Psalmi 104
1 Teici To Kungu, mana dvēsele! Kungs, mans Dievs, Tu esi ļoti liels, ar augstību un godību aptērpies.
Blagoslavljaj, duša moja Gospoda. Gospod, Bog moj, velik si silno, lepoto in veličastvo si oblekel.
2 Tu ģērbies gaišumā kā apģērbā; tu izklāj debesis kā telti.
Odevaš se z lučjo kakor z obleko; nebesa razpenjaš kakor zagrinjalo;
3 Tu ūdeņus augstībā sev lieci par grīdu, tu dari padebešus par saviem ratiem, tu staigā uz vēja spārniem.
Kateri stavi v vode gornje hrame svoje; kateri nareja oblake za voz svoj, kateri hodéva po vetrov perotih,
4 Tu dari vējus par Saviem eņģeļiem un uguns liesmas par Saviem sulaiņiem.
Kateri dela vetrove za poslance svoje, za služabnike svoje ogenj plameneči,
5 Zemi Tu esi dibinājis uz viņas pamatiem, ka tā nešaubās ne mūžam.
Ustanovil je zemljo na podstave njene, da se ne gane na vedno večne čase.
6 Ar jūras dziļumiem Tu to apsedzis kā ar apģērbu, ūdeņi stāvēja pār kalniem.
Z breznom si jo bil odél kakor z odejo, ko so vode stale čez gore.
7 No Taviem draudiem tie bēga, no Tava pērkona tie steidzās projām;
Na karanje tvoje so pobegnile, pred groma tvojega glasom bežale so urno.
8 Kalni cēlās un lejas nogrima tai vietā, ko Tu tām biji licis.
Dvignile so se gore, pogreznile se doline na mesto, katero si jim bil ustanovil.
9 Tu esi licis robežas, tās tie (ūdeņi) nepārkāps un zemi vairs neapklās.
Mejo si postavil, da ne idejo čez, da se ne povrnejo, pokrit zemljo;
10 Tu izvadi avotus pa ielejām, ka tie tek starp kalniem.
Kateri izpuščaš studence po dolinah, da hodijo med gorami.
11 Tie dzirdina visus lauka zvērus, tur atdzeras meža ēzeļi.
Napajajo naj vse poljske živali; žejo svojo gasé divji osli.
12 Pie tiem mīt debesputni, zaros tie dzied.
Poleg njih prebivajo tice nebeške, glasijo se iz med listja.
13 Tu slapini kalnus no augšienes; ar augļiem, ko Tu radi, zeme top piepildīta.
Kateri móči goré iz gornjih hramov svojih, da se sè sadom dél tvojih zemlja pase.
14 Tu liec zālei augt priekš lopiem un sējai cilvēkam par labu, lai nāk maize no zemes
Daješ, da seno raste živini, in zelišče človeku za rabo, da jemlje hrano iz zemlje;
15 Un vīns, kas iepriecina cilvēka sirdi, ka viņa vaigs top skaistāks nekā no eļļas, un ka maize spēcina cilvēka sirdi.
Kateri z vinom razveseljuje srce človeku; z oljem svetlo dela čelo, in z jedjo podpira srce človeku.
16 Tā Kunga koki top papilnam slacināti, ciedra koki uz Lībanus, ko Viņš ir dēstījis.
Siti se drevje Gospodovo; cedre na Libanonu, katere je vsadil;
17 Tur putni dara ligzdas un stārķi dzīvo uz priedēm.
(Kjer gnezdijo tički), jelke prebivališče štorklji,
18 Augstie kalni ir priekš mežu kazām, klintis kalna āpšiem par patvērumu.
Gore previsoke divjim kozlom, skale prebivališče gorskim mišim.
19 Tu esi darījis mēnesi laikmetiem, saule zin savu noiešanu.
Postavil je mesec za čase gotove, solnce, ki pozna záhod svoj.
20 Tu dari tumsu, ka nakts metās; tad kustās visi meža zvēri.
Temé narejaš, da je noč, ko prilezejo vse gozdne živali.
21 Jaunie lauvas rūc pēc laupījuma, meklēdami savu barību no Dieva.
Mladi levi rjoveč po plenu, in iskajoč od Boga mogočnega hrane svoje.
22 Un kad saule lec, tad tie atkal aizbēg un apguļas savās alās.
O solnčnem vzhodu se poskrijejo in ležé v brlogih svojih.
23 Tad cilvēks iziet pie sava darba, pie sava lauka darba līdz vakaram.
Človek gre na delo svoje, in na polje svoje do večera.
24 Cik lieli ir Tavi darbi, ak Kungs! Tos visus Tu esi darījis ar gudrību, - zeme ir Tava padoma pilna.
Kako veličastna so dela tvoja, o Gospod; kako modro si jih naredil vsa; kako polna je zemlja posesti tvoje!
25 Redzi, jūra, liela un plata uz abējām pusēm! Tur mudžēt mudž neskaitāmā pulkā visādi zvēri, lieli, mazi.
V morji samem velikem in prostornem: tu so lazeče živali, in brez števila živali z velikimi male.
26 Tur iet lielas laivas un Levijatans, ko Tu esi radījis, tur dzīvoties.
Tod hodijo ladije; som, katerega si ustvaril, igrá se v njem.
27 Tie visi uz Tevi gaida, ka Tu tiem barību dodi savā laikā.
Vse tó čaka tebe, da jim daš živeža o svojem času.
28 Kad Tu tiem dod, tad tie salasa; kad Tu Savu roku atveri, tad tie ar labumu top pieēdināti.
Ko jim daješ ti, pobirajo; ko jim odpreš roko svojo sitijo se z dobroto.
29 Tu apslēpi Savu vaigu, tad tie iztrūkstas; Tu atņem viņiem dvašu, tad tie mirst un paliek atkal par pīšļiem.
Ko jim skriješ obličje svoje, zbegajo se; ko jim vzameš sapo, ginejo in povračajo se v svoj prah.
30 Tu sūti Savu Garu, tad tie top radīti, un Tu atjauno zemes ģīmi.
Ko izpuščaš sapo svojo, oživljajo se, obličje obnavljaš zemlji.
31 Tā Kunga godība paliek mūžīgi; Tas Kungs priecājās par Saviem darbiem.
Čast bodi Gospodu vekomaj; raduj se, Gospod, v delih svojih!
32 Viņš uzlūko zemi, tad tā dreb; Viņš aizskar kalnus, tad tie kūp.
Ko pogleda na zemljo, trese se ona; ko se dotakne gorâ, kadé se.
33 Es dziedāšu Tam Kungam, kamēr es dzīvoju; es slavēšu savu Dievu ar dziesmām, kamēr šeit esmu.
Pel bodem Gospodu v življenji svojem; prepeval Bogu svojemu, dokler bodem.
34 Manas domas Viņam lai patīk; es priecāšos iekš Tā Kunga.
Prijetno bode o njem premišljevanje moje, radoval se bodem jaz v Gospodu.
35 Grēcinieki no zemes lai izzūd un bezdievīgo lai vairs nav. Teici To Kungu, mana dvēsele, Alleluja.
Izginejo naj grešniki sè zemlje, in krivičnih več ne bódi; blagoslavljaj, duša moja, Gospoda. Aleluja!
