Salamana Pamācības 6
1 Mans bērns, ja tu priekš sava tuvākā galvojis un roku devis priekš cita,
Hev du borga for grannen din, son min, hev du handtekest for ein annan,
2 Tad tu esi sasaistīts ar savas mutes valodu un savaldzināts ar savas mutes vārdiem.
er du bunden ved ord av din munn, er du fanga i ord av din munn,
3 Tad dari jel tā mans bērns, un izglābies, ja tu savam tuvākam rokā esi nācis; ej, meties zemē priekš viņa un spied savu tuvāko;
gjer då soleis, son min, og berga deg, sidan du er komen i handi på grannen: Gakk og kasta deg ned for grannen, gjer ågang på han,
4 Nedod savām acīm miega, nedod savām acīm dusas;
unn ikkje dine augo svevn, eller augneloki ein blund.
5 Izglābies kā stirna no viņa rokas un kā putns no mednieka rokas!
Frels deg som ei gasella or handi hans, som ein fugl or fangarvald!
6 Ej pie skudras, sliņķi, skaties viņas ceļus un topi gudrs!
Gakk til mauren, du leting, sjå hans ferd og vert vis!
7 Lai tai nav valdnieka, ne virsnieka, ne kunga,
Han hev ingen hovding eller fut eller herre,
8 Tā tomēr savu maizi sagādā vasarā, savu barību sakrāj pļaujamā laikā.
men lagar um sumaren maten sin til og hev um hausten sanka si føda.
9 Cik ilgi tu gulēsi, sliņķi? Kad tu celsies no sava miega?
Kor lenge vil du liggja, du leting? Når ris du upp or di svevn?
10 Guli maķenīt, snaudi maķenīt, saliec maķenīt rokas miegā;
Endå litt svevn, endå litt blunding, endå litt kvild med henderne i kross,
11 Tad tava nabadzība tev pienāks nākdama, un tavs trūkums, kā apbruņots vīrs.
so kjem armodi di som ein farande fant og naudi som skjoldvæpna mann.
12 Nelieša cilvēks ir tāds negants vīrs, kas staigā ar netiklu muti,
Ugagns menneskje, illgjerningsmann, er den som gjeng og rengjer munnen,
13 Met ar acīm, piegrūž ar kājām, zīmē ar pirkstiem.
som blinkar med augo, skrapar med foten, peikar med fingrarne,
14 Netiklība ir viņa sirdī, viņš domā vienmēr uz ļaunu, saceļ ķildas.
med meinspel i hjarta, alltid emnar på ilt, og yppar trættor.
15 Tādēļ viņam nelaime nāks piepeši, viņš ātri taps satriekts un dziedināšanas nebūs.
Difor kjem hans undergang brått, snøgt vert han ulækjande krasa.
16 Šās sešas lietas Tas Kungs ienīst, un tā septītā viņam ir negantība:
Det er seks ting som Herrens hatar, og sju er ei gru for hans sjæl:
17 Lepnas acis, melu mēle un rokas, kas nenoziedzīgas asinis izlej,
Storlåtne augo, ljugartunga, hender som renner ut skuldlaust blod,
18 Sirds, kas negantus nodomus perē; kājas, kas mudīgas uz ļaunu skriet;
hjarta som tenkjer upp vonde råder, føter som renner rapt til vondt,
19 Viltīgs liecinieks, kas droši melus runā, un kas ķildu ceļ starp brāļiem. -
den som lyg og vitnar falskt, den som yppar strid millom brør.
20 Mans bērns, glabā sava tēva pamācīšanu un nepamet savas mātes mācību.
Son min, tak vare på bodet åt far din, og kasta’kje frå deg læra åt mor di!
21 Sasien to allažiņ uz savas sirds un sien to ap savu kaklu.
Bitt deim alltid til hjarta ditt, knyt deim um halsen din!
22 Kad tu staigā, tad tā tevi pavadīs; kad tu apgulies, tad tā tevi apsargās, un kad tu uzmodies, tad tā ar tevi runās;
Når du gjeng, skal læra leida deg; når du ligg, skal ho vaka yver deg; når du vaknar, skal ho tala til deg.
23 Jo pamācīšana ir spīdeklis, un mācība gaišums, un kad pārmāca un rāj, tas ir dzīvības ceļš;
For bodet er ei lykt og lovi er ljos, og påminning med tukt er livsens veg.
24 Ka tās tev izsargā no negodīgas sievas, no svešas sievietes mīkstās mēles.
Dei kann vara deg frå den vonde kvinna, frå den sleipe framande tunga.
25 Nekāro savā sirdī pēc viņas skaistuma, un lai viņa tevi nesagūsta ar savām acīm;
Ikkje trå i hjarta etter vænleiken hennar, og lat ho’kje fanga deg med augneloki sine!
26 Jo caur mauku tiek līdz maizes drupekļiem, un vīra sieva tev notvers pat dārgo dzīvību.
For skjøkja armar ut til siste brødbit, og gifte kona jagtar etter dyre livet.
27 Vai arī uguni var klēpī ņemt, un drēbes nesadegtu?
Kann nokon taka eld i fanget og ikkje brenna klædi sine?
28 Vai uz kvēlošām oglēm var iet un nesadedzinātu kājas?
Ell’ kann ein gå på gløder og ikkje svida føterne?
29 Tāpat, kas ieiet pie otra sievas; nesodīts nepaliks, kas to aizskar.
So vert det med den som gjeng inn til kona åt grannen; ingen kjem urefst frå det, um han rører henne.
30 Zaglim nepiedod vis, ka zog izsalcis, vēderu pildīt.
Vert ikkje tjuven vanvyrd, um han stel og vil stilla sin svolt?
31 Bet pieķerts tas septiņkārt atlīdzinās, visu sava nama padomu tas atdos.
Vert han teken, lyt han sjufaldt betala, alt han eig i sitt hus, lyt han gjeva.
32 Kas ar sievu laulību pārkāpj, tam prāta nav; to tik dara, kas sev dzīvību grib nogalināt.
Den som driv hor med ei kona, er vitlaus, den som vil tyna seg sjølv, gjer slikt.
33 Tam būs kāviens un kauns un negods bez gala;
Hogg og skjemsla fær han, og ingen utslettar hans skam.
34 Jo viņas vīra dusmas iekarsušās netaupīs atriebšanas laikā.
For mannen harmast i åbryskap, på hemnsdagen sparer han ikkje.
35 Tas nebēdās ne par kādu līdzību(izpirkumu), un nebūs miera, cik dāvanu arī nedotu.
Han bryr seg ikkje um nokor bot og tek’kje imot um du gjev han mykje.
