Psalmi 104
1 Teici To Kungu, mana dvēsele! Kungs, mans Dievs, Tu esi ļoti liels, ar augstību un godību aptērpies.
Psalmus David. Benedic anima mea Domino: Domine Deus meus magnificatus es vehementer. Confessionem, et decorem induisti:
2 Tu ģērbies gaišumā kā apģērbā; tu izklāj debesis kā telti.
amictus lumine sicut vestimento: Extendens caelum sicut pellem:
3 Tu ūdeņus augstībā sev lieci par grīdu, tu dari padebešus par saviem ratiem, tu staigā uz vēja spārniem.
qui tegis aquis superiora eius. Qui ponis nubem ascensum tuum: qui ambulas super pennas ventorum.
4 Tu dari vējus par Saviem eņģeļiem un uguns liesmas par Saviem sulaiņiem.
Qui facis angelos tuos, spiritus: et ministros tuos ignem urentem.
5 Zemi Tu esi dibinājis uz viņas pamatiem, ka tā nešaubās ne mūžam.
Qui fundasti terram super stabilitatem suam: non inclinabitur in saeculum saeculi.
6 Ar jūras dziļumiem Tu to apsedzis kā ar apģērbu, ūdeņi stāvēja pār kalniem.
Abyssus, sicut vestimentum, amictus eius: super montes stabunt aquae.
7 No Taviem draudiem tie bēga, no Tava pērkona tie steidzās projām;
Ab increpatione tua fugient: a voce tonitrui tui formidabunt.
8 Kalni cēlās un lejas nogrima tai vietā, ko Tu tām biji licis.
Ascendunt montes: et descendunt campi in locum, quem fundasti eis.
9 Tu esi licis robežas, tās tie (ūdeņi) nepārkāps un zemi vairs neapklās.
Terminum posuisti, quem non transgredientur: neque convertentur operire terram.
10 Tu izvadi avotus pa ielejām, ka tie tek starp kalniem.
Qui emittis fontes in convallibus: inter medium montium pertransibunt aquae.
11 Tie dzirdina visus lauka zvērus, tur atdzeras meža ēzeļi.
Potabunt omnes bestiae agri: expectabunt onagri in siti sua.
12 Pie tiem mīt debesputni, zaros tie dzied.
Super ea volucres caeli habitabunt: de medio petrarum dabunt voces.
13 Tu slapini kalnus no augšienes; ar augļiem, ko Tu radi, zeme top piepildīta.
Rigans montes de superioribus suis: de fructu operum tuorum satiabitur terra:
14 Tu liec zālei augt priekš lopiem un sējai cilvēkam par labu, lai nāk maize no zemes
Producens foenum iumentis, et herbam servituti hominum: Ut educas panem de terra:
15 Un vīns, kas iepriecina cilvēka sirdi, ka viņa vaigs top skaistāks nekā no eļļas, un ka maize spēcina cilvēka sirdi.
et vinum laetificet cor hominis: Ut exhilaret faciem in oleo: et panis cor hominis confirmet.
16 Tā Kunga koki top papilnam slacināti, ciedra koki uz Lībanus, ko Viņš ir dēstījis.
Saturabuntur ligna campi, et cedri Libani, quas plantavit:
17 Tur putni dara ligzdas un stārķi dzīvo uz priedēm.
illic passeres nidificabunt. Herodii domus dux est eorum:
18 Augstie kalni ir priekš mežu kazām, klintis kalna āpšiem par patvērumu.
montes excelsi cervis: petra refugium herinaciis.
19 Tu esi darījis mēnesi laikmetiem, saule zin savu noiešanu.
Fecit lunam in tempora: sol cognovit occasum suum.
20 Tu dari tumsu, ka nakts metās; tad kustās visi meža zvēri.
Posuisti tenebras, et facta est nox: in ipsa pertransibunt omnes bestiae silvae.
21 Jaunie lauvas rūc pēc laupījuma, meklēdami savu barību no Dieva.
Catuli leonum rugientes, ut rapiant, et quaerant a Deo escam sibi.
22 Un kad saule lec, tad tie atkal aizbēg un apguļas savās alās.
Ortus est sol, et congregati sunt: et in cubilibus suis collocabuntur.
23 Tad cilvēks iziet pie sava darba, pie sava lauka darba līdz vakaram.
Exibit homo ad opus suum: et ad operationem suam usque ad vesperum.
24 Cik lieli ir Tavi darbi, ak Kungs! Tos visus Tu esi darījis ar gudrību, - zeme ir Tava padoma pilna.
Quam magnificata sunt opera tua Domine! omnia in sapientia fecisti: impleta est terra possessione tua.
25 Redzi, jūra, liela un plata uz abējām pusēm! Tur mudžēt mudž neskaitāmā pulkā visādi zvēri, lieli, mazi.
Hoc mare magnum, et spatiosum manibus: illic reptilia, quorum non est numerus. Animalia pusilla cum magnis:
26 Tur iet lielas laivas un Levijatans, ko Tu esi radījis, tur dzīvoties.
illic naves pertransibunt. Draco iste, quem formasti ad illudendum ei:
27 Tie visi uz Tevi gaida, ka Tu tiem barību dodi savā laikā.
omnia a te expectant ut des illis escam in tempore.
28 Kad Tu tiem dod, tad tie salasa; kad Tu Savu roku atveri, tad tie ar labumu top pieēdināti.
Dante te illis, colligent: aperiente te manum tuam, omnia implebuntur bonitate.
29 Tu apslēpi Savu vaigu, tad tie iztrūkstas; Tu atņem viņiem dvašu, tad tie mirst un paliek atkal par pīšļiem.
Avertente autem te faciem, turbabuntur: auferes spiritum eorum, et deficient, et in pulverem suum revertentur.
30 Tu sūti Savu Garu, tad tie top radīti, un Tu atjauno zemes ģīmi.
Emittes spiritum tuum, et creabuntur: et renovabis faciem terrae.
31 Tā Kunga godība paliek mūžīgi; Tas Kungs priecājās par Saviem darbiem.
Sit gloria Domini in saeculum: laetabitur Dominus in operibus suis:
32 Viņš uzlūko zemi, tad tā dreb; Viņš aizskar kalnus, tad tie kūp.
Qui respicit terram, et facit eam tremere: qui tangit montes, et fumigant.
33 Es dziedāšu Tam Kungam, kamēr es dzīvoju; es slavēšu savu Dievu ar dziesmām, kamēr šeit esmu.
Cantabo Domino in vita mea: psallam Deo meo quamdiu sum.
34 Manas domas Viņam lai patīk; es priecāšos iekš Tā Kunga.
Iucundum sit ei eloquium meum: ego vero delectabor in Domino.
35 Grēcinieki no zemes lai izzūd un bezdievīgo lai vairs nav. Teici To Kungu, mana dvēsele, Alleluja.
Deficiant peccatores a terra, et iniqui ita ut non sint: benedic anima mea Domino.
