Marka Evaņg̒elijs 15
1 Un tūlit no rīta tie augstie priesteri ar tiem vecajiem un rakstu mācītājiem un visa tā augstā tiesa sarunājās, un tie sēja Jēzu, noveda un nodeva Viņu Pilatum.
A hned ráno, uradivše se přední kněží s staršími a s zákonníky i se vším shromážděním, svázavše Ježíše, vedli jej a dali Pilátovi.
2 Un Pilatus Viņam jautāja: “Vai Tu esi tas Jūdu ķēniņš?” Un Viņš atbildēja un uz to sacīja: “Tu to saki.”
I otázal se ho Pilát: Ty-li jsi ten král Židovský? A on odpověděv, řekl jemu: Ty pravíš.
3 Un tie augstie priesteri Viņu gauži apsūdzēja.
I žalovali na něj přední kněží mnoho. On pak nic neodpovídal.
4 Bet Pilatus Viņam atkal vaicāja sacīdams: “Vai Tu nekā neatbildi? Redzi, cik gauži tie Tevi apsūdz!”
Tedy Pilát otázal se ho opět, řka: Nic neodpovídáš? Hle, jak mnoho proti tobě svědčí.
5 Bet Jēzus neatbildēja vairs nenieka, tā ka Pilatus brīnījās.
Ale Ježíš předce nic neodpověděl, tak že se podivil Pilát.
6 Bet uz svētkiem tas viņiem atlaida vienu cietumnieku, kuru tie prasīja.
V svátek pak propouštíval jim jednoho z vězňů, za kteréhož by koli prosili.
7 Bet tur bija viens ar vārdu Baraba, gūstīts ar tiem dumpiniekiem, kas dumpī vienu bija nokāvuši.
I byl jeden, kterýž sloul Barabáš, s svárlivými v vězení, kteříž v svadě vraždu byli spáchali.
8 Un tie ļaudis augšā sanākuši iesāka prasīt, ka tiem tā darītu, kā allažiņ.
A zvolav zástup, počal prositi, aby učinil, jakož jim vždycky činíval.
9 Bet Pilatus tiem atbildēja un sacīja: “Vai jūs gribat, ka es jums To Jūdu ķēniņu atlaižu?”
Pilát pak odpověděl jim, řka: Chcete-li, propustím vám krále Židovského?
10 Jo viņš zināja, ka tie augstie priesteri To no skaudības bija nodevuši.
(Nebo věděl, že jej z závisti vydali přední kněží.)
11 Bet tie augstie priesteri tiem ļaudīm piekodināja, lai labāki tiem atlaistu to Barabu.
Ale přední kněží ponukli zástupu, aby jim raději propustil Barabáše.
12 Bet Pilatus atbildēja un atkal uz tiem sacīja: “Ko tad jūs gribat, lai daru Tam, ko jūs saucat par Jūdu ķēniņu?”
A Pilát odpověděv, řekl jim zase: Což pak chcete, ať učiním tomu, kteréhož králem Židovským nazýváte?
13 Bet tie atkal brēca: “Sit Viņu krustā.”
A oni opět zvolali: Ukřižuj ho.
14 Bet Pilatus uz tiem sacīja: “Ko tad Viņš ļaunu darījis?” Bet tie vēl vairāk brēca: “Sit Viņu krustā.”
A Pilát pravil jim: I co zlého učinil? Oni pak více volali: Ukřižuj ho.
15 Bet Pilatus gribēdams tiem ļaudīm izpatikt, tiem atlaida Barabu un nodeva Jēzu, kad Viņu bija šaustījis, ka taptu krustā sists.
Tedy Pilát, chtě lidu dosti učiniti, pustil jim Barabáše, a dal jim Ježíše ubičovaného, aby byl ukřižován.
16 Bet tie karavīri Viņu noveda pilī, tas ir tiesas namā, un sasauca visu to pulku.
Žoldnéři pak uvedli jej vnitř do síně, do rathouzu, a svolali všecku zběř.
17 Un tie Viņam apvilka sarkanu mēteli, un kroni no ērkšķiem nopinuši Viņam lika uz galvu.
I oblékli jej v šarlat, a korunu zpletše z trní, vložili naň.
18 Un tie iesāka Viņu sveicināt: “Sveiks, Jūdu ķēniņ!”
I počali ho pozdravovati: Zdráv buď, králi Židovský.
19 Un sita Viņa galvu ar niedri un Viņu apspļaudīja, un ceļus locīja un Viņu pielūdza.
A bili hlavu jeho třtinou, a plili na něj, a sklánějíce kolena, klaněli se jemu.
20 Un kad tie Viņu bija apsmējuši, tad Viņam novilka to sarkano mēteli un Viņam apvilka Viņa paša drēbes un Viņu izveda, ka Viņu krustā sistu.
A když se jemu naposmívali, svlékli s něho šarlat, a oblékli jej v roucho jeho vlastní. I vedli jej, aby ho ukřižovali.
21 Un tie spieda kādu, kas no lauka nākdams garām gāja, Sīmani no Kirenes, Aleksandera un Rufa tēvu, ka Viņa krustu nestu.
I přinutili nějakého Šimona Cyrenenského, pomíjejícího, (kterýž šel z pole, otce Alexandrova a Rufova, ) aby nesl kříž jeho.
22 Un tie Viņu noveda pie tās vietas Golgata, tas ir tulkots: pieres vieta.
I vedli jej až na místo Golgota, to jest, (vyložil-li by, ) popravné místo.
23 Un Viņam deva dzert vīnu, ar mirrēm sajauktu, bet Viņš to neņēma.
I dávali mu píti víno s mirrou, ale on nepřijal.
24 Un kad To bija krustā situši, tad tie izdalīja Viņa drēbes un meta kauliņus par tām, ko kurš dabūtu.
A ukřižovavše jej, rozdělili roucha jeho, mecíce o ně los, kdo by co vzíti měl.
25 Un tā bija tā trešā stunda, un Viņu sita krustā.
A byla hodina třetí, když ho ukřižovali.
26 Un tur virsraksts par Viņa vainu bija virsū uzrakstīts: Tas Jūdu Ķēniņš.
A byl nápis viny jeho napsán: Král Židovský.
27 Un līdz ar Viņu sita krustā divas slepkavas, vienu pa labo, otru pa kreiso roku.
Ukřižovali také s ním dva lotry, jednoho na pravici, a druhého na levici jeho.
28 Un tie raksti ir piepildīti, kas saka: “Viņš ir līdzināts ļauna darītājiem.”
I naplněno jest písmo, řkoucí: A s nepravými počten jest.
29 Un tie, kas gāja garām, Viņu zaimoja, kratīja savas galvas un sacīja: “Raugi, kā Tu Dieva namu noplēsi un to uztaisi trejās dienās.
A kteříž chodili mimo něj, rouhali se jemu, potřásajíce hlavami svými, a říkajíce: Hahá, kterýž rušíš chrám, a ve třech dnech vzděláváš,
30 Palīdzies pats un kāpi no krusta zemē.”
Spomoz sobě samému, a sstup s kříže.
31 Tāpat arīdzan tie augstie priesteri ar tiem rakstu mācītājiem Viņu apmēdīja un sacīja: “Citus Viņš pestījis, Sevi pašu Viņš nevar pestīt.
Též i přední kněží posmívajíce se, jeden k druhému s zákonníky pravili: Jinýmť pomáhal, sám sobě pomoci nemůže.
32 Lai nu Kristus, tas Israēla ķēniņš, no krusta nokāpj, ka mēs redzam un ticam.” Un arī tie, kas līdz ar Viņu bija krustā sisti, Viņu apsmēja.
Kristus, ten král Izraelský, nechažť nyní sstoupí s kříže, ať uzříme, a uvěříme. A i ti, kteříž s ním ukřižování byli, útržku mu činili.
33 Un ap sesto stundu palika tumšs pār visu zemi līdz devītajai stundai.
A když byla hodina šestá, stala se tma po vší zemi až do hodiny deváté.
34 Un ap devīto stundu Jēzus stiprā balsī brēca saukdams: “Eli, Eli, lama zabaktani!” Tas ir tulkots: Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?
A v hodinu devátou zvolal Ježíš hlasem velikým, řka: Elói, Elói, lama zabachtani? Což se vykládá: Bože můj, Bože můj, pročs mne opustil?
35 Un citi no tiem, kas tur klāt stāvēja, kad to dzirdēja, sacīja: “Redzi, Viņš sauc Eliju.”
A někteří z okolo stojících, slyševše to, pravili: Hle, Eliáše volá.
36 Bet viens tecēja un pildīja sūkli ar etiķi un to lika uz niedri un Viņu dzirdināja sacīdams: “Laidiet, redzēsim, vai Elija nāks un Viņu noņems.”
A běžev jeden, naplnil hubu octem, a vloživ na tresť, dával jemu píti, řka: Ponechte, uzříme, přijde-li Eliáš, aby jej složil.
37 Bet Jēzus stiprā balsī brēcis dvēseli izlaida.
Ježíš pak zvolav hlasem velikým, pustil duši.
38 Un priekškaramais auts Dieva namā pārplīsa divējos gabalos no augšas līdz zemei.
A opona v chrámě roztrhla se na dvé, od vrchu až dolů.
39 Bet tas virsnieks, kas tur klāt stāvēja Viņam it pretī, redzēdams, ka Viņš tā brēkdams garu bija izlaidis, sacīja: “Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls.”
Viděv pak centurio, kterýž tu naproti stál, že tak volaje, vypustil duši, řekl: Jistě člověk tento Syn Boží byl.
40 Un tur bija arī sievas, kas no tālienes skatījās; starp tām bija Marija Madaļa un Marija, tā jaunākā, Jēkaba un Jāzepa māte, un Salome,
Byly pak tu i ženy, zdaleka se dívajíce, mezi nimiž byla Maria Magdaléna, a Maria Jakuba menšího, a Jozesova mátě, a Salome,
41 Kas arīdzan, kad Viņš bija Galilejā, Viņam bija gājušas pakaļ un Viņam kalpojušas, un daudz citas, kas līdz ar Viņu bija nākušas uz Jeruzālemi.
Kteréž, když ještě byl v Galilei, chodily za ním a posluhovaly jemu, i jiné mnohé, kteréž byly s ním vstoupily do Jeruzaléma.
42 Un tās sataisāmās dienas vakarā, tas ir tai svētā vakarā,
A když již byl večer, (že byl den připravování, to jest před sobotou, )
43 Jāzeps no Arimatijas, viens godīgs runas kungs, kas pats arīdzan uz Dieva valstību gaidīja, nāca un iegāja droši pie Pilatus un izlūdzās Jēzus miesas.
Přišed Jozef z Arimatie, počestná osoba úřadná, kterýž také očekával království Božího, směle všel ku Pilátovi, a prosil za tělo Ježíšovo.
44 Bet Pilatus brīnījās, ka Tas jau bija nomiris, un to kapteini aicinājis, tam jautāja, vai jau ilgi, kamēr Viņš nomiris?
Pilát pak podivil se, již-li by umřel. A povolav centuriona, otázal se ho, dávno-li je umřel.
45 Un no tā kapteiņa izklausinājis, viņš Jāzepam Jēzus miesas atvēlēja.
A zvěděv od centuriona, dal tělo Jozefovi.
46 Un tas smalku audekli pircis, Viņu noņēma un ietina tai smalkā audeklī un Viņu ielika kapā, kas klintī bija izcirsts, un pievēla akmeni priekš tā kapa durvīm.
I koupiv plátna, a sňav ho, obvinul v plátno, a položil do hrobu, kterýž byl vytesán z skály, a přivalil kámen ke dveřům hrobovým.
47 Bet Marija Madaļa un Marija, Jāzepa māte, skatījās, kur Tas tapa nolikts.
Ale Maria Magdaléna a Maria Jozesova dívaly se, kde by byl položen.
