Salamana Pamācības 26
1 Kā sniegs vasarai un lietus pļaujamam laikam, tā ģeķim nepieder gods.
Kao snijeg ljeti ili kiša o žetvi, tako pristaju počasti bezumnomu.
2 Kā putns nolidinājās, kā bezdelīga aizskrien, tā nenopelnīti lāsti neaizņem.
Kao vrabac kad prhne i lastavica kad odleti, tako se i bezrazložna kletva ne ispunja.
3 Zirgam pātaga, ēzelim iemaukti un ģeķa mugurai rīkste.
Bič konju, uzda magarcu, a šiba leđima bezumnika.
4 Neatbildi ģeķim pēc viņa ģeķības, ka tu viņam līdzi netopi.
Ne odgovaraj bezumniku po njegovoj ludosti, da mu i sam ne postaneš jednak.
5 Atbildi ģeķim pēc viņa ģeķības, ka viņš pats neturās par gudru.
Odgovori bezumniku po ludosti njegovoj, da se ne bi učinio sam sebi mudar.
6 Darbu uzticēt nelgam rokā, ir nocirst kājas un izbaudīt briesmas.
Odsijeca noge sebi i gorčinu pije tko po bezumnom poruke šalje.
7 Kā klibam karājās kājas, tā ģeķa mutē gudrības vārdi.
Klecava bedra u hromoga - mudra je izreka u ustima bezumničkim.
8 Kas ģeķim dod godu, ir kā kas akmeni piesien pie lingas.
Kamen za praćku vezuje tko bezumnom iskazuje čast.
9 Kā ērkšķi, kas tikuši piedzēruša rokā, tāds ir sakāms vārds ģeķu mutē.
Trnovita grana u ruci pijanice: mudra izreka u ustima bezumnika.
10 Manīgs visu izdara; bet kas nelgu der, sader tekuli.
Strijelac koji ranjava sve prolaznike: takav je onaj tko unajmljuje bezumnika.
11 Kā suns atiet pie saviem vēmekļiem, tā pat ģeķis atgriežas atpakaļ pie savas ģeķības.
Bezumnik se vraća svojoj ludosti kao što se pas vraća na svoju bljuvotinu.
12 Kad tu redzi vīru, kas savās acīs gudrs, tad no muļķa vairāk cerības, nekā no tāda.
Vidiš li čovjeka koji se sam sebi mudrim čini? Znaj, i od bezumnika ima više nade nego od njega!
13 Sliņķis saka: „Jauns lauva uz ceļa, lauva uz ielām!“
Lijenčina veli: “Zvijer je na putu, i lav je na ulicama.”
14 Durvis grozās eņģēs, un sliņķis savā gultā.
Kao što se vrata okreću na stožerima svojim, tako i lijenčina na postelji svojoj.
15 Sliņķis slēpj savu roku azotē, un tam grūti to atkal pie mutes likt.
Lijenčina umače ruku u zdjelu, ali je ne može prinijeti ustima.
16 Sliņķis savā prātā gudrāks nekā septiņi, kas runā prātīgi.
Lijenčina se čini sebi mudrijim od sedmorice koji umno odgovaraju.
17 Kas garām ejot iejaucās citu ķildā, ir kā kas suni ņem aiz ausīm.
Psa za uši hvata tko se, u prolazu, umiješa u raspru koja ga se ne tiče.
18 Tā kā, kad (ārprātīgs) par smieklu šautu ar šķēpiem un nāvīgām bultām,
Kao bjesomučnik koji baca zublje, strelice i sije smrt,
19 Tā pat ir, kas savu tuvāko pievīlis saka: Vai to par smieklu vien nedarīju?
takav je čovjek koji vara bližnjega svoga i veli: “Samo se našalih.”
20 Kad malkas nav, tad uguns izdziest, un kad lišķa nav, tad ķilda rimst.
Kad nestane drva, oganj se gasi, i kad više nema klevetnika, prestaje svađa.
21 Kā ogles liesmu un malka uguni, tā rējējs cilvēks saceļ ķildu.
Ugljen je za žeravnicu i drvo za oganj, a svadljivac da raspaljuje svađu.
22 Lišķa vārdi ir kā saldi kumosi un iet visai pie sirds.
Klevetnikove su riječi kao slastice: spuštaju se u dno utrobe.
23 Dedzīgi vārdi, bet neganta sirds ir poda gabals pārvilkts ar netīru sudrabu.
Srebrna gleđa preko zemljana suđa: laskave usne i opako srce.
24 Kas tevi ienīst, ir ar muti draugs, bet savā sirdī viņš domā uz viltu.
Mrzitelj hini usnama svojim, a u sebi nosi prijevaru;
25 Kad tas mīlīgi runā, tad netici viņam, jo septiņas negantības viņa sirdī.
ne vjeruj mu kad ljupkim glasom govori, jer u srcu mu je sedam grdila;
26 Lai gan ienaidu aizsedz ar viltu, tomēr viņa niknums ļaužu priekšā nāks gaismā.
ako himbom skriva mržnju, njegova će se opačina otkriti na zboru.
27 Kas bedri rok, tas tanī iekritīs, un kas akmeni veļ uz to tas atvelsies.
Tko jamu kopa, sam u nju pada, i tko kamen valja, na njega se prevaljuje.
28 Viltus mēle ienīst to, kam pati dzēlusi, un mīksta mute padara nelaimi.
Lažljiv jezik mrzi svoje žrtve, laskava usta propast spremaju.
