Marka Evaņg̒elijs 6
1 Un Viņš no turienes izgāja un nāca Savā tēva pilsētā, un Viņa mācekļi Viņam gāja līdz.
E partiu dali, e chegou à sua pátria, e os seus discípulos o seguiram.
2 Un kad svētdiena nāca, Viņš iesāka baznīcā mācīt; un daudzi Viņu dzirdēdami izbrīnījās un sacīja: “Kur Šim tas nāk? Un kas tā par gudrību, kas Viņam dota, un kā tādi brīnumi notiek caur Viņa rokām?
E, chegando o sábado, começou a ensinar na sinagoga; e muitos, ouvindo-o, se admiravam, dizendo: de onde veem a este estas coisas? e que sabedoria é esta que lhe foi dada? e tais maravilhas, que por suas mãos se fazem?
3 Vai Viņš nav tas amatnieks, Marijas dēls, un Jēkaba un Jāzepa un Jūdas un Sīmaņa brālis, un vai Viņa māsas nav šeit pie mums?” Un tie ņēma apgrēcību pie Viņa.
Não é este o carpinteiro, filho de Maria, e irmão de Thiago, e de José, e de Judas e de Simão? e não estão aqui conosco suas irmãs? E escandalizavam-se nele.
4 Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Pravietis nekur nav mazāk cienīts nekā savā tēva zemē un pie saviem radiem un savās mājās.”
E Jesus lhes dizia: Não há profeta sem honra senão na sua pátria, entre os seus parentes, e na sua casa.
5 Un Viņš tur nevienu brīnumu nevarēja darīt, tik vien retiem vājiem Viņš rokas uzlika un tos dziedināja.
E não podia fazer maravilha alguma; somente curou alguns poucos enfermos, impondo-lhes as mãos.
6 Un Viņš brīnījās par viņu neticību un pārstaigāja tos miestus, visapkārt mācīdams.
E estava maravilhado da incredulidade deles. E percorreu as aldeias vizinhas, ensinando.
7 Un Viņš sasauca tos divpadsmit un iesāka tos sūtīt pa diviem un tiem deva varu pār tiem nešķīstiem gariem,
Chamou a si os doze, e começou a envia-los a dois e dois, e deu-lhes poder sobre os espíritos imundos;
8 Un tiem pavēlēja, ka tie neko neņemtu līdz uz ceļu kā vien spieķi, ne kulīti, ne maizes, nedz naudas jostā;
E ordenou-lhes que nada tomassem para o caminho, senão somente um bordão; nem alforge, nem pão, nem dinheiro no cinto;
9 Bet ka kurpes apautu un neapvilktu divus svārkus.
Mas que calçassem alparcas, e que não vestissem duas túnicas.
10 Un Viņš uz tiem sacīja: “Kur jūs kādā namā ieiesiet, tur paliekat, tiekams jūs no turienes aizejat.
E dizia-lhes: Aonde quer que entrardes em alguma casa, ficai nela até sairdes de ali.
11 Un ja kādā vietā jūs nepieņems, nedz jūs klausīs, tad izejat no turienes un nokratiet tos pīšļus no savām kājām viņiem par liecību. Patiesi, Es jums saku: Vieglāki būs Sodomas un Gomoras ļaudīm soda dienā nekā tādai pilsētai.”
E, quando alguns vos não receberem, nem vos ouvirem, saindo dali, sacudi o pó que estiver debaixo dos vossos pés, em testemunho para com eles. Em verdade vos digo que haverá mais tolerância no dia de juízo para Sodoma e Gomorra do que para os daquela cidade.
12 Un izgājuši tie sludināja, lai atgriežas no grēkiem.
E, saindo eles, pregavam que se arrependessem.
13 Un izdzina daudz velnus un svaidīja daudz vājus ar eļļu un darīja tos veselus.
E expulsavam muitos demônios, e ungiam muitos enfermos com azeite, e os curavam.
14 Un ķēniņš Hērodus to dzirdēja (jo Viņa Vārds bija tapis zināms) un sacīja: “Jānis, tas Kristītājs, no miroņiem ir uzmodināts, un tādēļ Viņš dara tādus varenus brīnumus.”
E ouviu isto o rei Herodes (porque o seu nome se tornara notorio), e disse: João, o que batizava, resuscitou dos mortos, e por isso estas maravilhas operam nele.
15 Citi sacīja: “Viņš ir Elija,” un citi sacīja: “Viņš ir pravietis, jeb tā kā viens no tiem praviešiem.”
Outros diziam: É Elias. E diziam outros: É um profeta, ou como um dos profetas.
16 Bet Hērodus to dzirdējis sacīja: “Viņš ir Jānis, kam es galvu nocirtis, tas no miroņiem ir uzmodināts.”
Herodes, porém, ouvindo isto, disse: Este é João, que mandei degolar, resuscitou dos mortos.
17 Jo viņš, Hērodus, bija sūtījis un Jāni grābis un to cietumā licis Hērodeijas, Filipa, viņa brāļa, sievas dēļ; jo viņš to bija precējis.
Porque o mesmo Herodes mandara prender a João, e encerra-lo manietado no cárcere, por causa de Herodias, mulher de Felipe, seu irmão, porquanto tinha casado com ela.
18 Jo Jānis uz Hērodu bija sacījis: “Tev nepieklājās, ka tev ir sava brāļa sieva.”
Porque dizia João a Herodes: Não te é lícito possuir a mulher de teu irmão.
19 Bet Hērodeija viņu nīdēja un viņu gribēja nokaut; un nevarēja.
E Herodias o espiava, e queria mata-lo, mas não podia,
20 Jo Hērodus Jāni bijās zinādams, viņu esam taisnu un svētu vīru, un viņu turēja cieņā, un viņu klausīdams viņš daudz ko darīja un labprāt viņu dzirdēja.
Porque Herodes temia a João, sabendo que era varão justo e santo; e estimava-o, e fazia muitas coisas, atendendo-o, e de boamente o ouvia.
21 Un tur prieka diena gadījās, kad Hērodus savā dzimšanas dienā saviem lieliem kungiem un tiem virsniekiem un tiem augstākajiem iekš Galilejas dzīres taisīja.
E, chegando um dia oportuno em que Herodes, no dia dos seus anos dava uma ceia aos grandes, e tribunos, e príncipes da Galiléia,
22 Un Hērodeijas meita ienākusi dejoja un labi patika Hērodum un tiem, kas līdz pie galda sēdēja. Tad ķēniņš sacīja uz to meiteni: “Lūdz no manis ko gribēdama, es tev došu.”
E, tendo entrado a filha da mesma Herodias, e dançando, e agradando a Herodes e aos que estavam com ele à mesa, o rei disse à menina: Pede-me o que quizeres, e eu to darei.
23 Un viņš tai zvērēja: “Ko tu no manis lūgsi, to es tev došu, ar līdz pat pusei no manas valsts.”
E jurou-lhe, dizendo: Tudo o que me pedires te darei, até metade do meu reino.
24 Bet viņa izgājusi sacīja savai mātei: “Ko lai es lūdzu?” Bet tā sacīja: “Jāņa, tā Kristītāja, galvu.”
E, saindo ela, disse a sua mãe: Que pedirei? E ela disse: A cabeça de João Batista.
25 Un tūdaļ viņa gāja steigšus iekšā pie ķēniņa, lūdza un sacīja: “Es gribu, ka tu man tūlīt dod kādā bļodā Jāņa, tā Kristītāja, galvu.”
E, entrando logo apressadamente, pediu ao rei, dizendo: Quero que imediatamente me dês num prato a cabeça de João Batista.
26 Un ķēniņš ļoti noskuma; tomēr tās zvērēšanas un to dēļ, kas pie galda sēdēja, viņai to negribēja liegt.
E o rei entristeceu-se muito; todavia, por causa do juramento e dos que estavam com ele à mesa, não lha quis negar.
27 Un ķēniņš tūdaļ sūtīja bendi, un pavēlēja, viņa galvu atnest.
E, enviando logo o rei o executor, mandou que lhe trouxessem ali a cabeça de João. E ele foi, e degolou-o na prisão;
28 Un tas nogājis, viņam cietumā galvu nocirta un atnesa viņa galvu bļodā un deva to tai meitenei, un tā meitene to deva savai mātei.
E trouxe a cabeça num prato, e deu-a à menina, e a menina a deu a sua mãe.
29 Un kad viņa mācekļi to dzirdēja, tad tie nāca un paņēma viņa miesas un tās ielika kapā.
E os seus discípulos, tendo ouvido isto, foram, tomaram o seu corpo, e o puseram num sepulcro.
30 Un tie apustuļi sapulcējās pie Jēzus un Tam stāstīja visu, ko tie bija darījuši un ko tie bija mācījuši.
E os apóstolos ajuntaram-se a Jesus, e contaram-lhe tudo, tanto o que tinham feito como o que tinham ensinado.
31 Un Viņš uz tiem sacīja: “Nāciet savrup kādā vientuļa vietā un atpūšaties maķenīt.” Jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst.
E ele disse-lhes: Vinde vós, aqui àparte, a um lugar deserto, e repousai um pouco. Porque havia muitos que iam e vinham, e não tinham tempo para comer.
32 Un tie laivā nogāja savrup uz kādu tukšu malu.
E foram num barco para um lugar deserto, em particular.
33 Un tie ļaudis redzēja, ka tie nocēlās, un daudzi Viņu pazina un satecēja kājām no visām pilsētām kopā un atnāca tur papriekš un sapulcējās pie Viņa.
E a multidão viu-os partir, e muitos o conheceram; e concorreram lá a pé de todas as cidades, e ali chegaram primeiro do que eles, e aproximavam-se dele.
34 Un Jēzus iziedams redzēja daudz ļaužu, un sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam gana nav. Un Viņš iesāka tos daudz mācīt.
E Jesus, saindo, viu uma grande multidão, e teve compaixão deles, porque eram como ovelhas que não tem pastor; e começou a ensinar-lhes muitas coisas.
35 Un pašā pavakarē Viņa mācekļi pie Tā nāca un sacīja: “Šī vieta ir tukša, un diena jau drīz pagalam.
E, como o dia fosse já muito adiantado, os seus discípulos se aproximaram dele, e lhe disseram: O lugar é deserto, e o dia está já muito adiantado;
36 Atlaidi tos, ka tie var noiet pa tām apkārtējām sētām un miestiem un sev maizi pirkt, jo tiem nav ko ēst.”
Despede-os, para que vão aos lugares e aldeias circunvizinhas, e comprem pão para si; porque não tem que comer.
37 Bet Viņš atbildēdams uz tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Un tie uz Viņu sacīja: “Vai tad mums būs noiet un par divsimt grašiem maizi pirkt un tiem dot ēst?”
Ele, porém, respondendo, lhes disse: dai-lhes vós de comer. E eles disseram-lhe: Iremos nós, e compraremos duzentos dinheiros de pão para lhes darmos de comer?
38 Bet Viņš uz tiem sacīja: “Cik maizes jums ir? Ejat un raugāt.” Un tie raudzījuši sacīja: “Piecas un divas zivis.”
E ele disse-lhes: Quantos pães tendes? Ide vêr. E, sabendo-o eles, disseram: Cinco e dois peixes.
39 Un Viņš tiem visiem pavēlēja pa pulkiem zaļā zālē apsēsties.
E ordenou-lhes que fizessem assentar a todos, em ranchos, sobre a erva verde.
40 Un tie apsēdās rindās pa simtiem un pa piecdesmitiem.
E assentaram-se repartidos de cem em cem, e de cincoênta em cincoênta.
41 Un Viņš ņēma tās piecas maizes un tās divas zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauza tās maizes un deva Saviem mācekļiem, ka tie viņiem liktu priekšā, arī tās divas zivis Viņš visiem izdalīja.
E, tomando ele os cinco pães e os dois peixes, levantou os olhos ao céu, abençoou e partiu os pães, e deu-os aos seus discípulos para que os pusessem adiante deles. E repartiu os dois peixes por todos;
42 Un tie visi ēda un paēda,
E todos comeram, e ficaram fartos;
43 Un salasīja no tām druskām divpadsmit pilnus kurvjus, un no tām zivīm.
E levantaram doze cestos cheios de pedaços de pão e de peixes.
44 Un to vīru, kas bija ēduši no tām maizēm, bija pie piectūkstošiem.
E os que comeram os pães eram quase cinco mil homens.
45 Un Viņš tūdaļ Saviem mācekļiem lika laivā kāpt un papriekš pārcelties uz Betsaidu, kamēr Viņš tos ļaudis atlaistu.
E logo obrigou os seus discípulos a subir para o barco, e ir adiante, para a outra banda, defronte de Betsaida, entretanto que ele despedia a multidão.
46 Un tos atlaidis, Viņš gāja uz kalnu, Dievu lūgt.
E, tendo-os despedido, foi ao monte a orar.
47 Un kad vakars metās, tad tā laiva bija jūras vidū un Viņš viens pats uz zemes.
E, sobrevindo a tarde, estava o barco no meio do mar, e ele sozinho em terra.
48 Un redzēdams tos braucot bēdās esam (jo vējš tiem bija pretī), Viņš naktī gaiļos pie tiem nāca, pa jūru staigādams un gribēja tiem iet garām.
E viu que se fatigavam remando muito, porque o vento lhes era contrário, e perto da quarta vigília da noite aproximou-se deles, andando sobre o mar, e queria passar adiante deles.
49 Bet kad tie Viņu redzēja pa jūru staigājam, tad tiem šķita ķēmu esam un tie iebrēcās.
Mas, quando o viram andar sobre o mar, cuidaram que era um fantasma, e deram grandes gritos.
50 (Jo visi Viņu redzēja un izbijās.) Un tūdaļ Viņš ar tiem runāja un uz tiem sacīja: “Turat drošu prātu, Es tas esmu; nebīstaties!”
Porque todos o viam, e turbaram-se; mas logo falou com eles, e disse-lhes: Tende bom ânimo; sou eu, não temais.
51 Un Viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš nostājās, un tie pārlieku iztrūcinājās pie sevis un brīnījās.
E subiu para o barco para estar com eles, e o vento se aquietou; e entre si ficaram muito assombrados e maravilhados;
52 Jo viņi pie tām maizēm neko nebija nopratuši, jo viņu sirds bija cieta.
Pois ainda não tinham compreendido o milagre dos pães; porque o seu coração estava endurecido.
53 Un pārcēlušies tie nāca uz Ģenecaretes zemi un laida tur pie malas.
E, quando já estavam na outra banda, dirigiram-se à terra de Gennezareth, e ali tomaram porto.
54 Un kad tie no laivas izkāpa, tad tie ļaudis Viņu tūdaļ nomanīja
E, saindo eles do barco, logo o conheceram;
55 Un skrēja pa visu to tiesu un iesāka tos vājos uz gultām šurp un turp vest, kur tie dzirdēja Viņu esam.
E, correndo toda a terra em redor, começaram a trazer-lhe em leitos, aonde quer que sabiam que estava, os que se achavam enfermos.
56 Un kur Tas iegāja miestos vai pilsētās vai ciemos, tur tie tos neveselos nolika uz tiem tirgiem un Viņu lūdza, ka tikai Viņa drēbju vīli varētu aizskart. Un cik Viņu aizskāra, tie tapa glābti.
E, aonde quer que entrava, em cidade, ou aldeias, ou lugares, apresentavam os enfermos nas praças, e rogavam-lhe que ao menos tocassem a orla do seu vestido; e todos os que lhe tocavam saravam.
