Salamana Pamācības 1
1 Salamana, Dāvida dēla, Israēla ķēniņa, sakāmie vārdi,
Ordtøke av Salomo, son til David, konge yver Israel.
2 Atzīt gudrību un mācību, un saprast prātīgu valodu,
Av deim kann ein læra visdom og age og skyna vituge ord.
3 Pieņemties apdomībā, taisnībā, tiesā un skaidrībā,
Og få age so ein vert klok, rettferd og rett og rettvisa.
4 Ka tiem vēl nejēgām tiek samaņa, jauniem atzīšana un apdomīgs prāts.
Dei kann gjeva dei urøynde klokskap, ungdomen kunnskap og ettertanke -
5 Kas gudrs, klausīs un pieaugs mācībā, un kas prātīgs, ņemsies labus padomus,
so den vise kann høyra og auka sin lærdom og den vituge verta rådklok.
6 Ka izprot sakāmus vārdus un mīklas, gudro valodas un viņu dziļos vārdus.
Dei gjev skyn på ordtak og myrke ord, ord frå dei vise og gåtorne deira.
7 Tā Kunga bijāšana ir atzīšanas iesākums; gudrību un mācību ģeķi nicina.
Otte for Herren er upphav til kunnskap, uvitingar vanvyrder visdom og age.
8 Klausi, mans bērns, sava tēva pārmācībai un nepamet savas mātes mācību;
Høyr etter, son min, når far din deg agar, og kasta’kje frå deg det mor di deg lærer!
9 Jo tas ir jauks krāšņums tavai galvai un zelta rota tavam kaklam.
For det er ein yndeleg krans for ditt hovud, og kjedor kring halsen din.
10 Mans bērns, kad grēcinieki tevi vilina, tad neklausi!
Son min, når syndarar lokkar deg, samtykk ikkje!
11 Kad tie saka: „Nāc mums līdz, glūnēsim uz asinīm, glūnēsim uz nenoziedzīgo par nepatiesu!
Um dei segjer: «Kom med oss! Me vil lura etter blod, setja fella for den skuldlause utan grunn;
Me vil gløypa deim som helheimen livande, og heile som når dei fer i gravi; (Sheol h7585)
13 Mēs atradīsim visādas dārgas mantas, pildīsim savus namus ar laupījumu.
Me vinna oss alle slag skattar, og fyller husi våre med rov;
14 Tava daļa tev būs mūsu starpā, viens pats maks būs mums visiem.“
du skal få lutskifte saman med oss, alle skal me ha same pungen.» -
15 Mans bērns, nestaigā vienā ceļā ar tiem; sargi savu kāju no viņu pēdām;
Son min, gakk ikkje då på vegen med deim, haldt foten din burte frå deira stig!
16 Jo viņu kājas skrien uz ļaunu un steidzās asinis izliet.
For føterne deira spring til vondt og er snøgge til å renna ut blod.
17 Bet lai arī tīklu izplāta visiem putniem priekš acīm; tas ir par velti!
Men fåfengt breier dei netet for augo på alle fuglar.
18 Tā arī viņi glūn uz savām pašu asinīm un glūn uz savu pašu dzīvību.
Dei lurer på sitt eige blod og set eit garn for sitt eige liv.
19 Tā iet visiem, kas plēš netaisnu mantu; kam šī ir, tam tā paņem dzīvību.
So gjeng det kvar som riv til seg med ran, det drep sin eigen herre.
20 Dieva gudrība skaņi sauc uz lielceļiem, uz ielām tā paceļ savu balsi;
Vismøyi ropar på gata og lyfter si røyst på torgi.
21 Tā izsaucās, kur ļaužu vislielais troksnis; kur ieiet pilsētas vārtos, tā runā savu valodu:
På gatehyrna preikar ho midt i ståket, i porthallar og kring i byen ho talar:
22 Cik ilgi, nejēgas, jūs mīlēsiet nejēdzību, un smējējiem gribēsies apsmiet, un ģeķi ienīdēs atzīšanu?
«Kor lenge vil de fåkunnige elska fåkunna, og kor lenge vil spottarar ha hug til spott, og dårar hata kunnskap?
23 Griežaties pie manas mācības! Redzi, es jums došu savu garu un jums darīšu zināmus savus vārdus.
Snu dykk hit når eg refser! So skal åndi mi fløyma for dykk, og eg skal kunngjera dykk mine ord.
24 Tādēļ nu, ka es aicināju, un jūs liedzaties, ka savu roku izstiepju, un nav, kas uzklausa,
Eg ropa og de vilde ikkje høyra, og ingen agta på at eg rette ut handi,
25 Un jūs visu manu padomu atmetiet un manas pārmācības negribiet;
De brydde dykk ei um all mi råd, og ansa ikkje mitt refsings ord,
26 Tādēļ arī es smiešos par jūsu postu, es smiešos, kad jums izbailes uzies,
So skal eg då læ når de ulukka fær, eg skal spotta når det som de ræddast kjem,
27 Kad pār jums izbailes nāks kā auka, un posts jums uzbruks kā vētra, kad briesmas un bailes jums uzies.
når det de ræddast kjem som eit uver, og uferdi dykkar fer hit som ein storm, når trengsla og naud kjem på dykk.
28 Tad tie mani sauks, bet es neatbildēšu, tie mani meklēs agri, bet mani neatradīs,
Då vil eg ikkje svara når de ropar på meg, dei skal naudleita etter meg, men ikkje finna meg.
29 Tādēļ ka tie atzīšanu ienīdējuši un Tā Kunga bijāšanu nav pieņēmuši.
Av di dei hata kunnskap og forsmådde otte for Herren,
30 Tiem negribējās mana padoma, tie ir nicinājuši visu manu pārmācīšanu;
ikkje lydde på mi råd, vanyrde all mi påminning,
31 Tādēļ tie ēdīs no sava ceļa augļiem, un būs paēduši no saviem padomiem.
skal dei eta frukt av si åtferd og verta mette av sine råder.
32 Jo nesaprašu nomaldīšanās tos nokauj, un ģeķu pārdrošība tos nomaitā.
For einvisa drep dei einfaldne, og tryggleiken dårarne tyner.
33 Bet kas mani klausa, tas dzīvos droši, un savā mierā tas ļauna nebīsies.
Men den bur trygt, som høyrer på meg, verna um ulukke-rædsla.»
