Salamana Pamācības 1
1 Salamana, Dāvida dēla, Israēla ķēniņa, sakāmie vārdi,
Prièe Solomuna sina Davidova, cara Izrailjeva,
2 Atzīt gudrību un mācību, un saprast prātīgu valodu,
Da se poznaje mudrost i nastava, da se razumiju rijeèi razumne,
3 Pieņemties apdomībā, taisnībā, tiesā un skaidrībā,
Da se prima nastava u razumu, u pravdi, u sudu i u svemu što je pravo,
4 Ka tiem vēl nejēgām tiek samaņa, jauniem atzīšana un apdomīgs prāts.
Da se daje ludima razboritost, mladiæima znanje i pomnjivost.
5 Kas gudrs, klausīs un pieaugs mācībā, un kas prātīgs, ņemsies labus padomus,
Mudar æe slušati i više æe znati, i razuman æe steæi mudrost,
6 Ka izprot sakāmus vārdus un mīklas, gudro valodas un viņu dziļos vārdus.
Da razumije prièe i znaèenje, rijeèi mudrijeh ljudi i zagonetke njihove.
7 Tā Kunga bijāšana ir atzīšanas iesākums; gudrību un mācību ģeķi nicina.
Poèetak je mudrosti strah Gospodnji; ludi preziru mudrost i nastavu.
8 Klausi, mans bērns, sava tēva pārmācībai un nepamet savas mātes mācību;
Slušaj, sine, nastavu oca svojega, i ne ostavljaj nauke matere svoje.
9 Jo tas ir jauks krāšņums tavai galvai un zelta rota tavam kaklam.
Jer æe biti vijenac od milina oko glave tvoje, i grivna na grlu tvom.
10 Mans bērns, kad grēcinieki tevi vilina, tad neklausi!
Sine moj, ako bi te mamili grješnici, ne pristaj;
11 Kad tie saka: „Nāc mums līdz, glūnēsim uz asinīm, glūnēsim uz nenoziedzīgo par nepatiesu!
Ako bi rekli: hodi s nama da vrebamo krv, da zasjedamo pravome ni za što;
Proždrijeæemo ih kao grob žive, i svekolike kao one koji slaze u jamu; (Sheol h7585)
13 Mēs atradīsim visādas dārgas mantas, pildīsim savus namus ar laupījumu.
Svakojakoga blaga dobiæemo, napuniæemo kuæe svoje plijena;
14 Tava daļa tev būs mūsu starpā, viens pats maks būs mums visiem.“
Bacaæeš ždrijeb svoj s nama; jedan æe nam tobolac biti svjema;
15 Mans bērns, nestaigā vienā ceļā ar tiem; sargi savu kāju no viņu pēdām;
Sine moj, ne idi na put s njima, èuvaj nogu svoju od staze njihove.
16 Jo viņu kājas skrien uz ļaunu un steidzās asinis izliet.
Jer nogama svojim trèe na zlo i hite da proljevaju krv.
17 Bet lai arī tīklu izplāta visiem putniem priekš acīm; tas ir par velti!
Jer se uzalud razapinje mreža na oèi svakoj ptici;
18 Tā arī viņi glūn uz savām pašu asinīm un glūn uz savu pašu dzīvību.
A oni vrebaju svoju krv i zasjedaju svojoj duši.
19 Tā iet visiem, kas plēš netaisnu mantu; kam šī ir, tam tā paņem dzīvību.
Taki su putovi svijeh lakomijeh na dobitak, koji uzima dušu svojim gospodarima.
20 Dieva gudrība skaņi sauc uz lielceļiem, uz ielām tā paceļ savu balsi;
Premudrost vièe na polju, na ulicama pušta glas svoj;
21 Tā izsaucās, kur ļaužu vislielais troksnis; kur ieiet pilsētas vārtos, tā runā savu valodu:
U najveæoj vrevi vièe, na vratima, u gradu govori svoje besjede:
22 Cik ilgi, nejēgas, jūs mīlēsiet nejēdzību, un smējējiem gribēsies apsmiet, un ģeķi ienīdēs atzīšanu?
Ludi, dokle æete ljubiti ludost? i potsmjevaèima dokle æe biti mio potsmijeh? i bezumni dokle æe mrziti na znanje?
23 Griežaties pie manas mācības! Redzi, es jums došu savu garu un jums darīšu zināmus savus vārdus.
Obratite se na karanje moje; evo, izasuæu vam duh svoj, kazaæu vam rijeèi svoje.
24 Tādēļ nu, ka es aicināju, un jūs liedzaties, ka savu roku izstiepju, un nav, kas uzklausa,
Što zvah, ali ne htjeste, pružah ruku svoju, ali niko ne mari,
25 Un jūs visu manu padomu atmetiet un manas pārmācības negribiet;
Nego odbaciste svaki savjet moj, i karanja mojega ne htjeste primiti;
26 Tādēļ arī es smiešos par jūsu postu, es smiešos, kad jums izbailes uzies,
Zato æu se i ja smijati vašoj nevolji, rugaæu se kad doðe èega se bojite;
27 Kad pār jums izbailes nāks kā auka, un posts jums uzbruks kā vētra, kad briesmas un bailes jums uzies.
Kad kao pustoš doðe èega se bojite, i pogibao vaša kao oluja kad doðe, kad navali na vas nevolja i muka.
28 Tad tie mani sauks, bet es neatbildēšu, tie mani meklēs agri, bet mani neatradīs,
Tada æe me zvati, ali se neæu odazvati; rano æe tražiti, ali me neæe naæi.
29 Tādēļ ka tie atzīšanu ienīdējuši un Tā Kunga bijāšanu nav pieņēmuši.
Jer mrziše na znanje, i straha Gospodnjega ne izabraše;
30 Tiem negribējās mana padoma, tie ir nicinājuši visu manu pārmācīšanu;
Ne pristaše na moj svjet, i preziraše sva karanja moja.
31 Tādēļ tie ēdīs no sava ceļa augļiem, un būs paēduši no saviem padomiem.
Zato æe jesti plod od putova svojih, i nasitiæe se savjeta svojih.
32 Jo nesaprašu nomaldīšanās tos nokauj, un ģeķu pārdrošība tos nomaitā.
Jer æe lude ubiti mir njihov, i bezumne æe pogubiti sreæa njihova.
33 Bet kas mani klausa, tas dzīvos droši, un savā mierā tas ļauna nebīsies.
Ali ko me sluša, boraviæe bezbrižno, i biæe na miru ne bojeæi se zla.
