Marka Evaņg̒elijs 5
1 Un tie nonāca viņpus jūras, Gadariešu tiesā.
И приидоша на он пол моря, во страну Гадаринскую.
2 Un Viņam no laivas izejot tūdaļ sastapās no kapiem cilvēks ar nešķīstu garu;
И излезшу Ему из корабля, абие срете Его от гробов человек в дусе нечисте,
3 Tam bija sava mītne kapos, un neviens viņu nevarēja ne ar ķēdēm saistīt.
иже жилище имяше во гробех, и ни веригами никтоже можаше его связати:
4 Jo tas ar pinekļiem un ķēdēm daudzkārt bija saistīts; bet viņš salauza tās ķēdes un sarāva tos pinekļus, un neviens to nespēja valdīt.
зане ему многажды путы и ужы (железны) связану сущу, и растерзатися от него ужем (железным) и путом сокрушатися: и никтоже можаше его умучити:
5 Un tas bija vienmēr naktīm un dienām kalnos un iekš kapiem, brēkdams un sevi ar akmeņiem sizdams.
и выну нощь и день во гробех и в горах бе, вопия и толкийся камением.
6 Bet Jēzu no tālienes ieraudzījis, tas skrēja un metās priekš Viņa zemē
Узрев же Иисуса издалеча, тече и поклонися Ему,
7 Un brēca ar stipru balsi un sacīja: “Kas man ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva, Tā Visaugstākā, Dēls? No Dieva puses Tevi lūdzu, nemoki mani!”
и возопив гласом велиим, рече: что мне и Тебе, Иисусе, Сыне Бога Вышняго? Заклинаю Тя Богом, не мучи мене.
8 Jo Viņš uz to sacīja: “Izej, tu nešķīstais gars, no tā cilvēka.”
Глаголаше бо ему: изыди, душе нечистый, от человека.
9 Un Viņš tam jautāja: “Kāds tev vārds?” Un tas atbildēja sacīdams: “Vārds man leģions, jo mēs esam daudz.”
И вопрошаше его: что ти есть имя? И отвеща глаголя: легеон имя мне, яко мнози есмы.
10 Un tas Viņu ļoti lūdza, lai Viņš tos no tā apgabala neizdzītu.
И молиша Его много, да не послет их вне страны.
11 Bet tur pie tā kalna bija liels cūku pulks ganos.
Бе же ту при горе стадо свиное велие пасомо.
12 Un visi tie velni Viņu lūdza sacīdami: “Sūti mūs tais cūkās, ka tanīs ieskrienam.”
И молиша Его вси беси, глаголюще: посли ны во свиния, да в ня внидем.
13 Un tūlīt Jēzus tiem to ļāva, un tie nešķīstie gari izgājuši ieskrēja tais cūkās; un tas cūku pulks no kraujas iegāzās jūrā (bet to bija pie divtūkstoš) un noslīka jūrā.
И повеле им абие Иисус. И изшедше дуси нечистии, внидоша во свиния: и устремися стадо по брегу в море, бяху же яко две тысящы, и утопаху в мори.
14 Un tie cūku gani bēga un stāstīja pilsētā un uz lauka; un tie izgāja raudzīt, kas bija noticis.
Пасущии же свиния бежаша и возвестиша во граде и в селех. И изыдоша видети, что есть бывшее.
15 Un tie nāca pie Jēzus un ieraudzīja to velna apsēsto tur sēžam, apģērbtu un pie pilna prāta, to pašu, kam tas leģions bijis; un tie izbijās.
И приидоша ко Иисусови, и видеша бесновавшагося седяща и оболчена и смысляща, имевшаго легеон: и убояшася.
16 Un tie, kas to bija redzējuši, viņiem stāstīja, kā tam velna apsēstam bija noticis, un par tām cūkām.
Поведаша же им видевшии, како бысть бесному, и о свиниях.
17 Un tie sāka Viņu lūgt, lai no viņu robežām aizejot.
И начаша молити Его отити от предел их.
18 Un kad Viņš kāpa laivā, tas velna apsēstais Viņu lūdza, ka pie Viņa varētu palikt.
И влезшу Ему в корабль, моляше Его бесновавыйся, дабы был с Ним.
19 Bet Jēzus to neļāva, bet uz to sacīja: “Ej savās mājās pie tiem savējiem un stāsti tiem, kādas lietas Tas Kungs tev darījis, un kā Viņš par tevi apžēlojies.”
Иисус же не даде ему, но рече ему: иди в дом твой ко твоим и возвести им, елика ти Господь сотвори и помилова тя.
20 Un tas nogāja un sāka sludināt pa tām desmit pilsētām, ko Jēzus tam bija darījis, un visi brīnījās.
И иде и нача проповедати в десяти градех, елика сотвори ему Иисус. И вси дивляхуся.
21 Un kad Jēzus atkal laivā bija pārcēlies uz otru malu, tad daudz ļaužu pie Viņa sapulcējās, un Viņš bija jūrmalā.
И прешедшу Иисусу в корабли паки на он пол, собрася народ мног о Нем. И бе при мори.
22 Un redzi, tad nāca viens no tiem baznīcas priekšniekiem, Jaīrus ar vārdu; un Viņu redzēdams, tas krita Viņam pie kājām,
И се, прииде един от архисинагог, именем Иаир, и видев Его, паде при ногу Его
23 Un Viņu ļoti lūdza sacīdams: “Mana meitiņa guļ uz nāvi, lūdzams, nāc un uzliec tai rokas, ka viņa top vesela un dzīvo.”
и моляше Его много, глаголя, яко дщи моя на кончине есть: да пришед возложиши на ню руце, яко да спасется и жива будет.
24 Un Viņš ar to nogāja. Un daudz ļaužu Viņam gāja pakaļ un Viņu spieda.
И иде с ним: и по Нем идяху народи мнози и угнетаху Его.
25 Un tur bija viena sieva, tai jau divpadsmit gadus bija asinssērga.
И жена некая сущи в точении крове лет дванадесяте,
26 Un tā daudz bija cietusi no daudz ārstiem un visu savu nabadzību iztērējusi un nekādu palīdzību nebija atradusi, bet tā sērga bija vēl niknāka palikusi.
и много пострадавши от мног врачев, и издавши своя вся, и ни единыя пользы обретши, но паче в горшее пришедши:
27 Šī par Jēzu dzirdējusi nāca ļaužu pulkā no aizmugures un aizskāra Viņa drēbes.
слышавши о Иисусе, пришедши в народе созади, прикоснуся ризе Его:
28 Jo tā sacīja: “Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela.”
глаголаше бо, яко, аще прикоснуся ризам Его, спасена буду.
29 Un tūdaļ viņas asins avots izsīka; un viņa noprata pie savām miesām, ka no tās kaites bija dziedināta.
И абие изсякну источник крове ея: и разуме телом, яко изцеле от раны.
30 Un Jēzus tūdaļ pie Sevis nomanīdams, ka spēks no Viņa izgājis, apgriezās uz tiem ļaudīm un sacīja: “Kas Manas drēbes aizskāris?”
И абие Иисус разуме в Себе силу изшедшую от Него, (и) обращься в народе, глаголаше: кто прикоснуся ризам Моим?
31 Un Viņa mācekļi uz Viņu sacīja: “Tu redzi, ka tie ļaudis Tev virsū mācās, un Tu saki: kas Mani aizskāris?”
И глаголаху Ему ученицы Его: видиши народ угнетающь Тя, и глаголеши: кто прикоснуся Мне?
32 Un Viņš skatījās apkārt, to ieraudzīt, kas to bija darījusi.
И обглядаше видети сотворшую сие.
33 Bet tā sieva bīdamies un drebēdama zināja, kas pie viņas bija noticis, nāca un krita Viņa priekšā pie zemes un Viņam visu to patiesību izteica.
Жена же убоявшися и трепещущи, ведящи, еже бысть ей, прииде и припаде к Нему и рече Ему всю истину.
34 Bet Viņš uz to sacīja: “Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no tavas kaites.”
Он же рече ей: дщи, вера твоя спасе тя: иди в мире и буди цела от раны твоея.
35 Viņam to vēl runājot, kādi no tā baznīcas priekšnieka nāca un sacīja: “Tava meita jau nomirusi, ko tu To Mācītāju vēl apgrūtini.”
Еще Ему глаголющу, (и) приидоша от архисинагога, глаголюще, яко дщи твоя умре: что еще движеши Учителя?
36 Bet Jēzus to vārdu, ko tie teica, dzirdējis, sacīja uz to baznīcas priekšnieku: “Nebīsties, tici vien!”
Иисус же абие слышав слово глаголемое, глагола архисинагогови: не бойся, токмо веруй.
37 Un Viņš neļāva nevienam Sev līdz iet kā vien Pēterim un Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim.
И не остави по Себе ни единаго ити, токмо Петра и Иакова и Иоанна брата Иаковля.
38 Un Viņš nāca tā baznīcas priekšnieka namā un redzēja troksni un ļaudis daudz raudam un kaucam.
И прииде в дом архисинагогов и виде молву, плачущыяся и кричащыя много.
39 Un Viņš iegājis uz tiem sacīja: “Ko jūs dariet troksni un raudiet? Tas bērns nav miris, bet guļ.”
И вшед глагола им: что молвите и плачетеся? Отроковица несть умерла, но спит.
40 Un tie Viņu izsmēja. Bet Viņš visus izdzina un ņēma pie Sevis tā bērna tēvu un māti un tos, kas līdz ar Viņu bija, un iegāja, kur tas bērns gulēja.
И ругахуся Ему. Он же изгнав вся, поят отца отроковицы и матерь, и иже (беху) с Ним, и вниде, идеже бе отроковица лежащи.
41 Un Viņš satvēra tā bērna roku un sacīja uz to: “Talita, kūmi!” Tas ir tulkots: “Meitiņa, Es tev saku, celies augšām!”
И емь за руку отроковицу, глагола ей: талифа куми: еже есть сказаемо: девице, тебе глаголю, востани.
42 Un tā meitiņa tūlīt cēlās un staigāja; jo tā bija divpadsmit gadus veca. Un tie iztrūcinājās ar lielu iztrūcināšanos.
И абие воста девица и хождаше: бе бо лет двоюнадесяте. И ужасошася ужасом велиим.
43 Un Viņš tiem stipri piekodināja, ka neviens to nedabūtu zināt, un lika tai dot ēst.
И запрети им много, да никтоже увесть сего, и рече: дадите ей ясти.
