Mateja Evaņg̒elijs 20

1 Jo Debesu valstība ir kā kāds nama tēvs, kas no rīta agrumā izgāja, strādniekus derēt savā vīna kalnā.

“Kraljevstvo je nebesko kao kad domaćin rano ujutro izađe najmiti radnike u svoj vinograd.

2 Un saderējis ar tiem strādniekiem par vienu sudraba grasi par dienas algu, viņš tos nosūtīja savā vīna kalnā.

Pogodi se s radnicima po denar na dan i pošalje ih u svoj vinograd.

3 Un izgājis ap trešo stundu, viņš redzēja vēl citus pie tirgus bez darba stāvam,

Izađe i o trećoj uri i vidje druge gdje stoje na trgu besposleni

4 Un uz tiem sacīja: “Noejat arī jūs vīna kalnā, es jums došu, kas nākas.”

pa i njima reče: 'Idite i vi u moj vinograd pa što bude pravo, dat ću vam.'

5 Un tie nogāja. Atkal viņš izgāja ap sesto un devīto stundu un darīja tāpat.

I oni odoše. Izađe opet o šestoj i devetoj uri te učini isto tako.

6 Bet ap vienpadsmito stundu izgājis, viņš atrada vēl citus bez darba stāvam, un uz tiem saka: “Ko jūs visu dienu še stāviet bez darba?”

A kad izađe o jedanaestoj uri, nađe druge gdje stoje i reče im: 'Zašto ovdje stojite vazdan besposleni?'

7 Tie uz viņu saka: “Neviens mūs nav derējis.” Viņš uz tiem saka: “Ejat jūs arīdzan vīna kalnā, un kas nākas, to jūs dabūsiet.”

Kažu mu: 'Jer nas nitko ne najmi.' Reče im: 'Idite i vi u vinograd.'”

8 Kad nu vakars metās, tad tas vīna kalna kungs saka savam uzraugam: “Sauc tos strādniekus un dod tiem to algu, no pēdējiem sākdams, pie pirmajiem beigdams.”

“Uvečer kaže gospodar vinograda svojemu upravitelju: 'Pozovi radnike i podaj im plaću počevši od posljednjih pa sve do prvih.'

9 Tad tie nāca, kas ap vienpadsmito stundu derēti, un dabūja savu grasi.

Dođu tako oni od jedanaeste ure i prime po denar.

10 Bet kad tie pirmie nāca, tad tie cerēja vairāk dabūt; un tie arī dabūja ikviens savu grasi.

Pa kada dođu oni prvi, pomisle da će primiti više, ali i oni prime po denar.

11 To dabūjuši, tie kurnēja pret to nama tēvu,

A kad primiše, počeše mrmljati protiv domaćina:

12 Un sacīja: “Šie pēdējie vienu stundu vien strādājuši, un tu tos esi līdzinājis mums, kas dienas nastu un karstumu esam cietuši.”

'Ovi posljednji jednu su uru radili i izjednačio si ih s nama, koji smo podnosili svu tegobu dana i žegu.'”

13 Bet viņš atbildēja un uz vienu no tiem sacīja: “Draugs, es tev netaisnību nedaru. Vai tu ar mani neesi saderējis par vienu grasi?

“Nato on odgovori jednomu od njih: 'Prijatelju, ne činim ti krivo. Nisi li se pogodio sa mnom po denar?

14 Ņem, kas tev pieder, un ej; bet es šiem pēdējiem gribu tā dot kā tev.

Uzmi svoje pa idi. A ja hoću i ovomu posljednjemu dati kao i tebi.

15 Jeb vai man nav brīv, darīt ar savu mantu, kā es gribu? Jeb vai tava acs tāpēc skauž, ka es esmu labs?”

Nije li mi slobodno činiti sa svojim što hoću? Ili zar je oko tvoje zlo što sam ja dobar?'”

16 Tā tie pēdējie taps tie pirmie, un tie pirmie tie pēdējie. Jo daudz ir aicināti, bet maz izredzēti.”

“Tako će posljednji biti prvi, a prvi posljednji.”

17 Un noiedams uz Jeruzālemi, Jēzus ņēma tos divpadsmit mācekļus pie Sevis un ceļā uz tiem sacīja:

Dok je Isus uzlazio u Jeruzalem, uze dvanaestoricu nasamo te im putem reče:

18 “Redzi, mēs noejam uz Jeruzālemi, un Tas Cilvēka Dēls taps nodots tiem augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tie Viņu pazudinās pie nāves.

“Evo, uzlazimo u Jeruzalem i Sin Čovječji bit će predan glavarima svećeničkim i pismoznancima. Osudit će ga na smrt

19 Un Viņu nodos tiem pagāniem; tie Viņu apmēdīs, šaustīs un krustā sitīs, un trešā dienā Viņš atkal celsies augšām.”

i predati poganima da ga izrugaju, izbičuju i razapnu, ali on će treći dan uskrsnuti.”

20 Tad Cebedeja dēlu māte ar saviem dēliem nāca pie Viņa, metās zemē un lūdza ko no Viņa.

Tada mu pristupi mati sinova Zebedejevih zajedno sa sinovima, pade ničice da od njega nešto zaište.

21 Un Viņš tai sacīja: “Ko tu gribi?” Tā uz Viņu sacīja: “Saki, lai šie mani divi dēli sēž Tavā valstībā viens Tev pa labo un otrs pa kreiso roku.”

A on će joj: “Što želiš?” Kaže mu: “Reci da ova moja dva sina u tvome kraljevstvu sjednu uza te, jedan tebi zdesna, drugi slijeva.”

22 Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Jūs nezināt, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeršu, un likties kristīties ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?” Tie uz viņu sacīja: “Varam gan.”

Isus odgovori: “Ne znate što ištete. Možete li piti čašu koju ću ja piti?” Kažu mu: “Možemo!”

23 Un Viņš uz tiem saka: “Manu biķeri jums gan būs dzert, un ar to kristību, ar ko Mani kristīs, jums būs tapt kristītiem; bet sēdēt pie Manas labās un kreisās rokas, Man nepieder dot, bet tas būs tiem, kam Mans Tēvs to novēlējis.”

A on im reče: “Čašu ćete moju doduše piti, ali sjesti meni zdesna ili slijeva - to nisam ja vlastan dati, to je onih kojima je pripravio moj Otac.”

24 Un kad tie desmit to dzirdēja, tad tie apskaitās par tiem diviem brāļiem.

Kada su to čula ostala desetorica, razgnjeve se na dva brata.

25 Bet Jēzus tos aicināja pie Sevis un sacīja: “Jūs zināt, ka tie pasaules valdnieki pār ļaudīm valda, un tiem lieliem kungiem pār tiem ir vara.

Zato ih Isus dozva i reče: “Znate da vladari gospoduju svojim narodima i velikaši njihovi drže ih pod vlašću.

26 Bet pie jums tā nebūs būt; bet ja kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis.

Neće tako biti među vama! Naprotiv, tko hoće da među vama bude najveći, neka vam bude poslužitelj.

27 Un ja kas grib būt jūsu starpā tas pirmais, tas lai ir jūsu kalps;

I tko god hoće da među vama bude prvi, neka vam bude sluga.”

28 Tā kā Tas Cilvēka Dēls nav nācis, ka Viņam taptu kalpots, bet ka Viņš kalpotu, un Savu dzīvību dotu par atpirkšanas maksu priekš daudziem.”

“Tako i Sin Čovječji nije došao da bude služen, nego da služi i život svoj dade kao otkupninu za mnoge.”

29 Un kad tie no Jērikus izgāja, tad Viņam daudz ļaužu nāca pakaļ.

Kad su izlazili iz Jerihona, pođe za njim silan svijet.

30 Un redzi, divi akli sēdēja ceļmalā; kad tie dzirdēja Jēzu secen ejam, tad tie brēca un sacīja: “Apžēlojies par mums, Kungs, Tu Dāvida dēls!”

I gle, dva slijepca sjeđahu kraj puta. Čuvši da Isus prolazi, povikaše: “Gospodine, smiluj nam se, Sine Davidov!”

31 Bet tie ļaudis tos apsauca, ka tie klusu ciestu; bet tie brēca vēl vairāk un sacīja: “Apžēlojies par mums, Kungs, Tu Dāvida dēls!”

Mnoštvo ih ušutkivalo, ali oni još jače viknuše: “Gospodine, smiluj nam se, Sine Davidov!”

32 Un Jēzus apstājās, tos aicināja un sacīja: “Ko jūs gribat, lai Es jums daru?”

Isus se zaustavi, dozove ih i reče: “Što hoćete da vam učinim?”

33 Tie uz Viņu saka: “Kungs, ka mūsu acis top atdarītas.”

Kažu mu: “Gospodine, da nam se otvore oči.”

34 Un Jēzum palika žēl, un Viņš aizskāra viņu acis, un tūdaļ viņu acis tapa gaišas, un tie Viņam gāja pakaļ.

Isus se ganut dotače njihovim očiju i oni odmah progledaše. I pođoše za njim.