēļ ļaunums uzgāja.
Dann erregten sie Gottes Zorn am Haderwasser, und Mose erging es übel um ihretwillen;
33 Jo tie padarīja viņa sirdi rūgtu, ka viņš neapdomīgi runāja ar savām lūpām.
denn weil sie dem Geiste Gottes widerstrebten, hatte er unbedacht mit seinen Lippen geredet.
34 Tie arī neizdeldēja tās tautas, kā Tas Kungs tiem bija pavēlējis;
Sie vertilgten auch die Völker nicht, von denen der HERR es ihnen geboten,
35 Bet tie sajaucās ar pagāniem un mācījās viņu darbus;
sondern traten mit den Heiden in Verkehr und gewöhnten sich an deren (böses) Tun
36 Un kalpoja viņu elkiem, un tie viņiem palika par valgu.
und dienten ihren Götzen: die wurden ihnen zum Fallstrick.
37 Pat savus dēlus un savas meitas tie upurēja nešķīstiem gariem,
Ja, sie opferten ihre Söhne und ihre Töchter den bösen Geistern
38 Un izlēja nenoziedzīgas asinis, savu dēlu un savu meitu asinis, ko tie upurēja Kanaāna elkiem, tā ka zeme tapa apgānīta caur asins vainām.
und vergossen unschuldig Blut [das Blut ihrer Söhne und Töchter, die sie den Götzen Kanaans opferten]: so wurde das Land durch Blutvergießen entweiht.
39 Un tie sagānījās ar saviem darbiem un maukoja ar savām darīšanām.
Sie wurden unrein durch ihr Verhalten und verübten Abfall durch ihr Tun. –
40 Par to Tas Kungs ļoti iedusmojās pret Saviem ļaudīm un turēja par negantību Savu īpašumu;
Da entbrannte der Zorn des HERRN gegen sein Volk, und Abscheu fühlte er gegen sein Erbe;
41 Un Viņš tos nodeva pagānu rokā, un viņu nīdētāji par tiem valdīja.
er ließ sie in die Hand der Heiden fallen, so daß ihre Hasser über sie herrschten;
42 Un viņu ienaidnieki tos apbēdināja un tos pazemoja apakš savas rokas.
ihre Feinde bedrängten sie hart, so daß sie sich beugen mußten unter deren Hand.
43 Viņš tos izglāba daudzkārt, taču tie Viņu apkaitināja ar savu padomu un iznīka savu noziegumu dēļ.
Oftmals zwar befreite er sie, doch sie blieben widerspenstig gegen seinen Ratschluß und sanken immer tiefer durch ihre Schuld.
44 Bet Viņš uzlūkoja viņu bēdas un dzirdēja viņu kliegšanu,
Er aber nahm sich ihrer Drangsal an, sooft er ihr Wehgeschrei hörte,
45 Un pieminēja viņu labad Savu derību, un Viņam bija žēl pēc Savas lielās žēlastības,
und gedachte seines Bundes ihnen zugut, fühlte Mitleid nach seiner großen Güte
46 Un lika tiem atrast sirds žēlastību pie visiem, kas tos turēja cietumā.
und ließ sie Erbarmen finden bei allen, die sie gefangen hielten.
47 Atpestī mūs, Kungs, mūsu Dievs, un sapulcini mūs no tiem pagāniem, ka mēs pateicamies Tavam svētam vārdam un lielāmies ar Tavu slavu.
O hilf uns, HERR, unser Gott, und bring uns wieder zusammen aus den Heiden, damit wir deinem heiligen Namen danken, uns glücklich preisen, deinen Ruhm zu künden!
48 Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, mūžīgi mūžam, un visi ļaudis lai saka: Āmen! Alleluja.
Gepriesen sei der HERR, der Gott Israels, von Ewigkeit zu Ewigkeit! Und alles Volk sage »Amen!« Halleluja!
