Marka Evaņg̒elijs 6
1 Un Viņš no turienes izgāja un nāca Savā tēva pilsētā, un Viņa mācekļi Viņam gāja līdz.
Siis Jeesus lahkus sealt ja läks jüngritega oma kodulinna.
2 Un kad svētdiena nāca, Viņš iesāka baznīcā mācīt; un daudzi Viņu dzirdēdami izbrīnījās un sacīja: “Kur Šim tas nāk? Un kas tā par gudrību, kas Viņam dota, un kā tādi brīnumi notiek caur Viņa rokām?
Hingamispäeva saabudes hakkas ta õpetama sünagoogis ja paljud, kes teda kuulsid, olid hämmastunud. „Kust see mees sai selle kõik?“küsisid nad. „Mis tarkus see küll on, mis talle on antud? Mida tähendavad need imed, mida ta teeb?
3 Vai Viņš nav tas amatnieks, Marijas dēls, un Jēkaba un Jāzepa un Jūdas un Sīmaņa brālis, un vai Viņa māsas nav šeit pie mums?” Un tie ņēma apgrēcību pie Viņa.
Eks tema ole see puusepp, Maarja poeg ning Jaakobuse, Joosese, Juudase ja Siimoni vend? Ja eks ka tema õed ole siin meie juures?“Ja nad said tema peale vihaseks.
4 Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Pravietis nekur nav mazāk cienīts nekā savā tēva zemē un pie saviem radiem un savās mājās.”
Aga Jeesus ütles neile: „Kuskil ei peeta prohvetist vähem lugu kui ta oma kodukohas, oma sugulaste juures ja ta oma majas!“
5 Un Viņš tur nevienu brīnumu nevarēja darīt, tik vien retiem vājiem Viņš rokas uzlika un tos dziedināja.
Ja ta ei saanud seal teha ainsatki imetegu peale mõne haige tervendamise, kui ta oli pannud käed nende peale.
6 Un Viņš brīnījās par viņu neticību un pārstaigāja tos miestus, visapkārt mācīdams.
Ja ta imestas nende uskmatuse üle. Siis Jeesus rändas ümberkaudsetes külades ja õpetas.
7 Un Viņš sasauca tos divpadsmit un iesāka tos sūtīt pa diviem un tiem deva varu pār tiem nešķīstiem gariem,
Ta kutsus kaksteist jüngrit enese juurde ja hakkas välja läkitama kahekaupa ja andis neile meelevalla rüvedate vaimude üle.
8 Un tiem pavēlēja, ka tie neko neņemtu līdz uz ceļu kā vien spieķi, ne kulīti, ne maizes, nedz naudas jostā;
Need olid tema juhised: „Ärge võtke tee peale kaasa midagi peale kepi: ei leiba, kotti ega raha vöö vahel.
9 Bet ka kurpes apautu un neapvilktu divus svārkus.
Kandke sandaale, kuid teist särki ärge võtke.
10 Un Viņš uz tiem sacīja: “Kur jūs kādā namā ieiesiet, tur paliekat, tiekams jūs no turienes aizejat.
Kuhu majja te iganes astute, sinna jääge, kuni sellest linnast lahkumiseni!
11 Un ja kādā vietā jūs nepieņems, nedz jūs klausīs, tad izejat no turienes un nokratiet tos pīšļus no savām kājām viņiem par liecību. Patiesi, Es jums saku: Vieglāki būs Sodomas un Gomoras ļaudīm soda dienā nekā tādai pilsētai.”
Ja kui mõnes kohas teid vastu ei võeta ega kuulata, siis minge edasi ja raputage maha selle koha tolm oma jalgadelt neile tunnistuseks.“
12 Un izgājuši tie sludināja, lai atgriežas no grēkiem.
Nad läksid välja ja kuulutasid, et inimesed parandaksid meelt.
13 Un izdzina daudz velnus un svaidīja daudz vājus ar eļļu un darīja tos veselus.
Nad ajasid välja palju kurje vaime ja võidsid paljusid haigeid õliga ja tegid nad terveks.
14 Un ķēniņš Hērodus to dzirdēja (jo Viņa Vārds bija tapis zināms) un sacīja: “Jānis, tas Kristītājs, no miroņiem ir uzmodināts, un tādēļ Viņš dara tādus varenus brīnumus.”
Kuningas Heroodes sai kuulda Jeesusest, sest ta nimi oli saanud tuntuks. Mõned ütlesid: „Ristija Johannes on üles äratatud surnuist ja sellepärast toimivad temas imelised väed.“
15 Citi sacīja: “Viņš ir Elija,” un citi sacīja: “Viņš ir pravietis, jeb tā kā viens no tiem praviešiem.”
Teised ütlesid: „Tema on Eelija!“Ja veel teised ütlesid: „Ta on nagu üks muistsetest prohvetitest!“
16 Bet Hērodus to dzirdējis sacīja: “Viņš ir Jānis, kam es galvu nocirtis, tas no miroņiem ir uzmodināts.”
Aga kui Heroodes seda kuulis, ütles ta: „Johannes, kelle pea ma lasksin maha raiuda, on surnuist üles tõusnud!“
17 Jo viņš, Hērodus, bija sūtījis un Jāni grābis un to cietumā licis Hērodeijas, Filipa, viņa brāļa, sievas dēļ; jo viņš to bija precējis.
Sest Heroodes ise oli lasknud Johannese kinni võtta, ahelatesse panna ja vangi heita. Ta tegi seda Heroodiase, oma venna Filippuse naise pärast, kelle ta oli endale naiseks võtnud.
18 Jo Jānis uz Hērodu bija sacījis: “Tev nepieklājās, ka tev ir sava brāļa sieva.”
Johannes oli talle öelnud: „Sul ei ole seaduse järgi õigust võtta oma venna naist!“
19 Bet Hērodeija viņu nīdēja un viņu gribēja nokaut; un nevarēja.
Seepärast pidas Heroodias Johannese peale viha ja soovis teda tappa, ent ei saanud,
20 Jo Hērodus Jāni bijās zinādams, viņu esam taisnu un svētu vīru, un viņu turēja cieņā, un viņu klausīdams viņš daudz ko darīja un labprāt viņu dzirdēja.
sest Heroodes kartis Johannest. Ta teadis, et Johannes on õige ja püha mees, ning kaitses teda. Ta ka kuulas Johannest meeleldi, kuigi tema kõned viisid ta kimbatusse.
21 Un tur prieka diena gadījās, kad Hērodus savā dzimšanas dienā saviem lieliem kungiem un tiem virsniekiem un tiem augstākajiem iekš Galilejas dzīres taisīja.
Ent lõpuks saabus sobilik aeg. Heroodes korraldas oma sünnipäeval pidusöögi kõrgetele ametimeestele, sõjaväeülematele ja Galilea juhtidele.
22 Un Hērodeijas meita ienākusi dejoja un labi patika Hērodum un tiem, kas līdz pie galda sēdēja. Tad ķēniņš sacīja uz to meiteni: “Lūdz no manis ko gribēdama, es tev došu.”
Heroodiase tütar tuli sisse ja tantsis. See meeldis Heroodesele ja pidulistele, nii et kuningas ütles tüdrukule: „Palu mu käest, mida sa iganes soovid, ja ma annan sulle!“
23 Un viņš tai zvērēja: “Ko tu no manis lūgsi, to es tev došu, ar līdz pat pusei no manas valsts.”
Ta lubas vandega: „Mida sa iganes palud, ma annan sulle, olgu või pool minu kuningriiki!“
24 Bet viņa izgājusi sacīja savai mātei: “Ko lai es lūdzu?” Bet tā sacīja: “Jāņa, tā Kristītāja, galvu.”
Ja tüdruk läks välja ja küsis emalt nõu: „Mida ma peaksin paluma?“„Ristija Johannese pead!“vastas ema.
25 Un tūdaļ viņa gāja steigšus iekšā pie ķēniņa, lūdza un sacīja: “Es gribu, ka tu man tūlīt dod kādā bļodā Jāņa, tā Kristītāja, galvu.”
Tüdruk tõttas kuninga juurde tagasi ja ütles: „Ma soovin, et sa otsekohe annaksid mulle kandikul Ristija Johannese pea!“
26 Un ķēniņš ļoti noskuma; tomēr tās zvērēšanas un to dēļ, kas pie galda sēdēja, viņai to negribēja liegt.
Kuningas sai väga kurvaks, kuid piduliste kuuldes antud vande pärast ei saanud ta tüdruku soovi tagasi lükata.
27 Un ķēniņš tūdaļ sūtīja bendi, un pavēlēja, viņa galvu atnest.
Ta saatis kohe timuka käsuga tuua Johannese pea. Timukas läks vanglasse, lõi Johannesel pea otsast,
28 Un tas nogājis, viņam cietumā galvu nocirta un atnesa viņa galvu bļodā un deva to tai meitenei, un tā meitene to deva savai mātei.
tõi selle kandikul ja ulatas tüdrukule, kes andis selle oma emale.
29 Un kad viņa mācekļi to dzirdēja, tad tie nāca un paņēma viņa miesas un tās ielika kapā.
Kui Johannese jüngrid sellest kuulsid, tulid nad ja viisid ta surnukeha ära ning asetasid hauda.
30 Un tie apustuļi sapulcējās pie Jēzus un Tam stāstīja visu, ko tie bija darījuši un ko tie bija mācījuši.
Apostlid aga kogunesid Jeesuse juurde ja andsid talle aru kõigest, mis nad olid teinud ja õpetanud.
31 Un Viņš uz tiem sacīja: “Nāciet savrup kādā vientuļa vietā un atpūšaties maķenīt.” Jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst.
Jeesus ütles neile: „Lähme omaette kõrvalisse kohta ja puhkame pisut!“Sest inimesi tuli ja läks kogu aeg, nii et neil ei olnud aega süüagi.
32 Un tie laivā nogāja savrup uz kādu tukšu malu.
Nad sõudsid paadiga kõrvalisse paika omaette.
33 Un tie ļaudis redzēja, ka tie nocēlās, un daudzi Viņu pazina un satecēja kājām no visām pilsētām kopā un atnāca tur papriekš un sapulcējās pie Viņa.
Kuid nende minekut märgati ja mitmed tundsid nad ära. Inimesed jooksid sinna kokku kõigist linnadest ja olid kohal enne neid.
34 Un Jēzus iziedams redzēja daudz ļaužu, un sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam gana nav. Un Viņš iesāka tos daudz mācīt.
Kui Jeesus astus paadist kaldale ja nägi suurt rahvahulka, hakkas tal neist kahju, sest nad olid nagu lambad, kellel ei ole karjast. Ja ta hakkas neile õpetama paljusid asju.
35 Un pašā pavakarē Viņa mācekļi pie Tā nāca un sacīja: “Šī vieta ir tukša, un diena jau drīz pagalam.
Kui aeg oli juba hiline, tulid jüngrid Jeesuse juurde ja ütlesid: „Paik on üksildane ja aeg juba hiline.
36 Atlaidi tos, ka tie var noiet pa tām apkārtējām sētām un miestiem un sev maizi pirkt, jo tiem nav ko ēst.”
Lase inimestel minna, et nad läheksid ümberkaudsetesse asulatesse ja küladesse ning ostaksid endale midagi süüa!“
37 Bet Viņš atbildēdams uz tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Un tie uz Viņu sacīja: “Vai tad mums būs noiet un par divsimt grašiem maizi pirkt un tiem dot ēst?”
Jeesus vastas: „Andke teie neile süüa!“Jüngrid küsisid: „See võtaks rohkem kui poole aasta palga! Kas peaksime minema ja kulutama nii palju leivale ning andma seda neile süüa?“
38 Bet Viņš uz tiem sacīja: “Cik maizes jums ir? Ejat un raugāt.” Un tie raudzījuši sacīja: “Piecas un divas zivis.”
Jeesus ütles neile: „Minge vaadake, mitu leiba teil on!“Nad vaatasid ja ütlesid: „Viis leiba ja kaks kala.“
39 Un Viņš tiem visiem pavēlēja pa pulkiem zaļā zālē apsēsties.
Siis Jeesus käskis panna kõik inimesed rühmakaupa rohule istuma.
40 Un tie apsēdās rindās pa simtiem un pa piecdesmitiem.
Inimesed istusid maha sajaste ja viiekümneste rühmade kaupa.
41 Un Viņš ņēma tās piecas maizes un tās divas zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauza tās maizes un deva Saviem mācekļiem, ka tie viņiem liktu priekšā, arī tās divas zivis Viņš visiem izdalīja.
Ja Jeesus võttis need viis leiba ja kaks kala, vaatas üles taevasse, õnnistas ja murdis leivad ning andis jüngrite kätte rahvale jagamiseks; samuti jagas need kaks kala.
42 Un tie visi ēda un paēda,
Ja kõik sõid ja said söönuks.
43 Un salasīja no tām druskām divpadsmit pilnus kurvjus, un no tām zivīm.
Ent leibadest ja kaladest ülejäänud palukesi korjati kokku kaksteist korvitäit.
44 Un to vīru, kas bija ēduši no tām maizēm, bija pie piectūkstošiem.
Sööjaid oli aga viis tuhat meest.
45 Un Viņš tūdaļ Saviem mācekļiem lika laivā kāpt un papriekš pārcelties uz Betsaidu, kamēr Viņš tos ļaudis atlaistu.
Jeesus käskis kohe seejärel oma jüngritel astuda paati ning sõita vastaskaldale Betsaidasse, samal ajal kui tema laseb rahvahulgal minna.
46 Un tos atlaidis, Viņš gāja uz kalnu, Dievu lūgt.
Ta saatis nad teele ning läks mäele palvetama.
47 Un kad vakars metās, tad tā laiva bija jūras vidū un Viņš viens pats uz zemes.
Õhtu saabudes oli paat keset järve ja Jeesus üksinda maal.
48 Un redzēdams tos braucot bēdās esam (jo vējš tiem bija pretī), Viņš naktī gaiļos pie tiem nāca, pa jūru staigādams un gribēja tiem iet garām.
Kui ta nägi jüngreid raskustes sõudmas, sest tuul oli vastu, tuli ta neljanda valvekorra ajal nende juurde järve peal kõndides. Ta tahtis neist mööduda,
49 Bet kad tie Viņu redzēja pa jūru staigājam, tad tiem šķita ķēmu esam un tie iebrēcās.
aga Jeesust järve peal kõndimas nähes arvasid nad, et see on vaim. Nad hakkasid kisendama,
50 (Jo visi Viņu redzēja un izbijās.) Un tūdaļ Viņš ar tiem runāja un uz tiem sacīja: “Turat drošu prātu, Es tas esmu; nebīstaties!”
sest nad kõik nägid teda ja ehmusid. Kuid Jeesus sõnas neile: „Olge julged, see olen mina! Ärge kartke!“
51 Un Viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš nostājās, un tie pārlieku iztrūcinājās pie sevis un brīnījās.
Ja ta astus nende juurde paati ja tuul rauges. Jüngrid hämmastusid üliväga.
52 Jo viņi pie tām maizēm neko nebija nopratuši, jo viņu sirds bija cieta.
Nad ei olnud leibade loost midagi mõistnud, sest nende südamed olid tuimad.
53 Un pārcēlušies tie nāca uz Ģenecaretes zemi un laida tur pie malas.
Kui nad olid ületanud järve, randusid nad Genneesaretis ja jäid sinna ankrusse.
54 Un kad tie no laivas izkāpa, tad tie ļaudis Viņu tūdaļ nomanīja
Ja kui nad paadist maale astusid, tunti Jeesus kohe ära.
55 Un skrēja pa visu to tiesu un iesāka tos vājos uz gultām šurp un turp vest, kur tie dzirdēja Viņu esam.
Inimesed jooksid läbi kogu ümbruskonna ning kandsid haigeid magamisasemetel sinna, kus iganes nad kuulsid Jeesuse olevat.
56 Un kur Tas iegāja miestos vai pilsētās vai ciemos, tur tie tos neveselos nolika uz tiem tirgiem un Viņu lūdza, ka tikai Viņa drēbju vīli varētu aizskart. Un cik Viņu aizskāra, tie tapa glābti.
Kuhu ta iganes läks, olgu küladesse, linnadesse või maakohtadesse, asetati haiged turuplatsidele. Need anusid teda, et nad saaksid puudutada kasvõi tema kuuepalistust, ja kes iganes teda puudutasid, said terveks.
