Marka Evaņg̒elijs 2
1 Un pēc kādām dienām Viņš gāja atkal uz Kapernaūmu, un ļaudis dzirdēja, Viņu esam namā.
Ie herone bey, nimpoly mb’e Kapernaomy mb’eo, le nijanjiñeñe t’ie añ’anjomba’e ao,
2 Un tūdaļ daudz sapulcējās, tā ka tiem pat ārā priekš durvīm vairs nebija rūmes, un Viņš tiem to vārdu sludināja.
aa akore ty firopaha’ i màroy kanao ninìtse tsy am-pitsifirañe ndra an-dalañe eo, ie nitaroñe i tsaray.
3 Un pie Viņa nāca ar vienu melmeņu sērdzīgu, ko četri nesa.
Niheo mb’ama’e mb’eo ty efatse nitarazo t’y kepeke.
4 Un kad tie nevarēja pie Viņa klāt tikt to ļaužu dēļ, tad tie atklāja to jumtu, kur Viņš bija iekšā, un to uzplēsuši, nolaida to gultu, uz kuras tas melmeņu sērdzīgais gulēja.
Aa ie tsy nahafitotoke ama’e fa nialindretse, le nahimpa’ iereo ty tafo ambone’ aze; pinoñapoña’ iereo, le nazè’ iereo ao ty tihy nandrea’ i kepekey.
5 Un redzēdams viņu ticību, Jēzus sacīja uz to melmeņu sērdzīgo: “Mans bērns, tavi grēki tev ir piedoti.”
Nioni’ Iesoà ty fatokisa’ iareo, le nanoe’e ty hoe i kepekey: O anake, fa hinaha o tahi’oo.
6 Bet tur bija kādi no tiem rakstu mācītājiem, tie sēdēja turpat un domāja savās sirdīs:
Niambesatse eo ty mpanoki-dily ila’e nitsakore añ’arofo ty hoe:
7 “Kā Šis tā runā? Viņš zaimo Dievu. Kas var grēkus piedot, kā vien Tas Vienīgais Dievs.”
Akore ty reha’ ondatio? Ie miteratera! ia ty mahalio tahiñe naho tsy Raike avao, i Andrianañahare?
8 Un tūdaļ Jēzus Savā garā nomanīja, tos pie sevis pašiem tā domājam, un uz tiem sacīja: “Kam jūs tā domājiet savās sirdīs?
Napota’ Iesoà añ’arofo’e amy zao ty fivetsevetse’ iareo, le hoe re am’ iereo: Akore te aereñere’ areo an-troke ao o raha zao?
9 Kas ir vieglāki: - vai sacīt uz to melmeņu sērdzīgo: grēki tev ir piedoti; - vai sacīt: celies, ņem savu gultu un staigā?
Ty aia ty mora volañeñe amy kepekey: ke ty hoe: Hinaha o hakeo’oo, he ty hoe: Mitroara, rambeso o tihi’oo le mañaveloa?
10 Bet lai jūs zināt, ka Tam Cilvēka Dēlam vara ir virs zemes, grēkus piedot,” (Viņš sacīja uz to melmeņu sērdzīgo: )
Aa soa te ho fohi’ areo te aman-dily an-tane atoy i Ana’ ondatiy hañalio tahiñe, —Le hoe re amy kepekey:
11 “Es tev saku, celies, ņem savu gultu un ej mājās.”
O toke: Mitroara, rambeso o tihi’oo le akia mb’añ’akiba’o añe.
12 Un tas tūdaļ cēlās un to gultu paņēmis, aizgāja visiem redzot, tā ka visi izbrīnījās un Dievu teica sacīdami: “To mēs nemūžam vēl neesam redzējuši.”
Niongake amy zao re, nandrambe i tihi’ey, vaho nienga añatrefa’ iereo iaby; le hene nilatsa naho nandrenge an’ Andrianañahare ami’ty hoe: Mbe lia’ay tsy nahatrea ty manahake itoa-hoe.
13 Un Viņš izgāja atkal pie jūras, un visi ļaudis nāca pie Viņa, un Viņš tos mācīja.
Nienga mb’añ’olon-driake mb’eo indraike re; le hene niropak’ ama’e i valobohokey, vaho nanare’e.
14 Un garām iedams Viņš redzēja Levi, Alfeja dēlu, pie muitas sēžam un uz to sacīja: “Staigā Man pakaļ!” Un tas cēlies staigāja Viņam pakaļ.
Aa ie nimb’eo, nivazoho’e t’i Levy, ana’ i Alfeo, niambesatse am-panontonan-kaba ao, le hoe re ama’e: Oriho iraho. Le niongake re nañorike aze.
15 Un notikās, tam viņa namā pie galda sēžot, arī daudz muitnieku un grēcinieku piesēdās līdz ar Jēzu un Viņa mācekļiem, jo to bija daudz, un tie staigāja Viņam pakaļ.
Ie nidegañe añ’anjomba’e ao, le nimaro ty mpanontoñe vili-loha naho bei-hakeo nitrao-pikama amy Iesoà naho amo mpiama’eo, amy te maro am’ irezay ty nañorike aze.
16 Un kad tie rakstu mācītāji un farizeji Viņu redzēja ēdam ar tiem muitniekiem un grēciniekiem, tad tie sacīja uz Viņa mācekļiem: “Viņš ēd un dzer ar muitniekiem un grēciniekiem!”
Aa naho nioni’ o mpanoki-dilio naho o Fariseoo t’ie nitrao-pikama amo mpanan-tahiñeo naho amo mpamory vili-lohao, le nanao ty hoe amo mpiama’eo: Inoñe ty iharoa’e fikama naho finoñe amo mpamory vili-lohao naho amo bey hakeoo?
17 Un to dzirdējis, Jēzus uz tiem sacīja: “Spirgtiem ārsta nevajag, bet vājiem. Es neesmu nācis, taisnus aicināt pie atgriešanās no grēkiem, bet grēciniekus.”
Naho jinanji’ Iesoà izay, le hoe re am’iereo: Tsy o jangañeo ro mipay mpanaha fa o marareo. Tsy pok’eo iraho hikanjy ty vañoñe hisoloho, fa o aman-kakeoo.
18 Un Jāņa mācekļi un tie farizeji gavēja, un tie nāca un uz Viņu sacīja: “Kāpēc Jāņa un farizeju mācekļi gavē, bet Tavi mācekļi negavē?”
Mpililitse o mpiana’ i Jaonao naho o Fariseoo, le nimb’eo iereo nanao ty hoe ama’e: Aa vaho akore te mililitse o mpiana’ i Jaonao naho o mpiamo Fariseoo, fe tsy mililitse o mpiama’oo?
19 Un Jēzus uz tiem sacīja: “Kā kāzu ļaudis var gavēt, kamēr brūtgāns pie tiem ir? Kamēr brūtgāns pie viņiem, tie nevar gavēt.
Le hoe t’Iesoà tam’iereo: Mete mililitse hao o rañem-pañengao ie mbe am’ iereo i mpañengay? Kanao am’ iereo i mpañengay, tsy mililitse iereo.
20 Bet nāks dienas, ka tas brūtgāns no tiem taps atņemts, un tad tie gavēs tanīs dienās.
Toe ho tondroke ty andro hanintahañe i mpañengay am’iereo; hililitse amy andro zay iereo.
21 Neviens jaunas vadmalas ielāpu nešuj uz vecām drēbēm; citādi tas jaunais ielāps noplīst no tām vecām drēbēm un tas plīsums paliek jo liels.
Tsy eo ty manakeke lamba tsy nahanañe ami’ty saron-kambo’e tsy mone hisitake amy saroñey i takekey, vaho hiindra i nikodreatsey.
22 Un neviens jaunu vīnu nelej vecos ādas traukos; citādi tas vīns tos traukus pārplēš, un vīns un trauki iet bojā, bet jauns vīns jālej jaunos traukos.”
Le tsy añiliñan-divay vao ty zonjòn-kolitse hambo’e, tsy mone hampitòsitse ty divay amy holitse hambo’ey, vaho hianto i zonjòñey. Fa ailiñe an-jonjòñe vao ao ty divay vao.
23 Un notikās, Viņam svētdienā caur labību ejot, tad Viņa mācekļi pa ceļu iedami sāka vārpas plūkt.
Teo te indraike, niranga teteke re ami’ty Sabotse naho nanifo ampemba amy lia’ iareoy o mpiama’eo.
24 Un tie farizeji uz Viņu sacīja: “Raugi, ko tie dara svētdienā, kas nav brīv?”
Le hoe o Fariseoo tama’e: Henhe: akore t’ie manao raha faly ami’ty Sabata?
25 Un Viņš uz tiem sacīja: “Vai jūs nekad neesat lasījuši, ko Dāvids darījis, kad tam bija vajadzība un tas bija izsalcis, pats un tie, kas pie viņa bija?
Aa hoe ty natoi’e: Mbe tsy vinaki’ areo hao ty nanoe’ i Davide, ie nidobo naho nisaliko, ie naho o mpiama’eo:
26 Kā tas iegāja Dieva namā tā augstā priestera Abjatara laikā un ēda tās Dieva priekšā noliktās maizes, ko ēst nav brīv, kā tik vien priesteriem, un deva arī tiem, kas pie viņa bija.”
nimoak’ añ’ Anjomban’ Añahare ao faha’ i Abiatara Mpisorom-bey le nikama ty mofo miatreke—ze faly tsy kamaeñe naho tsy o mpisoroñeo avao, vaho nandiva amo mpiama’eo?
27 Un Viņš uz tiem sacīja: “Svētdiena ir celta cilvēka dēļ un ne cilvēks svētdienas dēļ.
Hoe re tam’ iereo: Ondatio ty nanoañe i Sabatay, fa tsy i Sabatay ondatio;
28 Tā nu Tas Cilvēka Dēls ir kungs arī pār svētdienu.”
Aa le Talè’ o Sabatao ka i Ana’ ondatiy.
