Salamana Pamācības 5
1 Mans bērns, ņem vērā manu gudrību, griez savu ausi pie manas mācības,
Min Søn! giv Agt paa min Visdom; bøj dit Øre til min Indsigt;
2 Ka tu sargi apdomību, un tavas lūpas glabā atzīšanu.
at du maa gemme kloge Raad, og at dine Læber maa bevare Kundskab.
3 Jo svešas sievas lūpas pil kā tīrs medus, un viņas mute ir glumāka nekā eļļa;
Thi med Honning dryppe den fremmede Kvindes Læber, og glattere end Olie er hendes Gane.
4 Bet gals tai ir rūgts kā vērmeles, un ass kā abējās pusēs griezīgs zobens.
Men paa det sidste er hun besk som Malurt, hvas som et tveægget Sværd.
Hendes Fødder gaa nedad til Døden, hendes Skridt stunde imod Dødsriget. (Sheol h7585)
6 Lai neapdomā dzīvības ceļus, viņas pēdas grozās, ka nezin kur.
For at hun ikke skal tænke over Livets Sti, ere hendes Veje ustadige, uden at hun ved det.
7 Nu tad, bērni, klausiet man un neatkāpjaties no manas mutes vārdiem.
Saa hører mig nu, I Børn! og viger ikke fra min Munds Ord.
8 Lai tavs ceļš paliek tālu no viņas, un nenāc tuvu pie viņas nama durvīm,
Lad din Vej være langt fra hende, og nærm dig ikke Døren til hendes Hus,
9 Ka tu nedod svešām savu jaunības spēku un savus gadus tam briesmīgam,
at du ikke skal give andre din Ære og en grusom Herre dine Aar;
10 Ka sveši nepieēdās no tava spēka, un tavs grūtais pūliņš nenāk svešā namā,
at fremmede ikke skulle mættes af din Formue, og alt, hvad du har arbejdet for, komme i anden Mands Hus;
11 Un tev pēcgalā nav jānopūšas, kad tava āda un miesa diltin nodilusi,
saa at du skal hyle; paa det sidste, naar dit Kød og dit Huld tæres hen,
12 Un tev nav jāsaka: „Ak, kā es esmu nīdējis pamācīšanu, un mana sirds smējusies par rāšanu,
og sige: Hvorledes har jeg dog kunnet hade Undervisning og mit Hjerte kunnet foragte Revselse?
13 Un neesmu klausījis sava pamācītāja balsi, un savu ausi neesmu griezis uz tiem, kas mani mācīja!
saa at jeg ikke hørte paa mine Læbers Røst, ej heller bøjede mit Øre til dem, som underviste mig.
14 Tikko nelaimē vēl neesmu visai(dziļi) iestidzis, pašā draudzes un ļaužu vidū!“
Nær var jeg kommen i al Ulykke midt i Forsamlingen og Menigheden.
15 Dzer ūdeni no savas akas, un tekošu ūdeni no sava avota.
Drik Vand af din egen Brønd og frisk Vand af din egen Kilde!
16 Vai tavi avoti lai iztek laukā, un ūdens upes uz ielām?
Skulde vel dine Kilder flyde udenfor, dine Vandbække ud paa Gaderne?
17 Lai tās tev vien pieder, un nevienam svešam līdz ar tevi.
Lad dem høre dig til, dig alene, og ikke de fremmede tillige med dig.
18 Tavs avots lai ir svētīts, un tu priecājies par savas jaunības sievu.
Din Kilde være velsignet, og glæd dig ved din Ungdoms Hustru,
19 Ak kāda tā mīlīga, kā stirna, un daiļa, kā kalnu kaza! Pie viņas krūtīm pieglaudies allažiņ un ar viņas mīlestību ielīksmojies vienmēr!
en elskelig Hind og en yndig Stenged; hendes Barm beruse dig stedse, i hendes Kærlighed sværme du alle Tider.
20 Un kādēļ tu, mans bērns, ar citu gribi jaukties un svešas sievietes krūtis apkampt!
Hvorfor vil du, min Søn! sværme for en fremmed Kvinde og favne en anden Kvindes Barm?
21 Jo cilvēka ceļi stāv priekš Tā Kunga acīm, un Tas sver visus viņa soļus.
Thi en Mands Veje ere for Herrens Øjne, og han vejer alle hans Skridt.
22 Bezdievīgo gūstīs viņa paša noziegumi, un ar savu grēku saitēm viņš taps saistīts.
Den ugudeliges Misgerninger skulle gribe ham selv, og han skal holdes fast i sin Synds Snorer.
23 Bez pamācīšanas palicis, viņš nomirs, un savā lielā ģeķībā viņš gāzīsies.
Han skal dø, fordi han ikke vilde lade sig undervise, og han skal tumle om for sin Daarligheds Skyld.
