Salamana Pamācības 13
1 Gudrs dēls klausa tēva pārmācīšanai, bet mēdītājs neklausa rāšanai.
Viis Søn elsker tugt, spotter hører ikke paa skænd.
2 Ikviens baudīs labumu no savas mutes augļiem, bet netiklo prieks ir mokas.
Af sin Munds Frugt nyder en Mand kun godt, til Vold staar troløses Hu.
3 Kas sarga savu muti, tas pasargā savu dvēseli; bet kas muti palaiž, tam briesmīgi klāsies.
Vogter man Munden, bevarer man Sjælen, den aabenmundede falder i Vaade.
4 Sliņķa dvēsele iekāro, - bet nekā; bet čaklo dvēsele dabū papilnam.
Den lade attraar uden at faa, men flittiges Sjæl bliver mæt.
5 Taisnais ienīst melu valodu, bet bezdievīgais paliek kaunā un apsmieklā.
Den retfærdige hader Løgnetale, den gudløse spreder Skam og Skændsel.
6 Taisnība pasargā to, kas bezvainīgs savā ceļā, bet bezdievība gāž grēkos.
Retfærd skærmer, hvo lydefrit vandrer, Synden fælder de gudløse.
7 Cits lielās, ka bagāts, kam nav it nenieka, un cits turas kā nabags, un tam liela manta.
Mangen lader rig og ejer dog intet, mangen lader fattig og ejer dog meget.
8 Bagātam, kad apvainojies, par dvēseli jāmaksā; bet kas nabags, tas nedzird draudus.
Mands Rigdom er Løsepenge for hans Liv, Fattigmand faar ingen Trusel at høre.
9 Taisno gaišums spīdēs priecīgi, bet bezdievīgo spīdeklis apdzisīs.
Retfærdiges Lys bryder frem, gudløses Lampe gaar ud.
10 Caur lepnību nāk riešana vien, bet gudrība dara apdomīgus.
Ved Hovmod vækkes kun Splid, hos dem, der lader sig raade, er Visdom.
11 Manta vēja grābeklim iet mazumā, bet kas rokā sakrāj, tas to vairo.
Rigdom, vundet i Hast, smuldrer hen, hvad der samles Haandfuld for Haandfuld, øges.
12 Cerība, kas kavējās, grauž sirdi, bet kad nāk, ko gaida, tas ir dzīvības koks.
At bie længe gør Hjertet sygt, opfyldt Ønske er et Livets Træ.
13 Kas par vārdu nebēdā; tas dara sev postu; bet kas mācību tur godā, tam labi klāsies.
Den, der lader haant om Ordet, slaas ned, den, der frygter Budet, faar Løn.
14 Gudra vīra mācība ir dzīvības avots, izsargāties no nāves valgiem.
Vismands Lære er en Livsens Kilde, derved undgaas Dødens Snarer.
15 Mīlīgs prāts dara patīkamu, bet netikļa ceļš dara sāpes.
God Forstand vinder Yndest, troløses Vej er deres Undergang.
16 Gudrais (savu darbu) dara apdomīgi, bet ģeķis dara aklus darbus.
Hver, som er klog, gaar til Værks med Kundskab, Taaben udfolder Daarskab.
17 Bezdievīgs kalps iekritīs nelaimē, bet uzticams kalps ir zāles, kas dziedina.
Gudløs Budbringer gaar det galt, troværdigt Bud bringer Lægedom.
18 Kas par mācību nebēdā, tam nāk tukšība un kauns; bet kas pamācīšanu pieņem, tas kļūs godā.
Afvises Tugt, faar man Armod og Skam; agtes paa Revselse, bliver man æret.
19 Kad notiek, ko cerē, tas dvēselei gards; bet atstāties no ļauna ģeķiem ir negantība.
Opfyldt Ønske er sødt for Sjælen, at vige fra ondt er Taaber en Gru.
20 Kas draudzējās ar gudriem, tas taps gudrs; bet kas ģeķiem biedrs, tiks postā.
Omgaas Vismænd, saa bliver du viis, ilde faren er Taabers Ven.
21 Nelaime dzīsies grēciniekiem pakaļ, bet taisniem ar labu tiks atmaksāts.
Vanheld følger Syndere, Lykken naar de retfærdige.
22 Kas ir labs, tā manta nāk uz bērnu bērniem; bet grēcinieka krājums taisnam top pataupīts.
Den gode efterlader Børnebørn Arv, til retfærdige gemmes Synderens Gods.
23 Daudz maizes ir nabagu vagās, bet citi iet postā caur savu netaisnību.
Paa Fattigfolks Nyjord er rigelig Føde, mens mangen rives bort ved Uret.
24 Kas rīksti taupa, tas ienīst savu dēlu; bet kas viņu mīļo, tas to pārmāca drīz.
Hvo Riset sparer, hader sin Søn, den, der elsker ham, tugter i Tide.
25 Taisnais ēd, kamēr viņa dvēselei gan; bet bezdievīgo vēders paliek tukšs.
Den retfærdige spiser, til Sulten er stillet, gudløses Bug er tom.
