Salamana Pamācības 1
1 Salamana, Dāvida dēla, Israēla ķēniņa, sakāmie vārdi,
Ordsprog af Salomo, Davids Søn, Israels Konge,
2 Atzīt gudrību un mācību, un saprast prātīgu valodu,
for af dem at faa Visdom og Undervisning, for at forstaa Forstandens Ord;
3 Pieņemties apdomībā, taisnībā, tiesā un skaidrībā,
for at modtage Undervisning i Klogskab, modtage Ret og Retfærdighed og Retvished;
4 Ka tiem vēl nejēgām tiek samaņa, jauniem atzīšana un apdomīgs prāts.
for at give de uvidende Vid, de unge Kundskab og Kløgt.
5 Kas gudrs, klausīs un pieaugs mācībā, un kas prātīgs, ņemsies labus padomus,
Hvo som er viis, høre til og gaa frem i Lærdom, og hvo som er forstandig, vinde Evne til at styre;
6 Ka izprot sakāmus vārdus un mīklas, gudro valodas un viņu dziļos vārdus.
for at forstaa Ordsprog og Gaader, Vismænds Ord og deres mørke Taler.
7 Tā Kunga bijāšana ir atzīšanas iesākums; gudrību un mācību ģeķi nicina.
Herrens Frygt er Begyndelse til Kundskab; Daarerne foragte Visdom og Undervisning.
8 Klausi, mans bērns, sava tēva pārmācībai un nepamet savas mātes mācību;
Hør, min Søn! din Faders Undervisning, og forlad ikke din Moders Lov;
9 Jo tas ir jauks krāšņums tavai galvai un zelta rota tavam kaklam.
thi de ere en yndig Krans til dit Hoved og Kæder til din Hals.
10 Mans bērns, kad grēcinieki tevi vilina, tad neklausi!
Min Søn! naar Syndere lokke dig, da samtyk ikke!
11 Kad tie saka: „Nāc mums līdz, glūnēsim uz asinīm, glūnēsim uz nenoziedzīgo par nepatiesu!
Dersom de sige: Gak med os, vi ville lure efter Blod, vi ville efterstræbe den uskyldige, som er uden Sag;
vi ville, som Dødsriget, sluge dem levende, ja hele og holdne, som de, der nedfare i Hulen; (Sheol h7585)
13 Mēs atradīsim visādas dārgas mantas, pildīsim savus namus ar laupījumu.
vi ville finde alle Haande dyrebart Gods, vi ville fylde vore Huse med Rov;
14 Tava daļa tev būs mūsu starpā, viens pats maks būs mums visiem.“
du skal tage din Lod iblandt os, vi ville alle sammen have een Pose:
15 Mans bērns, nestaigā vienā ceļā ar tiem; sargi savu kāju no viņu pēdām;
Min Søn! vandre ikke paa Vej med dem, hold din Fod tilbage fra deres Sti;
16 Jo viņu kājas skrien uz ļaunu un steidzās asinis izliet.
thi deres Fødder haste til ondt, og de skynde sig for at udøse Blod;
17 Bet lai arī tīklu izplāta visiem putniem priekš acīm; tas ir par velti!
thi forgæves udspændes Garn for alle Fugles Øjne;
18 Tā arī viņi glūn uz savām pašu asinīm un glūn uz savu pašu dzīvību.
og de lure paa deres eget Blod, de efterstræbe deres eget Liv.
19 Tā iet visiem, kas plēš netaisnu mantu; kam šī ir, tam tā paņem dzīvību.
Saa ere enhvers Veje, som er hengiven til Gerrighed; den tager sine egne Herrers Liv.
20 Dieva gudrība skaņi sauc uz lielceļiem, uz ielām tā paceļ savu balsi;
Visdommen raaber udenfor, den opløfter sin Røst paa Gaderne;
21 Tā izsaucās, kur ļaužu vislielais troksnis; kur ieiet pilsētas vārtos, tā runā savu valodu:
paa Hjørnet af de befærdede Gader raaber den; ved Indgangene til Portene, i Staden, taler den sine Ord:
22 Cik ilgi, nejēgas, jūs mīlēsiet nejēdzību, un smējējiem gribēsies apsmiet, un ģeķi ienīdēs atzīšanu?
Hvor længe ville I uvidende elske Uvidenhed, og Spotterne have Lyst til Spot, og Daarer hade Kundskab?
23 Griežaties pie manas mācības! Redzi, es jums došu savu garu un jums darīšu zināmus savus vārdus.
Vender eder til min Revselse; se, jeg vil udgyde min Aand over eder, jeg vil kundgøre eder mine Ord.
24 Tādēļ nu, ka es aicināju, un jūs liedzaties, ka savu roku izstiepju, un nav, kas uzklausa,
Efterdi jeg raabte, og I vægrede eder, jeg udrakte min Haand, og ingen gav Agt;
25 Un jūs visu manu padomu atmetiet un manas pārmācības negribiet;
og I lode alt mit Raad fare og vilde ikke vide af min Revselse:
26 Tādēļ arī es smiešos par jūsu postu, es smiešos, kad jums izbailes uzies,
Saa vil jeg, jeg selv le i eders Ulykke, jeg vil spotte, naar det kommer, som I frygte for;
27 Kad pār jums izbailes nāks kā auka, un posts jums uzbruks kā vētra, kad briesmas un bailes jums uzies.
naar det, som I frygte for, kommer som en Ødelæggelse, og eders Ulykke kommer som en Hvirvelvind, naar Angest og Trængsel kommer over eder:
28 Tad tie mani sauks, bet es neatbildēšu, tie mani meklēs agri, bet mani neatradīs,
Da skulle de paakalde mig, men jeg skal ikke svare, de skulle søge mig, men ikke finde mig.
29 Tādēļ ka tie atzīšanu ienīdējuši un Tā Kunga bijāšanu nav pieņēmuši.
Fordi de hadede Kundskab og udvalgte ikke Herrens Frygt,
30 Tiem negribējās mana padoma, tie ir nicinājuši visu manu pārmācīšanu;
fordi de ikke vilde vide af mit Raad, men foragtede al min Revselse:
31 Tādēļ tie ēdīs no sava ceļa augļiem, un būs paēduši no saviem padomiem.
Saa skulle de æde Frugten af deres Veje og blive mætte af deres egne Raad.
32 Jo nesaprašu nomaldīšanās tos nokauj, un ģeķu pārdrošība tos nomaitā.
Thi de uvidendes Frafald skal volde dem Død, og Daarers Tryghed skal ødelægge dem selv.
33 Bet kas mani klausa, tas dzīvos droši, un savā mierā tas ļauna nebīsies.
Men hvo mig lyder, skal bo tryggelig og være rolig, uden Frygt for det onde.
