Salamana Pamācības 5
1 Mans bērns, ņem vērā manu gudrību, griez savu ausi pie manas mācības,
Mærk dig, min Søn, min Visdom, bøj til min Indsigt dit Øre,
2 Ka tu sargi apdomību, un tavas lūpas glabā atzīšanu.
at Kløgt må våge øver dig, Læbernes kundskab vare på dig.
3 Jo svešas sievas lūpas pil kā tīrs medus, un viņas mute ir glumāka nekā eļļa;
Thi af Honning drypper den fremmedes Læber, glattere end Olie er hendes Gane;
4 Bet gals tai ir rūgts kā vērmeles, un ass kā abējās pusēs griezīgs zobens.
men til sidst er hun besk som Malurt, hvas som tveægget Sværd;
hendes Fødder styrer nedad mod Døden, til Dødsriget stunder hendes Fjed; (Sheol h7585)
6 Lai neapdomā dzīvības ceļus, viņas pēdas grozās, ka nezin kur.
hun følger ej Livets Vej, hendes Spor er bugtet, hun ved det ikke.
7 Nu tad, bērni, klausiet man un neatkāpjaties no manas mutes vārdiem.
Hør mig da nu, min Søn, vig ikke fra min Munds Ord!
8 Lai tavs ceļš paliek tālu no viņas, un nenāc tuvu pie viņas nama durvīm,
Lad din Vej være langt fra hende, kom ej hendes Husdør nær,
9 Ka tu nedod svešām savu jaunības spēku un savus gadus tam briesmīgam,
at du ikke må give andre din Ære, en grusom Mand dine År.
10 Ka sveši nepieēdās no tava spēka, un tavs grūtais pūliņš nenāk svešā namā,
at ikke dit Gods skal mætte fremmede, din Vinding ende i Andenmands Hus,
11 Un tev pēcgalā nav jānopūšas, kad tava āda un miesa diltin nodilusi,
så du gribes af Anger til sidst, når dit Kød og Huld svinder hen,
12 Un tev nav jāsaka: „Ak, kā es esmu nīdējis pamācīšanu, un mana sirds smējusies par rāšanu,
og du siger: "Ak, at jeg hadede Tugt, at mit Hjerte lod hånt om Revselse,
13 Un neesmu klausījis sava pamācītāja balsi, un savu ausi neesmu griezis uz tiem, kas mani mācīja!
så jeg ikke lød mine Læreres Røst, ej bøjed mit Øre til dem, som lærte mig!
14 Tikko nelaimē vēl neesmu visai(dziļi) iestidzis, pašā draudzes un ļaužu vidū!“
Nær var jeg kommet i alskens Ulykke midt i Forsamling og Menighed!"
15 Dzer ūdeni no savas akas, un tekošu ūdeni no sava avota.
Drik Vand af din egen Cisterne og rindende Vand af din Brønd;
16 Vai tavi avoti lai iztek laukā, un ūdens upes uz ielām?
lad ej dine Kilder flyde på Gaden, ej dine Bække på Torvene!
17 Lai tās tev vien pieder, un nevienam svešam līdz ar tevi.
Dig skal de tilhøre, dig alene, ingen fremmed ved Siden af dig!
18 Tavs avots lai ir svētīts, un tu priecājies par savas jaunības sievu.
Velsignet være dit Væld, og glæd dig ved din Ungdoms Hustru,
19 Ak kāda tā mīlīga, kā stirna, un daiļa, kā kalnu kaza! Pie viņas krūtīm pieglaudies allažiņ un ar viņas mīlestību ielīksmojies vienmēr!
den elskelige Hind, den yndige Gazel; hendes Elskov fryde dig stedse, berus dig altid i hendes Kærlighed!
20 Un kādēļ tu, mans bērns, ar citu gribi jaukties un svešas sievietes krūtis apkampt!
Hvi beruser du dig, min Søn, i en fremmed og tager en andens Hustru i Favn?
21 Jo cilvēka ceļi stāv priekš Tā Kunga acīm, un Tas sver visus viņa soļus.
Thi for HERRENs Øjne er Menneskets Veje, grant følger han alle dets Spor;
22 Bezdievīgo gūstīs viņa paša noziegumi, un ar savu grēku saitēm viņš taps saistīts.
den gudløse fanges af egen Brøde og holdes fast i Syndens Reb;
23 Bez pamācīšanas palicis, viņš nomirs, un savā lielā ģeķībā viņš gāzīsies.
han dør af Mangel på Tugt, går til ved sin store Dårskab.
