Mateja Evaņg̒elijs 14
1 Tanī laikā Hērodus, viens no tiem četriem Jūdu zemes valdniekiem, dzirdēja to slavu par Jēzu,
tadānīṁ rājā herod yīśo ryaśaḥ śrutvā nijadāseyān jagād,
2 Un sacīja uz saviem kalpiem: “Šis ir Jānis, tas Kristītājs; tas ir uzmodināts no miroņiem, tāpēc tas spēj šos brīnumus darīt.”
eṣa majjayitā yohan, pramitebhayastasyotthānāt tenetthamadbhutaṁ karmma prakāśyate|
3 Jo Hērodus Jāni bija saņēmis, viņu sējis un cietumā licis Hērodeijas dēļ, kura bija Filipa, viņa brāļa, sieva.
purā herod nijabhrātu: philipo jāyāyā herodīyāyā anurodhād yohanaṁ dhārayitvā baddhā kārāyāṁ sthāpitavān|
4 Jo Jānis uz viņu bija sacījis: “Tas tev nepieklājās, ka viņa tev ir.”
yato yohan uktavān, etsayāḥ saṁgraho bhavato nocitaḥ|
5 Un viņš gribēja to nokaut, bet bijās no tiem ļaudīm, jo tie to turēja par pravieti.
tasmāt nṛpatistaṁ hantumicchannapi lokebhyo vibhayāñcakāra; yataḥ sarvve yohanaṁ bhaviṣyadvādinaṁ menire|
6 Bet, kad Hērodus dzimšanas diena tapa turēta, tad Hērodeijas meita dejoja viņu priekšā un patika Hērodum.
kintu herodo janmāhīyamaha upasthite herodīyāyā duhitā teṣāṁ samakṣaṁ nṛtitvā herodamaprīṇyat|
7 Tāpēc tas zvērēdams viņai solīja, ka gribot dot, ko viņa lūgšot.
tasmāt bhūpatiḥ śapathaṁ kurvvan iti pratyajñāsīt, tvayā yad yācyate, tadevāhaṁ dāsyāmi|
8 Un viņa, no savas mātes papriekš pamācīta, sacīja: “Dod man šeit bļodā Jāņa, tā Kristītāja, galvu.”
sā kumārī svīyamātuḥ śikṣāṁ labdhā babhāṣe, majjayituryohana uttamāṅgaṁ bhājane samānīya mahyaṁ viśrāṇaya|
9 Tad ķēniņš noskuma; bet tās zvērēšanas dēļ un to dēļ, kas līdz pie galda sēdēja, viņš pavēlēja, to dot.
tato rājā śuśoca, kintu bhojanāyopaviśatāṁ saṅgināṁ svakṛtaśapathasya cānurodhāt tat pradātuma ādideśa|
10 Un aizsūtījis cietumā, nocirta Jānim galvu.
paścāt kārāṁ prati naraṁ prahitya yohana uttamāṅgaṁ chittvā
11 Un viņa galva tapa bļodā atnesta un tai meitenei dota; un viņa to nonesa savai mātei.
tat bhājana ānāyya tasyai kumāryyai vyaśrāṇayat, tataḥ sā svajananyāḥ samīpaṁ tannināya|
12 Un viņa mācekļi nāca, ņēma tās miesas un tās apraka; un nāca un to pasludināja Jēzum.
paścāt yohanaḥ śiṣyā āgatya kāyaṁ nītvā śmaśāne sthāpayāmāsustato yīśoḥ sannidhiṁ vrajitvā tadvārttāṁ babhāṣire|
13 Un to dzirdējis, Jēzus no turienes aizbrauca ar laivu savrup uz kādu tukšu vietu, un tie ļaudis to dzirdējuši, Viņam no tām pilsētām kājām gāja pakaļ.
anantaraṁ yīśuriti niśabhya nāvā nirjanasthānam ekākī gatavān, paścāt mānavāstat śrutvā nānānagarebhya āgatya padaistatpaścād īyuḥ|
14 Un Jēzus izgājis redzēja daudz ļaužu, un Viņam sirds iežēlojās par tiem, un Viņš dziedināja viņu neveselos.
tadānīṁ yīśu rbahirāgatya mahāntaṁ jananivahaṁ nirīkṣya teṣu kāruṇikaḥ man teṣāṁ pīḍitajanān nirāmayān cakāra|
15 Kad nu vakars metās, Viņa mācekļi pie Viņa piegāja un sacīja: “Šī vieta ir tuksnesis, un laiks jau ir pagājis; atlaidi tos ļaužu pulkus, ka tie var iet miestos un sev pirkt barību.”
tataḥ paraṁ sandhyāyāṁ śiṣyāstadantikamāgatya kathayāñcakruḥ, idaṁ nirjanasthānaṁ velāpyavasannā; tasmāt manujān svasvagrāmaṁ gantuṁ svārthaṁ bhakṣyāṇi kretuñca bhavān tān visṛjatu|
16 Un Jēzus uz tiem sacīja:”Ttiem nevajag iet; dodiet jūs tiem ēst.”
kintu yīśustānavādīt, teṣāṁ gamane prayojanaṁ nāsti, yūyameva tān bhojayata|
17 Bet tie uz Viņu sacīja: “Mums šeitan vairāk nav kā piecas maizes un divas zivis.”
tadā te pratyavadan, asmākamatra pūpapañcakaṁ mīnadvayañcāste|
18 Un Viņš sacīja: “Nesiet Man tās šurp.”
tadānīṁ tenoktaṁ tāni madantikamānayata|
19 Un tiem ļaudīm pavēlējis, zālē sēsties, Viņš ņēma tās piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauzis deva Saviem mācekļiem tās maizes, un tie mācekļi tiem ļaužu pulkiem.
anantaraṁ sa manujān yavasoparyyupaveṣṭum ājñāpayāmāsa; apara tat pūpapañcakaṁ mīnadvayañca gṛhlan svargaṁ prati nirīkṣyeśvarīyaguṇān anūdya bhaṁktvā śiṣyebhyo dattavān, śiṣyāśca lokebhyo daduḥ|
20 Un visi tie ēda un paēda; un salasīja no atlikušām druskām divpadsmit pilnus kurvjus.
tataḥ sarvve bhuktvā paritṛptavantaḥ, tatastadavaśiṣṭabhakṣyaiḥ pūrṇān dvādaśaḍalakān gṛhītavantaḥ|
21 Un to vīru bija pie piectūkstoš, kas bija ēduši, bez sievām un bērniem.
te bhoktāraḥ strīrbālakāṁśca vihāya prāyeṇa pañca sahasrāṇi pumāṁsa āsan|
22 Un Jēzus tūdaļ Saviem mācekļiem lika kāpt laivā un papriekš pārcelties, tiekams Viņš tos ļaudis atlaistu.
tadanantaraṁ yīśu rlokānāṁ visarjanakāle śiṣyān taraṇimāroḍhuṁ svāgre pāraṁ yātuñca gāḍhamādiṣṭavān|
23 Un tos ļaudis atlaidis, Viņš gāja savrup uz vienu kalnu, Dievu lūgt. Un kad vakars metās, Viņš tur bija viens pats.
tato lokeṣu visṛṣṭeṣu sa vivikte prārthayituṁ girimekaṁ gatvā sandhyāṁ yāvat tatraikākī sthitavān|
24 Bet tā laiva jau bija jūras vidū un tapa mētāta no viļņiem; jo vējš bija pretī.
kintu tadānīṁ sammukhavātatvāt saritpate rmadhye taraṅgaistaraṇirdolāyamānābhavat|
25 Bet gaiļos Jēzus pie tiem nāca, pa jūru staigādams.
tadā sa yāminyāścaturthaprahare padbhyāṁ vrajan teṣāmantikaṁ gatavān|
26 Un kad Viņa mācekļi To redzēja pa jūru staigājam, tad tie izbijās un sacīja: “Tas ir ķēms;” un brēca no bailēm.
kintu śiṣyāstaṁ sāgaropari vrajantaṁ vilokya samudvignā jagaduḥ, eṣa bhūta iti śaṅkamānā uccaiḥ śabdāyāñcakrire ca|
27 Bet tūdaļ Jēzus uz tiem runāja un sacīja: “Turat drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstaties.”
tadaiva yīśustānavadat, susthirā bhavata, mā bhaiṣṭa, eṣo'ham|
28 Un Pēteris Viņam atbildēja un sacīja: “Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man pie Tevis nākt pa ūdens virsu.”
tataḥ pitara ityuktavān, he prabho, yadi bhavāneva, tarhi māṁ bhavatsamīpaṁ yātumājñāpayatu|
29 Un Viņš sacīja: “Nāc!” Un Pēteris izkāpa no laivas un gāja pa ūdens virsu, ka pie Jēzus nāktu.
tataḥ tenādiṣṭaḥ pitarastaraṇito'varuhya yīśerantikaṁ prāptuṁ toyopari vavrāja|
30 Bet to lielo vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, brēca un sacīja: “Kungs, palīdzi man!”
kintu pracaṇḍaṁ pavanaṁ vilokya bhayāt toye maṁktum ārebhe, tasmād uccaiḥ śabdāyamānaḥ kathitavān, he prabho, māmavatu|
31 Un tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un uz viņu sacīja: “Tu mazticīgais, kāpēc tu esi šaubījies?”
yīśustatkṣaṇāt karaṁ prasāryya taṁ dharan uktavān, ha stokapratyayin tvaṁ kutaḥ samaśethāḥ?
32 Un kad tie bija iekāpuši laivā, tad vējš nostājās.
anantaraṁ tayostaraṇimārūḍhayoḥ pavano nivavṛte|
33 Un tie, kas bija laivā, nāca un metās ceļos priekš Viņa un sacīja: “Patiesi, Tu esi Dieva Dēls.”
tadānīṁ ye taraṇyāmāsan, ta āgatya taṁ praṇabhya kathitavantaḥ, yathārthastvameveśvarasutaḥ|
34 Un tie pārcēlušies nāca uz Ģenecaretes zemi.
anantaraṁ pāraṁ prāpya te gineṣarannāmakaṁ nagaramupatasthuḥ,
35 Un kad tie ļaudis Viņu tai vietā nomanīja, tad tie sūtīja pa visu to apgabalu visapkārt, un atveda pie Viņa visādus neveselus,
tadā tatratyā janā yīśuṁ paricīya taddeśsya caturdiśo vārttāṁ prahitya yatra yāvantaḥ pīḍitā āsan, tāvataeva tadantikamānayāmāsuḥ|
36 Un Viņu lūdza, ka Viņa drēbju vīli varētu aizskart; un cik to aizskāra, tie tapa dziedināti.
aparaṁ tadīyavasanasya granthimātraṁ spraṣṭuṁ vinīya yāvanto janāstat sparśaṁ cakrire, te sarvvaeva nirāmayā babhūvuḥ|
