Psalmi 104
1 Teici To Kungu, mana dvēsele! Kungs, mans Dievs, Tu esi ļoti liels, ar augstību un godību aptērpies.
Min sjæl, lov HERREN! HERRE min Gud, du er saare stor! Du er klædt i Højhed og Herlighed,
2 Tu ģērbies gaišumā kā apģērbā; tu izklāj debesis kā telti.
hyllet i Lys som en Kappe! Himlen spænder du ud som et Telt;
3 Tu ūdeņus augstībā sev lieci par grīdu, tu dari padebešus par saviem ratiem, tu staigā uz vēja spārniem.
du hvælver din Højsal i Vandene, gør Skyerne til din Vogn, farer frem paa Vindens Vinger;
4 Tu dari vējus par Saviem eņģeļiem un uguns liesmas par Saviem sulaiņiem.
Vindene gør du til Sendebud, Ildsluer til dine Tjenere!
5 Zemi Tu esi dibinājis uz viņas pamatiem, ka tā nešaubās ne mūžam.
Du fæsted Jorden paa dens Grundvolde, aldrig i Evighed rokkes den;
6 Ar jūras dziļumiem Tu to apsedzis kā ar apģērbu, ūdeņi stāvēja pār kalniem.
Verdensdybet hylled den til som en Klædning, Vandene stod over Bjerge.
7 No Taviem draudiem tie bēga, no Tava pērkona tie steidzās projām;
For din Trusel flyede de, skræmtes bort ved din Tordenrøst,
8 Kalni cēlās un lejas nogrima tai vietā, ko Tu tām biji licis.
for op ad Bjerge og ned i Dale til det Sted, du havde beredt dem;
9 Tu esi licis robežas, tās tie (ūdeņi) nepārkāps un zemi vairs neapklās.
du satte en Grænse, de ej kommer over, saa de ikke igen skal tilhylle Jorden.
10 Tu izvadi avotus pa ielejām, ka tie tek starp kalniem.
Kilder lod du rinde i Dale, hen mellem Bjerge flød de;
11 Tie dzirdina visus lauka zvērus, tur atdzeras meža ēzeļi.
de læsker al Markens Vildt, Vildæsler slukker deres Tørst;
12 Pie tiem mīt debesputni, zaros tie dzied.
over dem bygger Himlens Fugle, mellem Grenene lyder deres Kvidder.
13 Tu slapini kalnus no augšienes; ar augļiem, ko Tu radi, zeme top piepildīta.
Fra din Højsal vander du Bjergene, Jorden mættes fra dine Skyer;
14 Tu liec zālei augt priekš lopiem un sējai cilvēkam par labu, lai nāk maize no zemes
du lader Græs gro frem til Kvæget og Urter til Menneskets Tjeneste, saa du frembringer Brød af Jorden
15 Un vīns, kas iepriecina cilvēka sirdi, ka viņa vaigs top skaistāks nekā no eļļas, un ka maize spēcina cilvēka sirdi.
og Vin, der glæder Menneskets Hjerte, og lader Ansigtet glinse af Olie, og Brødet skal styrke Menneskets Hjerte.
16 Tā Kunga koki top papilnam slacināti, ciedra koki uz Lībanus, ko Viņš ir dēstījis.
HERRENS Træer bliver mætte, Libanons Cedre, som han har plantet,
17 Tur putni dara ligzdas un stārķi dzīvo uz priedēm.
hvor Fuglene bygger sig Rede; i Cypresser har Storken sin Bolig.
18 Augstie kalni ir priekš mežu kazām, klintis kalna āpšiem par patvērumu.
Højfjeldet er for Stenbukken, Klipperne Grævlingens Tilflugt.
19 Tu esi darījis mēnesi laikmetiem, saule zin savu noiešanu.
Du skabte Maanen for Festernes Skyld, Solen kender sin Nedgangs Tid;
20 Tu dari tumsu, ka nakts metās; tad kustās visi meža zvēri.
du sender Mørke, Natten kommer, da rører sig alle Skovens Dyr;
21 Jaunie lauvas rūc pēc laupījuma, meklēdami savu barību no Dieva.
de unge Løver brøler efter Rov, de kræver deres Føde af Gud.
22 Un kad saule lec, tad tie atkal aizbēg un apguļas savās alās.
De sniger sig bort, naar Sol staar op, og lægger sig i deres Huler;
23 Tad cilvēks iziet pie sava darba, pie sava lauka darba līdz vakaram.
Mennesket gaar til sit Dagværk, ud til sin Gerning, til Kvæld falder paa.
24 Cik lieli ir Tavi darbi, ak Kungs! Tos visus Tu esi darījis ar gudrību, - zeme ir Tava padoma pilna.
Hvor mange er dine Gerninger, HERRE, du gjorde dem alle med Visdom; Jorden er fuld af, hvad du har skabt!
25 Redzi, jūra, liela un plata uz abējām pusēm! Tur mudžēt mudž neskaitāmā pulkā visādi zvēri, lieli, mazi.
Der er Havet, stort og vidt, der vrimler det uden Tal af Dyr, baade smaa og store;
26 Tur iet lielas laivas un Levijatans, ko Tu esi radījis, tur dzīvoties.
Skibene farer der, Livjatan, som du danned til Leg deri.
27 Tie visi uz Tevi gaida, ka Tu tiem barību dodi savā laikā.
De bier alle paa dig, at du skal give dem Føde i Tide;
28 Kad Tu tiem dod, tad tie salasa; kad Tu Savu roku atveri, tad tie ar labumu top pieēdināti.
du giver dem den, og de sanker, du aabner din Haand, og de mættes med godt.
29 Tu apslēpi Savu vaigu, tad tie iztrūkstas; Tu atņem viņiem dvašu, tad tie mirst un paliek atkal par pīšļiem.
Du skjuler dit Aasyn, og de forfærdes; du tager deres Aand, og de dør og vender tilbage til Støvet;
30 Tu sūti Savu Garu, tad tie top radīti, un Tu atjauno zemes ģīmi.
du sender din Aand, og de skabes, Jordens Aasyn fornyer du.
31 Tā Kunga godība paliek mūžīgi; Tas Kungs priecājās par Saviem darbiem.
HERRENS Herlighed vare evindelig, HERREN glæde sig ved sine Værker!
32 Viņš uzlūko zemi, tad tā dreb; Viņš aizskar kalnus, tad tie kūp.
Et Blik fra ham, og Jorden skælver, et Stød fra ham, og Bjergene ryger.
33 Es dziedāšu Tam Kungam, kamēr es dzīvoju; es slavēšu savu Dievu ar dziesmām, kamēr šeit esmu.
Jeg vil synge for HERREN, saa længe jeg lever, lovsynge min Gud, den Tid jeg er til.
34 Manas domas Viņam lai patīk; es priecāšos iekš Tā Kunga.
Min Sang være ham til Behag, jeg har min Glæde i HERREN.
35 Grēcinieki no zemes lai izzūd un bezdievīgo lai vairs nav. Teici To Kungu, mana dvēsele, Alleluja.
Maatte Syndere svinde fra Jorden og gudløse ikke mer være til! Min Sjæl, lov HERREN! Halleluja!
