Salamana Pamācības 14
1 Gudra sieva uztaisa savu namu, bet neprātniece to noposta pati savām rokām.
Visdom bygger sit hus, dårskabs hænder river det ned.
2 Kas savā skaidrībā staigā, tas bīstas To Kungu; bet netiklais savā ceļā nebēdā par Viņu.
Hvo redeligt vandrer, frygter HERREN, men den, som går Krogveje, agter ham ringe.
3 Ģeķa mutē ir viņa lepnības rīkste, bet gudro lūpas viņus pasargā.
I Dårens Mund er Ris til hans Ryg, for de vise står Læberne Vagt.
4 Kur vēršu nav, tur sile tīra; bet caur vēršu spēku nāk liela raža.
Når der ikke er Okser, er Laden tom, ved Tyrens Kraft bliver Høsten stor.
5 Patiess liecinieks nemelo, bet nepatiess liecinieks izverd melus.
Sanddru Vidne lyver ikke, det falske Vidne farer med Løgn.
6 Garzobis meklē gudrību un neatrod; bet prātīgam atzīšana nāk lēti.
Spotter søger Visdom, men finder den ikke, til Kundskab kommer forstandig let.
7 Ej nost no ģeķa acīm; jo gudru valodu tu nedzirdēsi!
Gå fra en Mand, som er en Tåbe, der mærker du intet til Kundskabs Læber.
8 Prātīga vīra gudrība ir šī, savu ceļu saprast; bet nejēgu ģeķība ir aloties.
Den kloge i sin Visdom er klar på sin Vej, men Tåbers Dårskab er Svig.
9 Ģeķiem grēku upuris nelīdz, bet pie taisniem ir labpatikšana.
Med Dårer driver Skyldofret Spot, men Velvilje råder iblandt retsindige.
10 Sirds pati vien zina savas sāpes, un cits neviens nenomana viņas prieku.
Hjertet kender sin egen Kvide, fremmede blander sig ej i dets Glæde.
11 Bezdievīgo nams taps nopostīts, bet taisno būdiņa zaļos.
Gudløses Hus lægges øde, retsindiges Telt står i Blomst.
12 Dažs ceļš liekās iesākumā labs, savā galā ved nāvē.
Mangen Vej synes Manden ret, og så er dens Ende dog Dødens Veje.
13 Pat smejoties sirds brīžam sāp, un līksmība beidzās bēdās.
Selv under Latter kan Hjertet lide, og Glædens Ende er Kummer.
14 Kas atkāpjas, tā sirds baudīs savu darbu augļus, tāpat labs vīrs savus.
Af sine Veje mættes den frafaldne, af sine Gerninger den, som er god.
15 Nejēga tic visu, bet prātīgais ņem vērā savus soļus.
Den tankeløse tror hvert Ord, den kloge overtænker sine Skridt.
16 Gudrais bīstas un izsargās no ļauna, bet ģeķis ir kā uguns un drošs.
Den vise ængstes og skyr det onde, Tåben buser sorgløs på.
17 Ātras dusmas dara ģeķību, un niķainu cilvēku ienīst.
Den hidsige bærer sig tåbeligt ad, man hader rænkefuld Mand.
18 Nesaprašu mantība ir ģeķība, bet prātīgo kronis atzīšana.
De tankeløse giver dårskab i Arv, de kloge efterlader sig Kundskab.
19 Ļauniem jāklanās priekš labiem, un bezdievīgiem taisna vārtos.
Onde må bukke for gode, gudløse stå ved retfærdiges Døre.
20 Pat draugs nabagu ienīst, bet bagātiem mīlētāju daudz.
Fattigmand hades endog af sin Ven, men Rigmands Venner er mange.
21 Kas pulgo savu tuvāko, grēko; bet svētīgs, kas par nabagu apžēlojās.
Den, der foragter sin Næste, synder, lykkelig den, der har Medynk med arme.
22 Vai tad neceļā nekļūs, kas ļaunu perē? bet kam prāts uz labu, panāks žēlastību un uzticību.
De, som virker ondt, farer visselig vild; de, som virker godt, finder Nåde og Trofasthed.
23 Kur sviedriem strādā, tur kas atliek; bet kur vārdi vien, tur trūcība.
Ved al Slags Møje vindes der noget, Mundsvejr volder kun Tab.
24 Bagātība ir gudriem par kroni, bet nejēgu ģeķība paliek ģeķība.
De vises Krone er Kløgt, Tåbers Krans er Dårskab.
25 Patiess liecinieks izpestī dvēseles, bet kas melus runā, ir blēdis.
Sanddru Vidne frelser Sjæle; den, som farer med Løgn, bedrager.
26 Tā Kunga bijāšanā ir liela drošība, un tā būs viņa bērniem par patvērumu.
Den stærkes Tillid er HERRENs Frygt, hans Sønner skal have en Tilflugt.
27 Tā Kunga bijāšana ir dzīvības avots, izsargāties no nāves valgiem.
HERRENs Frygt er en Livsens Kilde, derved undgås Dødens Snarer.
28 Ķēniņa gods stāv ļaužu pulkā, bet ļaužu trūkums ir valdnieku vaidi.
At Folket er stort, er Kongens Hæder, Brist på Folk er Fyrstens Fald.
29 Lēnprātīgam liela gudrība, bet ātrais ir liels ģeķis.
Den sindige er rig på Indsigt, den heftige driver det vidt i Dårskab.
30 Lēna sirds ir miesas dzīvība, bet ātrs prāts ir puveši kaulos.
Sagtmodigt Hjerte er Liv for Legemet, Avind er Edder i Benene.
31 Kas nabagu nospiež, pulgo viņa Radītāju; bet kas par sērdieni apžēlojās, tas godā Dievu.
At kue den ringe er Hån mod hans Skaber, han æres ved Medynk med fattige.
32 Bezdievīgais pazūd savā postā, bet taisnais arī savā nāvē ir drošs,
Ved sin Ondskab styrtes den gudløse, ved lydefri Færd er retfærdige trygge.
33 Prātīgo sirdī gudrība dus, bet ģeķu starpā tā parādās.
Visdom bor i forstandiges Hjerte, i Tåbers Indre kendes den ikke.
34 Taisnība tautu paaugstina, bet grēks ir ļaužu posts.
Retfærdighed løfter et Folk, men Synd er Folkenes Skændsel.
35 Tiklam kalpam ķēniņa žēlastība, bet viņa dusmas bezkaunīgam.
En klog Tjener har Kongens Yndest, en vanartet rammer hans Vrede.
