Salamana Pamācības 29
1 Vīrs, kas pārmācīts, tomēr ciets, taps piepeši salauzts, un nebūs, kas dziedina.
Hvo Nakken gør stiv, skønt revset tit, han knuses brat uden Lægedom.
2 Kad taisnie iet vairumā, tad ļaudis priecājās; bet kad bezdievīgais valda, tad ļaudis nopūšās.
Er der mange retfærdige, glædes Folket, men raader de gudløse, sukker Folket.
3 Kas gudrību mīļo, iepriecina savu tēvu; bet kas ar maukām pinās, tas izplītē savu mantu.
Hvo Visdom elsker, glæder sin Fader, hvo Skøger omgaas, bortødsler Gods.
4 Caur tiesu un taisnību ķēniņš dara valsti pastāvam; bet kas dāvanas plēš, tas to izposta.
Kongen grundfæster Landet med Ret, en Udsuger lægger det øde.
5 Kas otram mīksti pieglaužas, met tīklu viņa soļiem.
Mand, der smigrer sin Næste, breder et Net for hans Fod.
6 Bezdievīgais savaldzinājās savos grēkos, bet taisnais priecājās un līksmojās.
I sin Brøde hildes den onde, den retfærdige jubler af Glæde.
7 Taisnais ņem vērā nabaga žēlošanos; bezdievīgais par to nemaz nebēdā.
Den retfærdige kender de ringes Retssag; den gudløse skønner intet.
8 Kam viss tik smiekls, sakurina pilsētu; bet gudrie apslāpē kaislību.
Spottere ophidser Byen, men Vismænd, de stiller Vrede.
9 Gudrs ar ģeķi pie tiesas, tad skaistās, tad smejas, galā netiek.
Gaar Vismand i Rette med Daare, vredes og ler han, alt preller af.
10 Asins vīri ienīst bezvainīgo, bet taisnie rūpējās par viņa dvēseli.
De blodtørstige hader lydefri Mand, de retsindige tager sig af ham.
11 Ģeķis izkrata visu savu padomu, bet gudrs vīrs to patur pie sevis.
En Taabe slipper al sin Voldsomhed løs, Vismand stiller den omsider.
12 Kungs, kas uz meliem klausa, tam visi kalpi blēži.
En Fyrste, som lytter til Løgnetale, faar lutter gudløse Tjenere.
13 Nabagi un mantas plēsēji sastop viens otru; abiem Tas Kungs dod acu gaismu.
Fattigmand og Blodsuger mødes, HERREN giver begges Øjne Glans.
14 Ķēniņš, kas nabagiem nes taisnu tiesu, tā goda krēsls pastāvēs mūžīgi.
En Konge, der dømmer de ringe med Ret, hans Trone staar fast evindelig.
15 Rīkste un pārmācība dod gudrību; bet bērns savā vaļā dara mātei kaunu.
Ris og Revselse, det giver Visdom, uvorn Dreng gør sin Moder Skam.
16 Kur bezdievīgie iet vairumā, tur vairojās grēki; bet taisnie redzēs viņu krišanu.
Bliver mange gudløse, tiltager Synd; retfærdige ser med Fryd deres Fald.
17 Pārmāci savu dēlu, tad tev būs prieks no viņa un tavai dvēselei līksmība.
Tugt din Søn, saa kvæger han dig og bringer din Sjæl, hvad der smager.
18 Kur Dieva mācības nav, tur ļaudis nevaldāmi; bet svētīgs, kas mācību sargā.
Uden Syner forvildes et Folk; salig den, der vogter paa Loven.
19 Kalps ar vārdiem nav mācams; lai gan labi prot, taču neklausa,
Med Ord lader Træl sig ikke tugte, han fatter dem vel, men adlyder ikke.
20 Kad tu vīru redzi, kam veikla mēle, tad no muļķa vairāk cerības nekā no tāda.
Ser du en Mand, der er hastig til Tale, for en Taabe er der snarere Haab end for ham.
21 Kad kalpu no pirmā gala izlutina, tad pēcgalā grib būt par pašu dēlu.
Forvænner man sin Træl fra ung, vil han til sidst være Herre.
22 Ātrs cilvēks saceļ bāršanos, un sirdīgs vīrs padara daudz grēku.
Hidsig Mand vækker Strid, vredladen Mand gør megen Synd.
23 Cilvēka lepnība viņu gāzīs, bet pazemīgs gars panāks godu.
Et Menneskes Hovmod ydmyger ham, den ydmyge opnaar Ære.
24 Kas ar zagli dalās, tas ienīst savu dvēseli; viņš dzird Dieva lāstus un nepierāda.
Hæleren hader sit Liv, han hører Forbandelsen, men melder intet.
25 Priekš cilvēkiem drebēt ieved valgos; bet kas uz To Kungu paļaujas, ir drošā vietā.
Frygt for Mennesker leder i Snare, men den, der stoler paa HERREN, er bjærget.
26 Daudzi meklē valdnieka vaigu; bet no Tā Kunga nāk katram tā tiesa.
Mange søger en Fyrstes Gunst; Mands Ret er dog fra HERREN.
27 Netaisnais riebj taisniem, un kas bezvainīgs savā ceļā, riebj bezdievīgam.
Urettens Mand er retfærdiges Gru, hvo redeligt vandrer, gudløses Gru.
