Mateja Evaņg̒elijs 22
1 Un Jēzus atbildēja un runāja atkal caur līdzībām, uz tiem sacīdams:
Et respondens Iesus, dixit iterum in parabolis eis, dicens:
2 “Debesu valstība līdzinājās ķēniņam, kas savam dēlam kāzas taisīja,
Simile factum est regnum caelorum homini regi, qui fecit nuptias filio suo.
3 Un izsūtīja savus kalpus, tos viesus aicināt kāzās, bet tie negribēja nākt.
Et misit servos suos vocare invitatos ad nuptias, et nolebant venire.
4 Atkal viņš citus kalpus izsūtīja un sacīja: sakāt tiem viesiem: redzi, mans mielasts ir sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti, un visas lietas sataisītas; nāciet kāzās.
Iterum misit alios servos, dicens: Dicite invitatis: Ecce prandium meum paravi, tauri mei, et altilia occisa sunt, et omnia parata: venite ad nuptias.
5 Bet tie to nicināja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits pie savas tirgošanas.
Illi autem neglexerunt: et abierunt, alius in villam suam, alius vero ad negotiationem suam:
6 Bet citi viņa kalpus sagrāba un tos lika smieklā un tos nokāva.
reliqui vero tenuerunt servos eius, et contumeliis affectos occiderunt.
7 Kad tas ķēniņš to dzirdēja, tad viņš tapa dusmīgs un sūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un iededzināja viņu pilsētu.
Rex autem cum audisset, iratus est: et missis exercitibus suis, perdidit homicidas illos, et civitatem illorum succendit.
8 Tad viņš uz saviem kalpiem sacīja: tās kāzas gan ir sataisītas, bet tie viesi nebija cienīgi.
Tunc ait servis suis: Nuptiae quidem paratae sunt, sed qui invitati erant, non fuerunt digni.
9 Tāpēc ejat uz lielceļiem un aicinājiet kāzās, kādus jūs atrodat.
ite ergo ad exitus viarum, et quoscumque inveneritis, vocate ad nuptias.
10 Un tie kalpi izgāja uz tiem ceļiem un sameklēja kādus atrazdami, ļaunus un labus, un visi galdi pildījās ar viesiem.
Et egressi servi eius in vias, congregaverunt omnes, quos invenerunt, malos et bonos: et impletae sunt nuptiae discumbentium.
11 Tad tas ķēniņš iegāja, tos viesus aplūkot, un tur ieraudzīja vienu cilvēku, kas nebija apģērbies kāzu drēbēs.
Intravit autem rex ut videret discumbentes, et vidit ibi hominem non vestitum veste nuptiali.
12 Un viņš uz to sacīja: draugs, kā tu šeit esi ienācis, neapģērbies kāzu drēbēs? Bet tas palika kā mēms.
Et ait illi: Amice, quomodo huc intrasti non habens vestem nuptialem? At ille obmutuit.
13 Tad tas ķēniņš sacīja uz saviem kalpiem: sieniet tam kājas un rokas, ņemiet to un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.
Tunc dicit rex ministris: Ligatis manibus, et pedibus eius, mittite eum in tenebras exteriores: ibi erit fletus, et stridor dentium.
14 Jo daudz aicināti, bet maz izredzēti.”
Multi enim sunt vocati, pauci vero electi.
15 Tad tie farizeji nogāja un sarunājās, ka tie Jēzu Viņa valodā savaldzinātu.
Tunc abeuntes Pharisaei, consilium inierunt ut caperent eum in sermone.
16 Un tie sūtīja pie Viņa savus mācekļus ar ķēniņa Hērodus sulaiņiem, kas sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs un māci Dieva ceļu patiesīgi, un Tu nebēdā par nevienu: jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu.
Et mittunt ei discipulos suos cum Herodianis dicentes: Magister, scimus quia verax es, et viam Dei in veritate doces, et non est tibi cura de aliquo: non enim respicis personam hominum:
17 Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet? Vai ir brīv, ķeizaram meslus dot, vai ne?”
dic ergo nobis quid tibi videtur, licet censum dare Caesari, an non?
18 Un Jēzus, viņu blēdību nomanīdams, sacīja: “Jūs viltnieki, kam jūs Mani kārdināt?
Cognita autem Iesus nequitia eorum, ait: Quid me tentatis hypocritae?
19 Rādiet Man šurp to nomas naudu.” Un tie Tam rādīja vienu sudraba grasi.
ostendite mihi numisma census. At illi obtulerunt ei denarium.
20 Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam ir šī zīme un tas virsraksts?”
Et ait illis Iesus: Cuius est imago haec, et superscriptio?
21 Tie uz Viņu sacīja: “Ķeizara.” Tad Viņš uz tiem sacīja: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.”
Dicunt ei: Caesaris. Tunc ait illis: Reddite ergo quae sunt Caesaris, Caesari: et quae sunt Dei, Deo.
22 Un to dzirdēdami, tie brīnījās, un To pameta un aizgāja.
Et audientes mirati sunt, et relicto eo abierunt.
23 Tanī pašā dienā nāca pie Viņa saduceji, kas saka, augšāmcelšanos neesam, un Viņam vaicāja
In illo die accesserunt ad eum Sadducaei, qui dicunt non esse resurrectionem: et interrogaverunt eum,
24 Sacīdami: “Mācītāj, Mozus ir sacījis: ja kas mirst, un tam bērnu nav, tad viņa brālim būs viņa sievu precēt un savam brālim celt dzimumu.
dicentes: Magister, Moyses dixit: Si quis mortuus fuerit non habens filium, ut ducat frater eius uxorem illius, et suscitet semen fratri suo.
25 Tad nu pie mums bija septiņi brāļi, un tas pirmais apņēma sievu un nomira, un kad tam nebija bērnu, tad tas pameta savu sievu savam brālim.
Erant autem apud nos septem fratres: et primus, uxore ducta, defunctus est: et non habens semen, reliquit uxorem suam fratri suo.
26 Tā arī otrais un trešais līdz septītam.
Similiter secundus, et tertius usque ad septimum.
27 Un beidzot pēc visiem arī tā sieva nomira.
Novissime autem omnium et mulier defuncta est.
28 Tad nu augšāmcelšanās dienā kuram no tiem septiņiem tā sieva piederēs? Jo tie visi viņu bija apņēmuši.”
In resurrectione ergo cuius erit de septem uxor? omnes enim habuerunt eam.
29 Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Jūs alojaties, neprazdami nedz tos rakstus, nedz Dieva spēku.
Respondens autem Iesus, ait illis: Erratis nescientes Scripturas, neque virtutem Dei.
30 Jo augšāmcelšanās laikā tie nedz precēs nedz taps precēti, bet tie būs itin kā Dieva eņģeļi debesīs.
In resurrectione enim neque nubent, neque nubentur: sed erunt sicut angeli Dei in caelo.
31 Bet vai jūs par miroņu augšāmcelšanos neesat lasījuši, ko Dievs jums ir runājis sacīdams:
De resurrectione autem mortuorum non legistis quod dictum est a Deo dicente vobis:
32 „Es esmu Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs?“Dievs nav mirušu, bet dzīvu Dievs.”
Ego sum Deus Abraham, et Deus Isaac, et Deus Iacob? Non est Deus mortuorum, sed viventium.
33 Un kad tie ļaudis to dzirdēja, tad tie iztrūcinājās par Viņa mācību
Et audientes turbae, mirabantur in doctrina eius.
34 Bet farizeji dzirdējuši, ka Viņš saducejiem muti bija aizbāzis, sapulcējās kopā.
Pharisaei autem audientes quod silentium imposuisset Sadducaeis, convenerunt in unum:
35 Un viens no tiem, viens bauslības mācītājs, kārdinādams Tam jautāja un sacīja:
et interrogavit eum unus ex eis legis doctor, tentans eum:
36 “Mācītāj, kurš tas augstākais bauslis bauslībā?”
Magister, quod est mandatum magnum in lege?
37 Bet Jēzus uz to sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīļot no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta.
Ait illi Iesus: Diliges Dominum Deum tuum ex toto corde tuo, et in tota anima tua, et in tota mente tua.
38 Šis ir tas pirmais un augstākais bauslis.
Hoc est maximum, et primum mandatum.
39 Bet tas otrs tam līdz: tev būs savu tuvāku mīļot kā sevi pašu.
Secundum autem simile est huic: Diliges proximum tuum, sicut teipsum.
40 Šinīs divējos baušļos karājās visa bauslība un tie pravieši.”
In his duobus mandatis universa lex pendet, et prophetae.
41 Kad nu tie farizeji bija sagājuši, Jēzus tiem jautāja
Congregatis autem Pharisaeis, interrogavit eos Iesus,
42 Un sacīja: “Kas jums šķiet no Kristus, kā dēls Viņš ir?” Tie uz Viņu sacīja: “Dāvida.”
dicens: Quid vobis videtur de Christo? cuius filius est? Dicunt ei: David.
43 Un Viņš uz tiem sacīja: “Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu,
Ait illis: Quomodo ergo David in spiritu vocat eum Dominum, dicens:
44 Tas Kungs sacījis uz manu Kungu: sēdies pa Manu labo roku, tiekams Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām.
Dixit Dominus Domino meo: sede a dextris meis, donec ponam inimicos tuos scabellum pedum tuorum?
45 Ja nu Dāvids To sauc par Kungu, kā tad Tas viņa Dēls?”
Si ergo David vocat eum Dominum, quomodo filius eius est?
46 Un neviens nezināja Viņam atbildēt neviena vārda un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja vairs Viņu jautāt.
et nemo poterat ei respondere verbum: neque ausus fuit quisquam ex illa die eum amplius interrogare.
