Mateja Evaņg̒elijs 14
1 Tanī laikā Hērodus, viens no tiem četriem Jūdu zemes valdniekiem, dzirdēja to slavu par Jēzu,
Ie henane zay, jinanji’ i Heroda mpifehe ty talily Iesoà;
2 Un sacīja uz saviem kalpiem: “Šis ir Jānis, tas Kristītājs; tas ir uzmodināts no miroņiem, tāpēc tas spēj šos brīnumus darīt.”
le hoe re amo mpitoro’eo: Iantofako t’ie i Jaona Mpandipotse ro manao o raha tsitantane zao.
3 Jo Hērodus Jāni bija saņēmis, viņu sējis un cietumā licis Hērodeijas dēļ, kura bija Filipa, viņa brāļa, sieva.
Amy te nitsepahe’ i Heroda t’i Jaona le rinohi’e am-balabey ao t’ie nañendak’ aze tsy hañenga i Herodiasy ho valy, amy t’ie fa vali’ i rahalahi’ey,
4 Jo Jānis uz viņu bija sacījis: “Tas tev nepieklājās, ka viņa tev ir.”
hoe t’i Jaona tama’e: Faly ama’o izay.
5 Un viņš gribēja to nokaut, bet bijās no tiem ļaudīm, jo tie to turēja par pravieti.
Aa le inao, te ho namono aze t’i Heroda, fe nihembañe amy lahialeñey, fa nimpitoky am’iereo t’i Jaona.
6 Bet, kad Hērodus dzimšanas diena tapa turēta, tad Hērodeijas meita dejoja viņu priekšā un patika Hērodum.
Ie amy takatakam-paniahiañe ty nisamahañe i Heroday le kinoi’e hitrao-pikama ama’e o roandria’ i fifelehañey; nitsinjake añivo’ iereo ty anak-ampela’e le niehake t’i Heroda,
7 Tāpēc tas zvērēdams viņai solīja, ka gribot dot, ko viņa lūgšot.
kanao nampitamae’e am-panta te ho mea’e aze ze ihalalia’e.
8 Un viņa, no savas mātes papriekš pamācīta, sacīja: “Dod man šeit bļodā Jāņa, tā Kristītāja, galvu.”
Aa ie nitoroan-drene’e le nangataha’e ty añambone’ i Jaona Mpandipotse am-panake.
9 Tad ķēniņš noskuma; bet tās zvērēšanas dēļ un to dēļ, kas līdz pie galda sēdēja, viņš pavēlēja, to dot.
Nimoremoretse amy zao i mpanjakay, fe ty amy fanta nanoe’e añatrefa o nambarañeo, le linili’e te hanoeñe;
10 Un aizsūtījis cietumā, nocirta Jānim galvu.
vaho nampihitrife’e ty hamonoañe i Jaona am-porozò ao.
11 Un viņa galva tapa bļodā atnesta un tai meitenei dota; un viņa to nonesa savai mātei.
Nendese’ iereo am-panake ty añambone’e, naho natolotse amy somondraray vaho natolo’ i somondraray aman-drene’e.
12 Un viņa mācekļi nāca, ņēma tās miesas un tās apraka; un nāca un to pasludināja Jēzum.
Nimb’eo o mpiamy Jaonao nitakoñe i fañòvay naho nalenteke vaho natalili’ o mpiokeo amy Iesoà.
13 Un to dzirdējis, Jēzus no turienes aizbrauca ar laivu savrup uz kādu tukšu vietu, un tie ļaudis to dzirdējuši, Viņam no tām pilsētām kājām gāja pakaļ.
Ie jinanji’ Iesoà, le nienga an-dakañe nimb’ an-tane bangìñe e Iehoda añe. Aa ie tsinano’ i màroy, le norihe’ iereo boak’ amo rova iabio.
14 Un Jēzus izgājis redzēja daudz ļaužu, un Viņam sirds iežēlojās par tiem, un Viņš dziedināja viņu neveselos.
Ie niavotse le nivazoho’e amboho’e ey i lahialeñey naho niferenaiña’e vaho nampijangañe’e ze hene narare ama’e.
15 Kad nu vakars metās, Viņa mācekļi pie Viņa piegāja un sacīja: “Šī vieta ir tuksnesis, un laiks jau ir pagājis; atlaidi tos ļaužu pulkus, ka tie var iet miestos un sev pirkt barību.”
Ie hariva, niheova’e o mpiama’eo nanao ty hoe ama’e: Babangoañe ty atoy naho fa miroñe; apoho higodañe mb’amo tanàñeo i maroy hitoha ze sindre ipaia’e.
16 Un Jēzus uz tiem sacīja:”Ttiem nevajag iet; dodiet jūs tiem ēst.”
Fe hoe t’i Iesoà: Ino ty hiavota’ iareo? anjotsò mahakama.
17 Bet tie uz Viņu sacīja: “Mums šeitan vairāk nav kā piecas maizes un divas zivis.”
Hoe iareo: Tsy ama’e zahay naho tsy mofo lime naho fiañe roe.
18 Un Viņš sacīja: “Nesiet Man tās šurp.”
Hoe re: Endeso amako izay.
19 Un tiem ļaudīm pavēlējis, zālē sēsties, Viņš ņēma tās piecas maizes un divas zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauzis deva Saviem mācekļiem tās maizes, un tie mācekļi tiem ļaužu pulkiem.
Le nampiambesare’e amy ahetsey ondatio; aa ie niambesatse, le rinambe’e i mofo limey naho i fiañe roe rey, naho nañandriañe te niandra mb’ andikerañe ey, le zinara’e naho natolo’e amo mpiama’eo, vaho nazotso’ o mpiama’eo amo nitolatolakeo.
20 Un visi tie ēda un paēda; un salasīja no atlikušām druskām divpadsmit pilnus kurvjus.
Hene nikama naho nianjañe, nikamae’ iareo ka o fiañeo, ze nisatrieñe. Naho fa nikama le nahoro’ iareo ty nifitafita, nahapea mozete folo ro’amby.
21 Un to vīru bija pie piectūkstoš, kas bija ēduši, bez sievām un bērniem.
Ty hamaro’ o nikamao le lime arivo ty lahilahy, tovo’ izay o roakemba naho ajajao.
22 Un Jēzus tūdaļ Saviem mācekļiem lika kāpt laivā un papriekš pārcelties, tiekams Viņš tos ļaudis atlaistu.
Tampetse izay, nampijoñe’e an-dàkañe ao o mpiama’eo hitsake aolo aze mb’ amy rova hañaveloa’ i maroiy.
23 Un tos ļaudis atlaidis, Viņš gāja savrup uz vienu kalnu, Dievu lūgt. Un kad vakars metās, Viņš tur bija viens pats.
Ie nienga’ i lahialeñey, le niañambone vohitse vaho nitalaho, ie raike. Ie hariva nijoriñe ey avao,
24 Bet tā laiva jau bija jūras vidū un tapa mētāta no viļņiem; jo vējš bija pretī.
i lakañey añivo’ i riakey eñe, nasiotsio’ o onjan-driakeo amy t’ie niatre-tioke.
25 Bet gaiļos Jēzus pie tiem nāca, pa jūru staigādams.
Ie ami’ty fijilovañe fah’efa’ i haleñey, le niheo mb’am’iereo mb’eo t’i Iesoà nidraidraitse ambone’ i riakey.
26 Un kad Viņa mācekļi To redzēja pa jūru staigājam, tad tie izbijās un sacīja: “Tas ir ķēms;” un brēca no bailēm.
Ie niisa’ o mpiama’eo nañavelo ambone rano ey, le nivorombeloñe, fa natao’ iareo ho angatse! vaho nikoaike am-pirevendreveñañe.
27 Bet tūdaļ Jēzus uz tiem runāja un sacīja: “Turat drošu prātu, Es tas esmu! Nebīstaties.”
Le natoi’ Iesoà ty hoe: Mahatokisa ry ao, izaho ‘nio. Ko hembañe,
28 Un Pēteris Viņam atbildēja un sacīja: “Kungs, ja Tu tas esi, tad liec man pie Tevis nākt pa ūdens virsu.”
Natoi’ i Petera ty hoe: O Talè, naho Ihe, ampombao mb’ama’o ambone’ o ranoo iraho.
29 Un Viņš sacīja: “Nāc!” Un Pēteris izkāpa no laivas un gāja pa ūdens virsu, ka pie Jēzus nāktu.
Mb’etoa, hoe t’i Iesoà. Aa le nizotso amy lakañey t’i Petera, nandia i ranoy mb’amy Iesoà mb’eo.
30 Bet to lielo vētru redzēdams, viņš izbijās un sāka grimt, brēca un sacīja: “Kungs, palīdzi man!”
F’ie nahaoniñe ty hamafe’ i tiokey, le nianifañe naho ho nilipotse vaho nikoiake ty hoe: Talè! irombaho.
31 Un tūdaļ roku izstiepis, Jēzus viņu satvēra un uz viņu sacīja: “Tu mazticīgais, kāpēc tu esi šaubījies?”
Nahiti’ Iesoà amy zao ty fità’e le rinambe’e, vaho nanoa’e ty hoe: Ondaty kede fatokisañeo, ino ty nimahimahiña’o?
32 Un kad tie bija iekāpuši laivā, tad vējš nostājās.
Ie nijoñe an-dakañe ao, le nipendreñe i tiokey,
33 Un tie, kas bija laivā, nāca un metās ceļos priekš Viņa un sacīja: “Patiesi, Tu esi Dieva Dēls.”
vaho niambane ama’e o an-dakañeo, nanao ty hoe: Toe Anan’ Añahare irehe.
34 Un tie pārcēlušies nāca uz Ģenecaretes zemi.
Tafa-tsake iereo, nitoly an-tamboho’ i Genesareta eo.
35 Un kad tie ļaudis Viņu tai vietā nomanīja, tad tie sūtīja pa visu to apgabalu visapkārt, un atveda pie Viņa visādus neveselus,
Aa ie nahafohiñe aze ondati’ i taneio le nanitsihañe hitrike i borizañey, naho nendeseñe ama’e ze hene nisilofe’ o areteñe ankafankafao.
36 Un Viņu lūdza, ka Viņa drēbju vīli varētu aizskart; un cik to aizskāra, tie tapa dziedināti.
Nihalalia’ iareo ke ho no’e t’ie hitsapa ty lifin-tsiki’e; vaho songa nijangañe ze nitsapa aze.
