< Marka Evaņg̒elijs 12 >
1 Un Viņš iesāka runāt uz tiem caur līdzībām: “Viens cilvēks stādīja vīna kalnu un to aplika ar sētu un raka vīna spaidu un uztaisīja torni un to izdeva dārzniekiem un nogāja citur.
Y comenzó a hablarles por parábolas: Plantó un hombre una viña, y la cercó con seto, y le hizo un foso, y edificó una torre, y la arrendó a labradores, y se partió lejos.
2 Un kad tas laiks bija, tad viņš sūtīja pie tiem dārzniekiem vienu kalpu, ka tas no tiem dārzniekiem saņemtu no tiem vīna kalna augļiem.
Y envió un siervo a los labradores, al tiempo, para que tomase de los labradores del fruto de la viña:
3 Bet tie to ņēma un šauta un sūtīja tukšā atpakaļ.
Mas ellos tomándo le le hirieron, y le enviaron vacío.
4 Un viņš sūtīja atkal pie tiem citu kalpu; un šo tie nomētāja ar akmeņiem un tam galvu sadauzīja un apsmietu aizsūtīja projām.
Y volvió a enviarles otro siervo; mas ellos apedreándole, le hirieron en la cabeza, y volvieron a enviar le afrentado.
5 Un viņš sūtīja atkal citu. Un šo tie nokāva. Un vēl daudz citus; un no tiem tie citus šauta un citus nokāva.
Y volvió a enviar otro, y a aquel mataron; y a otros muchos, hiriendo a unos y matando a otros.
6 Un viņam bija vēl viens vienīgs dēls, ko viņš mīlēja, arī to viņš beidzot pie tiem sūtīja un sacīja: “Taču tie kaunēsies no mana dēla.”
Teniendo, pues, aun un hijo suyo muy amado, le envió también a ellos el postrero, diciendo: Porque tendrán en reverencia a mi hijo.
7 Bet tie dārznieki sacīja cits uz citu: “Šis ir tas mantinieks! Nāciet, nokausim to, tad mums būs tā mantība.”
Mas aquellos labradores dijeron entre sí: éste es el heredero, veníd, matémosle, y la heredad será nuestra.
8 Un tie to ņēma, nokāva un izmeta no tā vīna kalna ārā.
Y prendiéndole, le mataron, y echaron fuera de la viña.
9 Ko nu tā vīna kalna kungs darīs? Viņš nāks un nomaitās tos dārzniekus un izdos to vīna kalnu citiem.
¿Qué, pues, hará el señor de la viña? Vendrá, y destruirá a estos labradores, y dará su viña a otros.
10 Vai jūs šo rakstu neesat lasījuši: “Tas akmens, ko tie nama taisītāji atmetuši, tas ir palicis par stūra akmeni;
¿Ni aun esta Escritura habéis leído: La piedra que desecharon los que edificaban, esta es puesta por cabeza de la esquina:
11 No Tā Kunga tas noticis un ir brīnums mūsu acīs?””
Por el Señor es hecho esto, y es cosa maravillosa en nuestros ojos?
12 Un tie meklēja Viņu rokā dabūt un bijās no tiem ļaudīm, jo tie nomanīja, ka Viņš uz tiem šo līdzību bija sacījis, un Viņu atstājuši tie aizgāja.
Y procuraban prenderle; mas temían a la multitud, porque entendían que decía contra ellos aquella parábola; y dejándole se fueron.
13 Un tie sūtīja pie Viņa kādus no tiem farizejiem un Hērodus sulaiņiem, ka tie Viņu savaldzinātu Viņa valodā.
Y envían a él algunos de los Fariseos y de los Herodianos, para que le tomasen en alguna palabra.
14 Un tie nāca un uz Viņu sacīja: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs un nebēdā par nevienu; jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu, bet māci Dieva ceļu patiesi: vai ir brīv ķeizaram meslus dot vai ne? Vai dosim, vai nedosim?”
Y viniendo ellos, le dicen: Maestro, ya sabemos que eres hombre de verdad; y no te cuidas de nadie; porque no miras a la apariencia de hombres, antes con verdad enseñas el camino de Dios. ¿Es lícito dar tributo a César, o no?
15 Bet Viņu viltību zinādams, Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs Mani kārdināt? Atnesiet Man vienu sudraba grasi, lai Es to redzu.”
¿Daremos, o no daremos? Entonces él como entendía la hipocresía de ellos, les dijo: ¿Por qué me tentáis? Traédme un denario para que lo vea.
16 Un tie atnesa. Tad Viņš uz tiem sacīja: “Kam ir šī zīme un tas virsraksts?” Bet tie uz Viņu sacīja: “Ķeizara.”
Y ellos se lo trajeron; y les dice: ¿Cúya es esta imagen, y esta inscripción? Y ellos le dijeron: De César.
17 Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.” Un tie izbrīnījās par Viņu.
Y respondiendo Jesús, les dijo: Pagád lo que es de César, a César; y lo que es de Dios, a Dios. Y se maravillaron de ello.
18 Un tie saduceji, kas saka augšāmcelšanos neesam, nāca pie Viņa un Viņu jautāja un sacīja:
Entonces vienen a él los Saduceos, que dicen que no hay resurrección, y le preguntaron, diciendo:
19 “Mācītāj, Mozus mums ir rakstījis: ja kam brālis mirst, kas sievu pamet bez bērniem, tad viņa brālim būs to sievu apņemt un savam brālim celt dzimumu.
Maestro, Moisés nos escribió, que si el hermano de alguno muriese, y dejase mujer, y no dejase hijos, que su hermano tome su mujer, y despierte simiente a su hermano.
20 Tad nu bija septiņi brāļi. Un pirmais apņēma sievu un mirdams nepameta dzimumu.
Fueron, pues, siete hermanos; y el primero tomó mujer; y muriendo, no dejó simiente.
21 Un otrais viņu apņēma un nomira un tas arīdzan nepameta dzimumu. Un tāpat trešais.
Y la tomó el segundo, y murió; y ni aquel tampoco dejó simiente; y el tercero, de la misma manera.
22 Un visi septiņi to apņēma un bērnus nepameta. Beidzot pēc visiem arī tā sieva nomira.
Y la tomaron los siete; y tampoco dejaron simiente: a la postre murió también la mujer.
23 Tad nu pie augšāmcelšanās, kad tie augšāmcelsies, kuram tā sieva būs? Jo visiem septiņiem tā bijusi par sievu.”
En la resurrección, pues, cuando resucitaren, ¿mujer de cuál de ellos será? porque los siete la tuvieron por mujer.
24 Bet Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Vai jūs nealojaties, tādēļ ka jūs tos rakstus neprotat, nedz Dieva spēku?
Entonces respondiendo Jesús, les dice: ¿No erráis por eso, porque no sabéis las Escrituras, ni el poder de Dios?
25 Jo kad tie no miroņiem augšām celsies, tad tie nedz precēs, nedz taps precēti, bet tie būs itin kā tie eņģeļi, kas debesīs.
Porque cuando resucitarán de los muertos, no se casan, ni se dan en matrimonio; mas son como los ángeles que están en los cielos.
26 Bet par tiem mirušiem, ka tie taps uzmodināti: vai jūs Mozus grāmatā neesat lasījuši, kā Dievs pie tā krūma uz to runājis sacīdams: Es esmu Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs?
Y de los muertos que hayan de resucitar, ¿no habéis leído en el libro de Moisés, como le habló Dios en el zarzal, diciendo: Yo soy el Dios de Abraham, y el Dios de Isaac, y el Dios de Jacob?
27 Dievs nav mirušu, bet dzīvu Dievs! Tad nu jūs briesmīgi alojaties.”
No es Dios de muertos, sino Dios de vivos: así que vosotros erráis mucho.
28 Un viens no tiem rakstu mācītājiem, kas bija dzirdējis, ka tie bija apjautājušies, zinādams, ka Viņš tiem bija labi atbildējis, nāca un Viņam vaicāja: “Kurš ir tas augstākais bauslis pār visiem?”
Y llegándose uno de los escribas, que los había oído disputar, y sabía que les había respondido bien, le preguntó: ¿Cuál es el más principal mandamiento de todos?
29 Bet Jēzus tam atbildēja: “Tas augstākais bauslis pār visiem ir: klausies Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir viens vienīgs Kungs.
Y Jesús le respondió: El más principal mandamiento de todos es: Oye, Israel, el Señor nuestro Dios, el Señor, uno es.
30 Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta un no visa sava spēka, šis ir tas augstākais bauslis.
Amarás pues al Señor tu Dios de todo tu corazón, y de toda tu alma, y de todo tu entendimiento, y de todas tus fuerzas: éste es el más principal mandamiento.
31 Tas otrais, šim līdzīgs, ir tas: tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu; cita lielāka baušļa pār šiem nav.”
Y el segundo es semejante a él: Amarás a tu prójimo, como a ti mismo. No hay otro mandamiento mayor que estos.
32 Un tas rakstu mācītājs uz Viņu sacīja: “Gan labi, Mācītāj, tas ir tiesa, ko Tu sacījis: viens vienīgs Dievs ir, un cita nav, kā Viņš vien.
Entonces el escriba le dijo: Bien, Maestro, verdad has dicho, porque uno es Dios, y no hay otro fuera de él;
33 Un To mīlēt no visas sirds un no visa prāta un no visas dvēseles un no visa spēka, un tuvāku mīlēt kā sevi pašu, tas ir vairāk nekā visi dedzināmie upuri un citi upuri.”
Y amarle de todo corazón, y de todo entendimiento, y de toda el alma, y de todas las fuerzas, y amar al prójimo como a sí mismo, más es que todos los holocaustos y sacrificios.
34 Un Jēzus redzēdams, ka tas gudri bija atbildējis, uz to sacīja: “Tu neesi tālu no Dieva valstības.” Un neviens nedrīkstēja vairs Viņu jautāt.
Jesús entonces viendo que había respondido sabiamente, le dijo: No estás lejos del reino de Dios. Y ninguno le osaba ya preguntar.
35 Un Jēzus atbildēja un sacīja, mācīdams Dieva namā: “Kā tie rakstu mācītāji saka, ka Kristus esot Dāvida dēls?
Y respondiendo Jesús decía, enseñando en el templo: ¿Cómo dicen los escribas que el Cristo es hijo de David?
36 Jo tas pats Dāvids ir sacījis caur Svēto Garu: Tas Kungs ir sacījis uz manu Kungu: sēdies pa Manu labo roku, tiekams Es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām.
Porque el mismo David dijo por el Espíritu Santo: Dijo el Señor a mi Señor: Asiéntate a mi diestra, hasta que ponga tus enemigos por estrado de tus pies.
37 Kad nu Dāvids pats Viņu sauc par Kungu, kā tad tas ir viņa dēls?” Un daudz ļaužu Viņu labprāt dzirdēja.
Luego llamándole el mismo David Señor, ¿de dónde pues es su hijo? Y la grande multitud le oía de buena gana.
38 Un Viņš Savā mācībā uz tiem sacīja: “Sargājaties no tiem rakstu mācītājiem, kam tīk garos svārkos staigāt un uz tirgiem tapt sveicinātiem,
Y les decía en su doctrina: Guardáos de los escribas, que quieren andar con ropas largas, y aman las salutaciones en las plazas,
39 Un baznīcās jo augstos krēslos sēdēt un jo augstā vietā viesībās;
Y las primeras sillas en las sinagogas, y los primeros asientos en las cenas:
40 Kas atraitņu namus aprij un taisnojās ar savām garām lūgšanām. Šie dabūs jo grūtu sodību.”
Que devoran las casas de las viudas, y ponen delante que hacen largas oraciones. Estos recibirán mayor condenación.
41 Un Jēzus sēdās Dieva šķirstam pretī un lūkoja, kā tie ļaudis naudu meta Dieva šķirstā; un daudz bagāti iemeta daudz.
Y estando sentado Jesús delante del arca de las ofrendas, miraba como el pueblo echaba dinero en el arca; y muchos ricos echaban mucho.
42 Un viena nabaga atraitne nāca un iemeta divas artavas, tas ir viens kvadrants.
Y vino una viuda pobre, y echó dos blancas que es un maravedí.
43 Un Viņš Savus mācekļus aicināja un uz tiem sacīja: “Patiesi, Es jums saku, šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas Dieva šķirstā ir metuši.
Entonces llamando a sus discípulos, les dice: De cierto os digo, que esta viuda pobre echó más que todos los que han echado en el arca;
44 Jo visi no savas bagātības ir metuši; bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija, visu savu padomu.”
Porque todos ellos han echado de lo que les sobra; mas esta de su pobreza echó todo lo que tenía, todo su sustento.