Salamana Pamācības 8

1 Vai gudrība nesauc, un atzīšana nepaceļ savu balsi?

2 Kalnu virsgalā tā stāv, ceļmalā uz ceļu jūtīm;

3 Pie vārtiem pilsētas priekšā, kur pa vārtiem ieiet, viņa skaņi sauc:

4 „Uz jums, vīri, es saucu, un mana balss iet pie cilvēku bērniem.

5 Ņemiet vērā, nejēgas, gudrību, un, ģeķi, paliekat prātīgi!

6 Klausāties, jo es runāšu augstas lietas un atdarīšu savu muti ar skaidriem vārdiem.

7 Jo mana mute runās patiesību, un bezdievība manām lūpām ir negantība.

8 Visi manas mutes vārdi stāv taisnībā, iekš tiem nav netiklības, nedz viltības.

9 Tie ir visnotaļ taisni tam, kas tos saprot un skaidri tiem, kas atzīšanu atraduši.

10 Pieņemiet manu mācību labāki nekā sudrabu, un atzīšanu vairāk nekā tīru zeltu;

11 Jo gudrība ir labāka pār pērlēm, un viss, ko tu kārotu, tai netiek līdz.

12 Es, tā gudrība, mītu pie samaņas un atrodu vērtīgu padomu.

13 Tā Kunga bijāšana ir: ienīdēt ļaunu, lepnību, augstprātību un ļaunu ceļu, un es ienīstu netiklu muti.

14 Pie manis ir padoms un palīgs; es esmu atzīšana, man ir spēks.

15 Caur mani valda ķēniņi, un dod taisnus likumus valdītāji;

16 Caur mani valda varenie un lielkungi, visi zemes soģi.

17 Es mīlēju tos, kas mani mīl, un kas mani tikuši(centīgi) meklē, tie mani atrod.

18 Bagātība un gods ir pie manis, paliekama manta un taisnība.

19 Mani augļi ir labāki nekā zelts un tīrs zelts, un mans ienākums nekā šķīsts sudrabs.

20 Es vadu uz taisnības ceļa, taisnas tiesas pēdās,

21 Ka tiem, kas mani mīl, dodu iemantot pilnību un pildu viņu mantu.

22 Tas Kungs mani nolika par sava ceļa iesākumu, par savu radījumu pirmaju no mūžības.

23 No mūžības es esmu iecelta, no iesākuma, no pasaules gala.

24 Kad dziļumi vēl nebija, tad es piedzimu, kad avoti vēl nebija, no ūdeņiem grūti.

25 Pirms kalnu pamati tapa nolikti, priekš pakalniem, tad es piedzimu.

26 Viņš vēl nebija radījis zemi nedz klajumus, nedz sācis pasaules pīšļus;

27 Kad viņš debesis sataisīja, tad es tur biju; kad viņš izplatīja debess velvi pār dziļumiem,

28 Kad viņš padebešus augšām nostiprināja, kad dziļumu avoti krākdami krāca,

29 Kad viņš jūrai lika robežas, ka ūdeņi neplūstu pār viņas malām, kad viņš nostiprināja zemes pamatus:

30 Tad es biju pie viņa tā izdarītāja un biju viņa prieks dienu dienas un līksmojos viņa priekšā vienmēr:

31 Es līksmojos viņa pasaules virsū un mans prieks ir pie cilvēku bērniem.

32 Tad klausiet nu mani, mani bērni; jo svētīgs, kas manus ceļus sargā.

33 Klausiet pamācīšanai un topiet gudri, un neatmetat viņu.

34 Svētīgs tas cilvēks, kas mani klausa, kas kavējās pie manām durvīm dienu no dienas, sargāt manu durvju stenderus;

35 Jo kas mani atrod, tas atrod dzīvību un dabūs žēlastību no Tā Kunga.

36 Bet kas pret mani grēko, tas dara varu savai dvēselei; kas mani ienīst, tie visi līdz mīļo nāvi.“