Ceturtā Mozus 11

1 Un notikās, kad tie ļaudis Tā Kunga ausīs kurnēja, tad Tas Kungs to dzirdēja, un Viņa bardzība iekarsa, un Tā Kunga uguns iedegās pret viņiem un rija lēģera galā.

I stalo se, že lid ztěžoval a stýskal sobě, cožse nelíbilo Hospodinu. Protož, slyše to Hospodin, rozhněval se náramně, a roznítil se proti nim oheň Hospodinův, a spálil zadní díl vojska.

2 Tad tie ļaudis brēca uz Mozu. Un Mozus lūdza To Kungu, un tas uguns noslāpa.

Tedy volal lid k Mojžíšovi. I modlil se Mojžíš Hospodinu, a uhasl oheň.

3 Un tās vietas vārdu nosauca Tabeēra (degums), tāpēc ka Tā Kunga uguns starp tiem bija iededzies.

I nazval jméno místa toho Tabbera; nebo rozpálil se proti nim oheň Hospodinův.

4 Un pulks visādu pienācēju, kas bija viņu starpā, palika kārīgi, un arī Israēla bērni raudāja atkal sacīdami:

Lid pak k nim přimíšený napadla žádost náramná; a obrátivše se, plakali i synové Izraelští a řekli: Kdo nám to dá, abychom se masa najedli?

5 Kas mums dos gaļu ēst? Mēs pieminam tās zivis, ko Ēģiptes zemē velti ēdām, gurķus, melones, lokus, sīpolus un ķiplokus.

Rozpomínáme se na ryby, jichž jsme dosti v Egyptě darmo jídali, na okurky a melouny, též na por, cibuli a česnek.

6 Bet nu mūsu dvēsele ir iztvīkusi, jo nav nekā kā vien tas manna priekš mūsu acīm.

A nyní duše naše vyprahlá, nic jiného nemá, kromě tu mannu před očima svýma.

7 Un manna bija tā kā koriandra sēklas un izskatījās kā bdelliums(sveķi).

(Manna pak byla jako semeno koliandrové, a barva její jako barva bdelium.

8 Un tie ļaudis skrēja šurp un turp un to sakrāja un mala dzirnavās, vai sagrūda piestās, un to vārīja podos un taisīja no tā raušus, un viņa smaka bija tā kā eļļas raušu smaka.

I vycházíval lid, a sbírali a mleli žernovy, neb tloukli v moždířích, a smažili na pánvici, aneb koláče podpopelné dělali z ní; chut pak její byla jako chut nového oleje.

9 Un kad rasa pa naktīm nokrita lēģerī, tad tas manna nokrita līdz.

Když pak sstupovala rosa na vojsko v noci, tedy sstupovala také i manna).

10 Tad Mozus dzirdēja tos ļaudis raudam ar viņu saimēm, ikvienu priekš sava dzīvokļa durvīm, un Tā Kunga bardzība iedegās ļoti, un arī Mozum tas nepatika.

Tedy uslyšel Mojžíš, an lid pláče po čeledech svých, každý u dveří stanu svého. Pročež roznítila se prchlivost Hospodinova náramně; Mojžíšovi to také těžké bylo.

11 Un Mozus sacīja uz To Kungu: kāpēc Tu Savam kalpam esi darījis tik grūti? Un kāpēc es neesmu atradis Tavās acīs žēlastību, ka Tu man esi uzlicis visu šo ļaužu nastu?

I řekl Mojžíš Hospodinu: Proč jsi tak zle učinil služebníku svému? Proč jsem nenalezl milosti před očima tvýma, že jsi vložil břímě všeho lidu tohoto na mne?

12 Vai es visus šos ļaudis esmu nesis savās miesās? Vai es tos esmu dzemdējis, ka Tu man gribi sacīt: nes tos savā klēpī, tā kā auklētājs nes zīdāmu bērnu, uz to zemi, ko Tu viņu tēviem esi zvērējis?

Zdaliž jsem já počal všecken lid tento? Zdali jsem já zplodil jej, že mi díš: Nes jej na rukou svých, jako nosí chůva děťátko, do země té, kterouž jsi s přísahou zaslíbil otcům jejich?

13 Kur es gaļas varētu dabūt, ko dot visiem šiem ļaudīm? Jo tie raud pret mani sacīdami: dod mums gaļas ēst.

Kde mám nabrati masa, abych dal všemu lidu tomuto? Nebo plačí na mne, řkouce: Dej nám masa, ať jíme.

14 Es viens pats visus šos ļaudis nevaru nest, jo tas man ir visai grūti.

Nemohuť já sám nésti všeho lidu tohoto, nebo jest to nad možnost mou.

15 Un ja Tu man tā gribi darīt, tad nokauj labāk mani, ja es žēlastību esmu atradis Tavās acīs, tad neliec man tā redzēt savu nelaimi.

Pakli mi tak dělati chceš, prosím, zabí mne raději, jestliže jsem nalezl milost před očima tvýma, abych více nehleděl na trápení své.

16 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: sapulcini Man septiņdesmit vīrus no Israēla vecajiem, kurus tu zini, ka tie ir ļaužu vecaji un viņu virsnieki, un ved Man tos priekš saiešanas telts, un lai tie tur stāv pie tevis;

Tedy řekl Hospodin Mojžíšovi: Shromažď mi sedmdesáte mužů z starších Izraelských, kteréž znáš, že jsou starší v lidu a správcové jeho; i přivedeš je ke dveřím stánku úmluvy, a státi budou tam s tebou.

17 Tad Es nonākšu un ar tevi tur runāšu, un no Tā Gara, kas uz tevis, Es gribu ņemt un likt uz viņiem, un viņiem būs līdz ar tevi nest to ļaužu nastu, ka tā tev vienam nav jānes.

A já sstoupím a mluviti budu s tebou, a vezmu z ducha, kterýž jest na tobě, a dám jim. I ponesou s tebou břímě lidu, a tak ty ho sám neponeseš.

18 Un uz tiem ļaudīm tev būs sacīt: svētījaties uz rīta dienu, tad jūs ēdīsiet gaļu, jo jūs priekš Tā Kunga ausīm esat raudājuši sacīdami: kas mums dos gaļu ēst? Jo mums ir labi klājies Ēģiptes zemē. Tāpēc Tas Kungs jums dos gaļu ēst.

Lidu pak díš: Posvěťtež se k zítřku, a budete jísti maso; nebo jste plakali v uších Hospodinových, řkouce: Kdo nám dá najísti se masa? Jistě že lépe nám bylo v Egyptě. I dá vám Hospodin masa, a budete jísti.

19 Jūs neēdīsiet vienu nedz divas dienas nedz piecas dienas nedz desmit dienas nedz divdesmit dienas,

Nebudete toliko jeden den jísti, ani dva, ani pět, ani deset, ani dvadcet,

20 Bet veselu mēnesi, tiekams tā jums caur nāsīm izies un jūs to apniksiet, tāpēc ka jūs To Kungu esat atmetuši, kas ir jūsu vidū, un priekš Viņa esat raudājuši sacīdami: kāpēc mēs esam izgājuši no Ēģiptes zemes?

Ale za celý měsíc, až vám chřípěmi poleze, a zoškliví se, proto že jste pohrdli Hospodinem, kterýž jest u prostřed vás, a plakali jste před ním, říkajíce: Proč jsme vyšli z Egypta?

21 Un Mozus sacīja: sešsimt tūkstoši ir šo ļaužu kājnieki, kā vidū es esmu, un Tu saki, es tiem došu gaļu, un tiem būs ēst veselu mēnesi!

I řekl Mojžíš: Šestkrát sto tisíců pěších jest tohoto lidu, mezi nimiž já jsem, a ty pravíš: Dám jim masa, aby jedli za celý měsíc.

22 Vai tad mazus un lielus lopus priekš tiem būs nokaut, ka tiem būtu diezgan? Jeb vai visas jūras zivis būs sapulcināt, ka tiem būtu diezgan?

Zdali ovcí a volů nabije se jim, aby jim postačilo? Aneb zdali všecky ryby mořské shromáždí se jim, aby jim dosti bylo?

23 Bet Tas Kungs runāja uz Mozu: vai tad Tā Kunga roka ir paīsināta? Tagad tev būs redzēt, vai Mans Vārds tev notiks, vai ne.

Tedy řekl Hospodin Mojžíšovi: Zdali ruka Hospodinova ukrácena jest? Již nyní uzříš, přijde-li na to, což jsem mluvil, čili nic.

24 Un Mozus izgāja un runāja Tā Kunga vārdus uz tiem ļaudīm un sapulcināja septiņdesmit vīrus no to ļaužu vecajiem un nostādīja tos ap saiešanas telti.

Vyšed tedy Mojžíš, mluvil lidu slova Hospodinova, a shromáždiv sedmdesáte mužů z starších lidu, postavil je vůkol stánku.

25 Tad Tas Kungs nonāca padebesī un runāja uz to un ņēma no Tā Gara, kas uz viņa bija, un lika to uz tiem septiņdesmit vecajiem, un notikās, kad Tas Gars uz tiem dusēja, tad tie runāja kā pravieši, bet pēc vairs ne.

I sstoupil Hospodin v oblaku a mluvil k němu, a vzav z ducha, kterýž byl na něm, dal sedmdesáti mužům starším. I stalo se, když odpočinul na nich ten duch, že prorokovali, ale potom nikdy více.

26 Un divi vīri bija palikuši lēģerī, tā viena vārds bija Eldads un tā otra vārds bija Medads, un Tas Gars uz tiem dusēja, jo tie bija starp tiem uzrakstītiem, jebšu nebija nogājuši uz to telti, un tie runāja kā pravieši lēģerī.

Byli pak zůstali v staních dva muži, jméno jednoho Eldad, a druhého Medad, na nichž také odpočinul duch ten, nebo i oni napsani byli, ačkoli nevyšli k stánku. I ti také prorokovali v staních.

27 Tad viens puisis tecēja un teica Mozum un sacīja: Eldads un Medads runā lēģerī kā pravieši.

Tedy přiběh služebník, oznámil to Mojžíšovi, řka: Eldad a Medad prorokují v staních.

28 Un Jozuas, Nuna dēls, Mozus sulainis, viens no viņa izlasītiem jaunekļiem, atbildēja un sacīja: mans kungs, Mozu, aizliedz tiem.

Jozue pak, syn Nun, služebník Mojžíšův, jeden z mládenců jeho, dí k tomu: Pane můj, Mojžíši, zabraň jim.

29 Tad Mozus uz to sacīja: vai tev deg mani aizstāvēt? Ak kaut Tā Kunga ļaudis visi būtu pravieši un kaut Tas Kungs Savu Garu pār tiem (visiem) dotu!

Jemuž odpověděl Mojžíš: Proč ty horlíš pro mne? Nýbrž ó kdyby všecken lid Hospodinův proroci byli, a aby dal Hospodin ducha svého na ně!

30 Pēc tam Mozus aizgāja atpakaļ lēģerī ar Israēla vecajiem.

I navrátil se Mojžíš do stanů s staršími Izraelskými.

31 Tad vējš cēlās no Tā Kunga un atveda paipalas no jūras un izkaisīja tās pa lēģeri, šeit vienas dienas gājumu un tur vienas dienas gājumu visapkārt ap lēģeri, un tās bija līdz divām olektīm augstumā pa zemes virsu.

Tedy strhl se vítr od Hospodina, a zachvátiv křepelky od moře, spustil je na stany tak široce a dlouze, co by mohl za jeden den cesty ujíti všudy vůkol táboru, takměř na dva lokty zvýší nad zemí.

32 Tad tie ļaudis cēlās cauru dienu un cauru nakti un cauru otru dienu un lasīja paipalas, un kam maz bija, tas bija salasījis desmit gomorus, un tie tās klādami izklāja priekš sevis ap lēģeri.

Protož vstav lid, celý ten den a celou noc, i celý druhý den shromažďovali sobě ty křepelky; a kdož nejméně nashromáždil, měl jich s deset měr. I rozvěšeli je sobě pořád okolo stanů.

33 Tā gaļa viņiem vēl bija zobos, pirms tā bija apēsta, tad Tā Kunga bardzība iedegās pret tiem ļaudīm un Tas Kungs sita tos ļaudis ar ļoti grūtu mocību.

Ještě maso vězelo v zubích jejich, a nebylo právě sžvýkáno, když hněv Hospodinův vzbudil se na lid. I ranil Hospodin lid ranou velikou náramně.

34 Tāpēc tās vietas vārdu sauca kārības kapenes, jo tur tie apraka tos kārīgos starp tiem ļaudīm.

Protož nazváno jest jméno místa toho Kibrot Hattáve; nebo tu pochovali lid, kterýž žádal masa.

35 No tām kārības kapenēm tie ļaudis aizgāja uz Hacerotu un apmetās Hacerotā.

I bral se lid z Kibrot Hattáve na poušť Hazerot, a pozůstali v Hazerot.