Marka Evaņg̒elijs 3
1 Un Viņš atkal iegāja baznīcā. Un tur bija cilvēks, kam bija nokaltusi roka.
I všel opět do školy, a byl tu člověk, maje ruku uschlou.
2 Un tie uz Viņu glūnēja, vai Viņš svētdienā to dziedinās, ka Viņu varētu apsūdzēt.
I šetřili ho, uzdraví-li jej v sobotu, aby ho obžalovali.
3 Un Viņš sacīja tam cilvēkam, kam tā nokaltusi roka bija: “Nāc te šurp.”
I řekl tomu člověku, kterýž měl uschlou ruku: Povstaň u prostřed.
4 Un Viņš uz tiem sacīja: “Vai ir brīv svētdienā labu darīt vai ļaunu darīt? Dvēseli glābt vai maitāt?” Bet tie stāvēja klusu.
I dí jim: Sluší-li v sobotu dobře činiti, čili zle, život zachovati, čili zamordovati? Oni pak mlčeli.
5 Un Viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību un turklāt viņu sirds cietības dēļ noskumis Viņš tam cilvēkam sacīja: “Izstiep savu roku!” Un tas to izstiepa, un viņa roka palika atkal vesela tā kā tā otra.
A když pohleděl na ně vůkol s hněvem, zarmoutiv se nad tvrdostí srdce jejich, řekl člověku: Vztáhni tu ruku svou. I vztáhl, a učiněna jest ta ruka jeho zdravá jako druhá.
6 Un tie farizeji izgāja un sarunājās tūdaļ ar Hērodus sulaiņiem pret Viņu, ka Viņu nomaitātu.
A vyšedše farizeové, hned s Herodiány drželi radu proti němu, kterak by ho zahubili.
7 Bet Jēzus aizgāja ar Saviem mācekļiem pie jūras, un liels ļaužu pulks no Galilejas un Jūdu zemes Viņam gāja pakaļ.
Ježíš pak odšel s učedlníky svými k moři, a veliké množství od Galilee šlo za ním, i z Judstva,
8 Arī no Jeruzālemes un Idumejas un no viņpus Jardānes un tie, kas pie Tirus un Sidonas, liels pulks, dzirdējuši, ko Viņš darīja, nāca pie Viņa.
I od Jeruzaléma, i od Idumee, i z Zajordání; i ti, kteříž byli okolo Týru a Sidonu, množství veliké, slyšíce, kteraké věci činí, přišli k němu.
9 Un Viņš Saviem mācekļiem sacīja, lai kāda laiviņa Viņam būtu gādāta to ļaužu dēļ, ka tie Viņu nemāktu.
I rozkázal učedlníkům svým, aby lodičku ustavičně nahotově měli pro zástup, aby ho netiskli.
10 Jo Viņš darīja daudzus veselus, tā ka tie, kam kādas kaites bija, Viņam lauzās klāt, lai Viņu aizskartu.
Nebo mnohé uzdravoval, tak že naň padali, aby se ho dotýkali, kteřížkoli měli neduhy.
11 Un tie nešķīstie gari, kad tie Viņu redzēja, krita pie zemes viņa priekšā un brēca sacīdami: “Tu esi Dieva Dēls.”
A duchové nečistí, jakž ho zazřeli, padali před ním a křičeli, řkouce: Ty jsi ten Syn Boží.
12 Un Viņš tos stipri aprāja, lai Viņu nedarītu zināmu.
Ale on velmi jim přimlouval, aby ho nezjevovali.
13 Un Viņš uzkāpa tai kalnā un aicināja, kurus pats gribēja, un tie nāca pie Viņa.
I vstoupil na horu, a povolal k sobě těch, kterýchž se jemu vidělo; i přišli k němu.
14 Un Viņš iecēla divpadsmit (ko nosauca par apustuļiem), lai tie pie Viņa būtu, un Viņš tos izsūtītu, Dieva vārdu sludināt,
I ustanovil jich dvanácte, aby s ním byli, a aby je poslal kázati,
15 Un lai tiem vara būtu, neveselības dziedināt un velnus izdzīt.
A aby měli moc uzdravovati nemoci a vymítati ďábelství:
16 Un Viņš Sīmanim pielika to pavārdu Pēteris;
Šimona, jemuž dal jméno Petr,
17 Un Jēkabu, to Cebedeja dēlu, un Jāni, Jēkaba brāli, un tiem pielika pavārdus: Boānerges, tas ir: pērkona bērni;
A Jakuba Zebedeova, a Jana bratra Jakubova, (a dal jim jméno Boanerges, to jest synové hromovi, )
18 Un Andreju un Filipu un Bērtuli un Mateju un Tomu un Jēkabu, Alfeja dēlu, un Tadeju un Sīmani no Kānas,
A Ondřeje, a Filipa, a Bartoloměje, a Matouše, a Tomáše, a Jakuba Alfeova, a Taddea, a Šimona Kananitského,
19 Un Jūdasu Iskariotu, kas Viņu arī nodeva.
A Jidáše Iškariotského, kterýž i zradil jej. I šli s ním domů.
20 Un tie nāca mājās. Un tie ļaudis atkal sapulcējās, tā ka tiem vaļas nebija, ne maizi ēst.
A opět sšel se zástup, tak že nemohli ani chleba pojísti.
21 Un kad tie(savējie), kas pie Viņa bija, to dzirdēja, tad tie izgāja, Viņu savaldīt. Jo tie sacīja: “Viņš ir bez prāta.”
A slyšavše o tom příbuzní jeho, přišli, aby jej vzali; nebo pravili, že by se smyslem pominul.
22 Un tie rakstu mācītāji, kas no Jeruzālemes bija nākuši, sacīja: “Viņam ir Belcebuls, un caur velnu virsnieku Viņš velnus izdzen.”
Zákonníci pak, kteříž byli přišli z Jeruzaléma, pravili, že Belzebuba má, a že v knížeti ďábelském vymítá ďábly.
23 Un tos pieaicinājis, Viņš tiem sacīja caur līdzībām: “Kā var sātans sātanu izdzīt?
A povolav jich, mluvil k nim v podobenstvích: Kterak může satan satana vymítati?
24 Un ja kāda valsts savā starpā top ienaidā, tad tāda valsts nevar pastāvēt.
A jestliže království v sobě se rozdvojí, nemůže státi království to.
25 Un ja kāds nams pret sevi pašu nemierā, tad tāds nams nevar pastāvēt.
A rozdvojí-li se dům proti sobě, nebude moci dům ten státi.
26 Ja nu sātans ceļas pret sevi un pats nīstās, tad viņš nevar pastāvēt, bet viņa gals ir klātu.
Tak jestliže povstal satan sám proti sobě, a rozdvojen jest, nemůže státi, ale konec béře.
27 Bet neviens nevar tā varenā namā ieiet un viņa rīkus laupīt, ja tas papriekš to vareno nesaista un tad viņa namu laupa.
Žádný nemůže nádobí silného, vejda do domu jeho, rozebrati, leč by prvé silného toho svázal; a tehdyť dům jeho zloupí.
28 Patiesi, Es jums saku: visi grēki cilvēku bērniem top piedoti, arī pat Dieva zaimošanas, ar ko tie Dievu zaimo;
Amen pravím vám, že všickni hříchové odpuštěni budou synům lidským, i rouhání, jímž by se rouhali,
30 Jo tie sacīja: “Viņam ir nešķīsts gars.”
Nebo pravili: Ducha nečistého má.
31 Tad Viņa māte un Viņa brāļi nāca un ārā stāvēdami pie Viņa sūtīja un Viņu sauca.
Tehdy přišli bratří a matka jeho, a stojíce vně, poslali k němu, aby ho vyvolali.
32 Un tie ļaudis sēdēja ap Viņu un uz Viņu sacīja: “Redzi, Tava māte un Tavi brāļi ārā Tevi meklē.”
A seděl okolo něho zástup. I řekli jemu: Aj, matka tvá a bratří tvoji vně hledají tebe.
33 Un Viņš tiem atbildēja un sacīja: “Kas ir Mana māte un Mani brāļi?”
Ale on odpověděl jim, řka: Kdo jest matka má a bratří moji?
34 Un Viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap Viņu sēdēja, un sacīja: “Redzi, Mana māte un Mani brāļi.
A obezřev učedlníky vůkol sebe sedící, řekl: Aj, matka má a bratří moji.
35 Jo, ja kas Dieva prātu dara, tas ir Mans brālis un Mana māsa un Mana māte.”
Nebo kdož by koli činil vůli Boží, ten jest bratr můj, i sestra má, i matka.
