< Salamana Pamācības 7 >
1 Mans bērns, sargi manus vārdus un glabā pie sevis manu mācību.
Min Søn, vogt dig mine Ord, mine Bud maa du gemme hos dig;
2 Sargi manu pamācīšanu, tad tu dzīvosi, un manu mācību kā savu acu raugu.
vogt mine Bud, saa skal du leve, som din Øjesten vogte du, hvad jeg har lært dig;
3 Sien to ap saviem pirkstiem, ieraksti to savas sirds galdiņā.
bind dem om dine Fingre, skriv dem paa dit Hjertes Tavle,
4 Saki uz gudrību: Tu esi mana māsa! un atzīšanu sauc par savu radinieci,
sig til Visdommen: »Du er min Søster!« og kald Forstanden Veninde,
5 Ka tu sevi pasargi no svešas sievas, no svešinieces ar mīkstiem vārdiem.
at den maa vogte dig for Andenmands Hustru, en fremmed Kvinde med sleske Ord.
6 Jo es skatījos pa sava nama logu, caur saviem skadriņiem,
Thi fra mit Vindue skued jeg ud, jeg kigged igennem mit Gitter;
7 Un redzēju nejēgu vidū un ieraudzīju starp zēniem neprātīgu jaunekli.
og blandt de tankeløse saa jeg en Yngling, en uden Vid blev jeg var blandt de unge;
8 Tas gāja pa ielu ap nama stūri, staigāja pa viņas nama ceļu,
han gik paa Gaden tæt ved et Hjørne, skred frem paa Vej til hendes Hus
9 Pavakarē, krēslā, nakts vidū un tumsā.
i Skumringen henimod Aften, da Nat og Mørke brød frem.
10 Un redzi, viņu sastapa sieva, maukas apģērbā un viltu sirdī.
Og se, da møder Kvinden ham i Skøgedragt, underfundig i Hjertet;
11 Šī bija trakule un palaidne, viņas kājas nemetās mājā;
løssluppen, ustyrlig er hun, hjemme fandt hendes Fødder ej Ro;
12 Te viņa ārā, te uz ielām un glūn aiz visiem stūriem.
snart paa Gader, snart paa Torve, ved hvert et Hjørne lurer hun;
13 Un tā viņu apkampa un skūpstīja kā bezkauņa un uz to sacīja:
hun griber i ham og kysser ham og siger med frække Miner;
14 „Pateicības upuri man bija jānes; šodien es savu solījumu esmu pildījusi.
»Jeg er et Takoffer skyldig og indfrier mit Løfte i Dag,
15 Tādēļ esmu izgājusi tev pretī, tavu vaigu meklēt un tevi esmu atradusi.
gik derfor ud for at møde dig, søge dig, og nu har jeg fundet dig!
16 Ar apsegiem esmu klājusi savu gultu, ar strīpainiem Ēģiptes palagiem.
Jeg har redt mit Leje med Tæpper, med broget ægyptisk Lærred,
17 Savu gultu esmu izkvēpinājusi ar mirrēm, alvejām un kanēli;
jeg har stænket min Seng med Myrra, med Aloe og med Kanelbark;
18 Nāc, lai izbaudām kārības līdz rītam, lai izpriecājamies mīlestībā;
kom, lad os svælge til Daggry i Vellyst, beruse os i Elskovs Lyst!
19 Jo vīrs nav mājās, viņš aizgājis tālā ceļā,
Thi Manden er ikke hjemme, paa Langfærd er han draget;
20 Viņš naudas maku ņēmis līdz, tik uz svētkiem vēl pārnāks mājās.“
Pengepungen tog han med, ved Fuldmaane kommer han hjem!«
21 Viņa to pierunāja ar savu vārdu drūzmu, ar savu mīksto mēli tā viņu aizrāva.
Hun lokked ham med mange fagre Ord, forførte ham med sleske Læber;
22 Uz reizi tas viņai gāja pakaļ, kā vērsis iet pie kaušanas un kā nelietis, saistīts uz sodu,
tankeløst følger han hende som en Tyr, der føres til Slagtning, som en Hjort, der løber i Nettet,
23 Kamēr bulta viņa aknas pāršķeļ; tā putns skrien sprostā un nezin, ka tas pret viņa dzīvību.
til en Pil gennemborer dens Lever, som en Fugl, der falder i Snaren, uden at vide, det gælder dens Liv.
24 Nu tad, bērni, klausiet mani, un ņemiet vērā manas mutes vārdus.
Hør mig da nu, min Søn, og lyt til min Munds Ord!
25 Lai tava sirds nenomaldās uz viņas ceļiem un nenoklīsti uz viņas gaitām;
Ej bøje du Hjertet til hendes Veje, far ikke vild paa hendes Stier;
26 Jo daudz ir to nokauto, ko tā gāzusi zemē, un liels pulks, ko viņa nogalinājusi.
thi mange ligger slagne, hvem hun har fældet, og stor er Hoben, som hun slog ihjel.
27 Viņas nams ir ceļi uz elli, kas novada nāves kambaros. (Sheol )
Hendes Hus er Dødsrigets Veje, som fører til Dødens Kamre. (Sheol )