Salamana Pamācības 9
1 Dieva gudrība ir uztaisījusi savu namu, viņa uzcirtusi savus septiņus pīlārus;
Visdommen har bygget sit Hus, har udhugget sine syv Piller;
2 Viņa nokāvusi savus kaujamos, jaukusi savu vīnu, ir jau klājusi savu galdu;
hun har slagtet sit Slagtekvæg, blandet sin Vin og dækket sit Bord;
3 Viņa izsūtījusi savas kalpones; viņa sauc no pilsētas augstākām vietām:
hun har udsendt sine Piger, hun kalder fra Toppene af Stadens Høje:
4 „Kas nejēga, lai griežas šurp!“kas neprātīgs, uz to viņa saka:
Hvo der er uvidende, den vende sig hid; og til den, som fattes Forstand, siger hun:
5 „Nāciet, ēdiet no manas maizes, un dzeriet no vīna, ko esmu jaukusi.
Kommer hid, æder af mit Brød, og drikker af Vinen, som jeg har blandet.
6 Atstājiet nejēdzību, tad dzīvosiet, un staigājiet pa atzīšanas ceļu!“
Forlader Uvidenhed, saa skulle I leve, og gaar lige frem paa Forstandens Vej.
7 Kas smējēju pamāca, tas dabūs kaunu, un kas bezdievīgo pārmāca, apsmieklu.
Hvo som revser en Spotter, henter sig Spot, og hvo som irettesætter den ugudelige, faar Skændsel til Løn.
8 Nepamāci smējēju, ka viņš tevi neienīst; pamāci prātīgo, tas tevi mīlēs.
Sæt ikke en Spotter i Rette, at han ikke skal hade dig; sæt en viis i Rette, og han skal elske dig.
9 Dod prātīgam, tad viņš tiks jo prātīgs, māci taisnu, tad viņš pieaugs mācībā.
Giv den vise, og han skal blive visere; undervis den retfærdige, og han skal tage til i Lærdom.
10 Tā Kunga bijāšana ir gudrības iesākums, un izprast, kas svēts, tā ir atzīšana.
Herrens Frygt er Visdoms Begyndelse, og Kundskab om den Hellige er Forstand.
11 Jo caur mani taps daudz tavu dienu un vairosies tev dzīvības gadi.
Thi ved mig skulle dine Dage blive mange, og flere Leveaar skulle vorde dig tillagte.
12 Ja tu gudrs, tad tu sev gudrs; ja tu smējējs, tad tu viens pats to nesīsi.
Dersom du er viis, er du viis til dit eget Gavn; men spotter du, skal du bære det alene.
13 Nejēdzība ir sieva tītīga, ģeķīga, kas neatjēdz nenieka
Daarskaben er en urolig Kvinde, idel Uvidenhed, og kender ikke noget.
14 Tā sēž sava nama durvīs uz goda krēsla pilsētas augstās vietās,
Og hun sidder ved sit Hus's Dør, paa en Stol paa Stadens Høje,
15 Aicināt tos, kas iet garām pa ceļu, kas staigā savās taisnās tekās.
for at kalde paa dem, som gaa forbi ad Vejen, dem, som vandre ret frem paa deres Stier;
16 Kas nejēga, lai griežas šurp! Un kas neprātīgs, uz to viņa saka:
hvo der er uvidende, den vende sig hid; og den, som fattes Forstand, ham taler hun til.
17 „Zagts ūdens ir salds, un slēpta maize garda!“
Stjaalet Vand er sødt, og lønligt Brød er lækkert.
