Salamana Pamācības 7
1 Mans bērns, sargi manus vārdus un glabā pie sevis manu mācību.
Min Søn! bevar mine Ord, og gem mine Bud hos dig.
2 Sargi manu pamācīšanu, tad tu dzīvosi, un manu mācību kā savu acu raugu.
Hold mine Bud, saa skal du leve, og min Lov som din Øjesten.
3 Sien to ap saviem pirkstiem, ieraksti to savas sirds galdiņā.
Bind dem om dine Fingre, skriv dem paa dit Hjertes Tavle!
4 Saki uz gudrību: Tu esi mana māsa! un atzīšanu sauc par savu radinieci,
Sig til Visdommen: Du er min Søster, og Forstanden kalde du din Kynding;
5 Ka tu sevi pasargi no svešas sievas, no svešinieces ar mīkstiem vārdiem.
for at den maa bevare dig fra en fremmed Kvinde, fra en ubekendt, som gør sine Ord glatte.
6 Jo es skatījos pa sava nama logu, caur saviem skadriņiem,
Thi jeg saa ud af mit Hus's Vindu, igennem mit Gitter;
7 Un redzēju nejēgu vidū un ieraudzīju starp zēniem neprātīgu jaunekli.
og jeg saa iblandt de uerfarne, jeg blev var iblandt Sønnerne et ungt Menneske, som fattedes Forstand,
8 Tas gāja pa ielu ap nama stūri, staigāja pa viņas nama ceļu,
og han gik forbi paa Gaden ved hendes Hjørne og skred frem ad Vejen til hendes Hus,
9 Pavakarē, krēslā, nakts vidū un tumsā.
i Tusmørket om Aftenen efter Dagen, midt i Natten og Mørket.
10 Un redzi, viņu sastapa sieva, maukas apģērbā un viltu sirdī.
Og se, en Kvinde mødte ham i Horesmykke og underfundig i Hjertet,
11 Šī bija trakule un palaidne, viņas kājas nemetās mājā;
støjende og ustyrlig, hendes Fødder kunne ikke blive i hendes Hus.
12 Te viņa ārā, te uz ielām un glūn aiz visiem stūriem.
Stundom er hun ude, stundom paa Gaderne og lurer ved alle Hjørner.
13 Un tā viņu apkampa un skūpstīja kā bezkauņa un uz to sacīja:
Og hun tog fat paa ham og kyssede ham, hun gjorde sit Ansigt frækt og sagde til ham:
14 „Pateicības upuri man bija jānes; šodien es savu solījumu esmu pildījusi.
Der paalaa mig Takoffer, i Dag har jeg betalt mine Løfter;
15 Tādēļ esmu izgājusi tev pretī, tavu vaigu meklēt un tevi esmu atradusi.
derfor er jeg gaaet ud at møde dig, at søge dit Ansigt, og jeg har fundet dig.
16 Ar apsegiem esmu klājusi savu gultu, ar strīpainiem Ēģiptes palagiem.
Jeg har redet mit Leje med Tæpper, med stribet Tøj af Garn fra Ægypten;
17 Savu gultu esmu izkvēpinājusi ar mirrēm, alvejām un kanēli;
jeg har overstænket min Seng med Myrra. Aloe og Kanel;
18 Nāc, lai izbaudām kārības līdz rītam, lai izpriecājamies mīlestībā;
kom, lader os beruse os i Kærlighed indtil Morgenen, lader os forlyste os i Elskov;
19 Jo vīrs nav mājās, viņš aizgājis tālā ceļā,
thi Manden er ikke hjemme, han er faren lang Vej bort;
20 Viņš naudas maku ņēmis līdz, tik uz svētkiem vēl pārnāks mājās.“
han tog Pengeknuden med sig, han kommer hjem til Fuldmaanedagen.
21 Viņa to pierunāja ar savu vārdu drūzmu, ar savu mīksto mēli tā viņu aizrāva.
Hun bøjede ham med sin megen Overtalelse, tilskyndte ham med sine smigrende Læber.
22 Uz reizi tas viņai gāja pakaļ, kā vērsis iet pie kaušanas un kā nelietis, saistīts uz sodu,
Hvo der hastelig gaar efter hende, kommer som Oksen til Slagterbænken og som i Fodlænken, der er til Daarens Tugtelse,
23 Kamēr bulta viņa aknas pāršķeļ; tā putns skrien sprostā un nezin, ka tas pret viņa dzīvību.
indtil en Pil sønderskærer hans Lever; ligesom Fuglen skynder sig til Snaren og ved ikke, at det gælder dens Liv.
24 Nu tad, bērni, klausiet mani, un ņemiet vērā manas mutes vārdus.
Saa hører mig nu, I Børn! og agter paa min Munds Ord!
25 Lai tava sirds nenomaldās uz viņas ceļiem un nenoklīsti uz viņas gaitām;
Lad dit Hjerte ikke vige af til hendes Veje, lad dig ikke forvildes paa hendes Stier;
26 Jo daudz ir to nokauto, ko tā gāzusi zemē, un liels pulks, ko viņa nogalinājusi.
thi mange ere de gennemborede, som hun har fældet, og mangfoldige alle de, hun har ihjelslaget.
