Marka Evaņg̒elijs 4
1 Un Viņš atkal iesāka mācīt pie jūras, un daudz ļaužu pie Viņa sapulcējās, tā ka Viņš laivā kāpis nosēdās uz jūras un visi ļaudis stāvēja jūrmalā.
Jesu go tiedi obangima ku niligu boncianla go den taani okani o den kua ki kali ku ñinbiagu nni, mi ñma nni. ku niligu kuli den ka li gbanli po.
2 Un Viņš tiem daudz mācīja caur līdzībām un Savā mācībā uz tiem sacīja:
Oden bangiba bonla boncianla leni mi kpanjama, oden yedi ba obangima nni.
3 “Klausiet: redzi, sējējs izgāja sēt.
Cengi mani: o kpa kpaalo, den ñani ki baa coagi obon buoli,
4 Un notikās, sējot cits krita ceļmalā, un tie putni apakš debess nāca un to apēda.
wan den coagi yaa yogunu ibon bi tiami den baa usankunu, ti bon yugiditi den cua ki dini yi.
5 Un cits krita uz akmenāju, kur tam nebija daudz zemes, un uzdīga tūdaļ, tāpēc ka tam nebija dziļas zemes.
Ine mo den baa ki tancagi tinga po iden pani tonma kelima mi tama ki den yaba li kani.
6 Bet kad saule bija uzlēkusi, tad tas savīta un nokalta, tāpēc ka nebija saknes.
Ama uyienu n den pudi yaa yogunu, iden mali ki kuodi, kelima yii den pia jiinm moani.
7 Un cits krita starp ērkšķiem, un tie ērkšķi uzauga un to nomāca, un tas nenesa augļus.
Ine mo den baa ti konkondi nni, ti konkondi den taani ki fii leni yi, ki dini yi, ki teni ke yii loni liba kuli.
8 Un cits krita uz labu zemi un nesa augļus, kas augtin auga, un cits nesa trīsdesmitkārtīgi, cits sešdesmit kārtīgi un cits simtkārtīgi.”
Ine mo den baa ki tin hanga nni, iden pani ki kpedi ki loni bon yenbu pii taa, bon yenbu piiluoba bon yenbu kobiga kobiga.
9 Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird.”
oden yedi ba yua npia atuba ki ba bgadi wan bgadi.
10 Un kad Viņš viens pats bija, tad tie, kas līdz ar tiem divpadsmit pie Viņa bija, Viņu vaicāja šās līdzības dēļ
Wan den piadi ku niligu kani ohoakaaba leni yaaba nye leni o, den buali o mi kpanjama yeni bundima,
11 Un Viņš uz tiem sacīja: “Jums ir dots, zināt Dieva valstības noslēpumu; bet tiem, kas ārā, viss tas notiek caur līdzībām,
oden yedi, bi puni yinba, yin bandi tanpoli diema hasiili, ama yaaba n sieni wani bi puaba mi kpanjama,
12 Ka tie redzot redz un nenomana, un dzirdot dzird un nesaprot; ka tie neatgriežas, un grēki tiem netop piedoti.”
ke bi yaa nua leni bi nuni ban da le li ba bi ya gba leni bi tuba ban da ga li ba ke ban ti daani ki baa bi tuonbiadi sugili.
13 Un Viņš uz tiem sacīja: “Vai jūs šo līdzību nesaprotat? Kā tad jūs sapratīsiet visas tās citas līdzības?
O goden yedi ba. Yii fidiki bandi yaa kpanjama n tiena bundima? yi baa tieni lede yo ki bandi yaa kpanjama n sieni kuli bundima,
14 Tas sējējs sēj to vārdu.
o kpa kpaalo coagi mi maa
15 Bet šie ir tie, kas ceļmalā, kur tas vārds top sēts, un kad tie to ir dzirdējuši, tad tūdaļ sātans nāk un to vārdu noņem, kas viņu sirdīs ir sēts.
. Bi tianba tie nani u sankunu yeni bi ya gba mi maa sutaani yen cua ki ñani ma bi pala nni.
16 Un tāpat tie, kas uz to akmenāju sēti, ir tie, kas to vārdu dzirdējuši, tūdaļ to uzņem ar prieku.
Bi tianba mo tie nani: ki tancagi tinga yeni, bi yaa gbadi mi maama bi yen ga ma leni li pamanli.
17 Bet tiem nav saknes iekš sevis, bet tik kādu laiku tie ir ticīgi. Kad bēdas un vajāšana uziet tā vārda dēļ, tad viņi tūdaļ ņem apgrēcību.
Ama baa baa pia jiinmoani, baa fidi ki baa juuni, fala yaa cua bi po, bi bi ya waani ba fala kelima mi maama yeni po tontoni se ban ŋmadi ki baa.
18 Un kas starp ērkšķiem sēti, ir tie, kas to vārdu dzird,
Bi nitianba mo tie nani: Yi konkoni tinga yeni bi yen ga mi maama,
19 Un šīs pasaules rūpes un bagātības viltība un citas kārības iemetās un noslāpē to vārdu un tas paliek neauglīgs. (aiōn g165)
Ama bi go yen cedi mi yema yanyangidi leni mi piama boandi leni ti gbannandi bon buakabiadila boandi dini ma bi pala nni ki teni ke maa fidi ki loni li ba kuli. (aiōn g165)
20 Un kas uz to labo zemi sēti, ir tie, kas to vārdu dzird un pieņem un augļus nes, cits trīsdesmitkārtīgi, cits sešdesmitkārtīgi, cits simtkārtīgi.”
Bi nitianba mo tie nani: Ki tinhanga yeni bi yaa ga mi maama bi yen kubima hali ki ban luoni li bon luonkaala, bon bi yenbu kuli pitaa taa, pi luoba luoba leni kobiga kobga.
21 Un Viņš uz tiem sacīja: “Vai svece top iededzināta, lai to liek apakš pūra, vai apakš galda? Vai ne tāpēc, lai to liek uz lukturi?
O go den yedi ba naani bi baa cuoni ki fitilisanga ki taa li sancianli ki hoagini ga? Bi ki kuani ga uduanu tiipo? Naani baa baa tuani ga ufitilisantuankaanu?
22 Jo nekas nav apslēpts, kas nebūtu nācis gaismā; un nekas nenotiek slepeni, kas netaptu zināms.
Kelima liba kuli ki ye ki duagi ki kan doagidi, li ba mo ki ye hasiilu nni, ki kan ña mi yenma nni.
23 Jo kam ausis ir dzirdēt, tas lai dzird.”
Yua n pia a tuba ki baa gbadi wan gbadi.
24 Un Viņš uz tiem sacīja: “Pieraugāt, ko jūs dzirdat. Ar kādu mēru jūs mērojat, mēros jums, un pieliks jums vēl klāt.
O go den yedi ba: fangi mani yi yula leni yin gba yaala, kelima bi baa biigi yi po leni yin den biigi yaa bon biigikaala, ki yeyegi yi po ki pugini.
25 Jo kam ir, tam taps dots; un kam nav, no tā arī taps atņemts, kas tam ir.”
Bi baa pa ki pugini yua n pia, ama yua ki pia wani bi baa gaa baa wan pia yaala.
26 Un Viņš sacīja: “Dieva valstība ir tāpat, kā kāds cilvēks sēklu met zemē.
O go den yedi, UTieunu diema tie nani: o nilo n buli obon bulikaala ki tinga nni yeni.
27 Un guļ un ceļas, nakti un dienu; un tā sēkla uzdīgst un uzaug, tā ka viņš pats to nenomana.
Wan goa leni wan nua kuli, u yensiinu leni ku ñiagu kuli, li bon bulikaala baa pa ke waa bani lan tieni maama.
28 Jo zeme pati no sevis nes augļus, papriekš stiebru, tad vārpu, tad pilnus kviešus iekš vārpas.
Ki tinga n tuuni la, kani ki ba, ki yen cili leni ti muadi ki hoadi ti siandi leni ibonbi, li kuli mo yen cili ti siandi nne.
29 Un kad tie augļi ienākušies, tad viņš tūdaļ cirpi sūta, jo tas pļaujamais laiks ir klātu.”
Li bonbulikaala yaa beni ujetaagu pundi.
30 Un Viņš sacīja: “Kam mēs Dieva valstību līdzināsim? Jeb caur kādu līdzību mēs to nozīmēsim?
O go den yedi, ti baa nandi UTienu diema leni be? bi ti doagidima leni be yaa nannanli?
31 Itin kā sinepju graudiņš, kas zemē sēts, mazākais no visām sēklām virs zemes.
Mi naani leni yaa kpintiigu n yi seneve bonbibu yeni, bu wa ki cie ti kpintiidi kuli,
32 Un kad tas ir sēts, tad tas augtin aug un top lielāks pār visiem stādiem un dabū lielus zarus, tā ka putni apakš debess viņa pavēnī var ligzdas taisīt.”
ama bu yaa pani bu yen kpedi ki yabidi hali maama ke ti bon yugiditi yen tiedi bi diedi bu beni po.
33 Un caur daudz tādām līdzībām Viņš uz tiem to vārdu runāja, tā ka tie to varēja saprast.
Oden bangi ba bonla boncianla leni mi kpajanma, nani: Ban baa fidi ki gaa maama.
34 Un bez līdzībām Viņš uz tiem neko nerunāja; bet Saviem mācekļiem Viņš visu īpaši izstāstīja.
Waa den maadi leni ba ke tie kpanjanma, ama ogo yen waani, o hoadikaaba li kuli nbua ki yedi yaala.
35 Un Viņš uz tiem sacīja tanī dienā, kad vakars metās: “Pārcelsimies uz viņu malu.”
Laa daali, yen juagu o den yedi ba, tin duodi mani ne po yaa boanjaali.
36 Un tos ļaudis atstājuši, tie Viņu ņēma līdz, tā kā Viņš laivā bija, un tur vēl citas laivas bija pie Viņa.
Wan den cabi ku niligu bi den kua wan den ye yaa ñinbiagu nni, ñinbiatoadi den ye leni o,
37 Un liela vētra cēlās, un viļņi gāzās laivā, tā ka tā laiva jau pildījās.
ku faciangu leni a ñinguona den fii ki kandi ku ñinbiagu ki koa. hali ke ku bua ki mia.
38 Un Viņš laivas galā uz spilvena gulēja; un tie Viņu modina un saka uz Viņu: “Mācītāj, vai Tu nebēdā, ka ejam bojā?”
Ama jesu den goa, kili o yuli li yukuli. Bi den fundi o ki yedi o, laa yia ha leni tin baa bodi yeni?
39 Un uzmodies Viņš apdraudēja vēju un sacīja uz jūru: “Klusu, mierā!” Un vējš nostājās, un jūra palika it klusu.
o den fii ki funi leni ufaalu ki yedi mi ñincianma sedi suo, li kuli den sedi suo,
40 Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs esat tik bailīgi? Kā jums nav ticības?”
Lani, o den yedi ba: Be n teni ke yi jie nanda be n teni ke yi luo li dandanli?
41 Un tie ļoti izbijās un sacīja savā starpā: “Kas Tas tāds? Jo vējš un jūra Viņam paklausa.”
Ti jawaanciandi den cuoba, ke bi yedi bi yaba: O ne wani daa, o tie ŋme yo ke baa mi ñima leni ufaalu kuli tuo ki tie wan yedi yaala?
