< Marka Evaņg̒elijs 10 >

1 Un no turienes cēlies Viņš nāca uz Jūdu zemes robežām, gar Jardānes otru pusi; un ļaudis nāca atkal kopā pie Viņa, un Viņš tā, kā ieradis, tos atkal mācīja.
І, вийшовши звідти, Він приходить у землю Юдейську, на той бік Йорда́ну. І знову зібралися ю́рби до Нього, і знов Він навчав їх, звича́єм Своїм.
2 Un farizeji piegāja un Viņam jautāja, Viņu kārdinādami: “Vai vīram brīv no savas sievas šķirties?’
І підійшли фарисеї й спитали, Його випробо́вуючи: „Чи дозволено чолові́кові дружи́ну свою відпустити?“
3 Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Ko Mozus jums ir pavēlējis?”
А Він відповів і сказав їм: „Що Мойсей заповів вам?“
4 Bet tie sacīja: “Mozus vaļu devis, šķiršanās grāmatu rakstīt un šķirties.”
Вони ж відказали: „Мойсей заповів написати листа розводо́вого, та й відпустити“.
5 Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Jūsu sirds cietības dēļ viņš jums šo bausli rakstījis.
Ісус же промовив до них: „То за ваше жорстокосе́рдя він вам написав оцю заповідь.
6 Bet no pasaules iesākuma Dievs viņus radījis vīru un sievu.
Бог же з поча́тку творіння „створив чоловіком і жінкою їх.
7 Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas,
Покине тому́ чоловік свого ба́тька та матір,
8 Un tie divi būs viena miesa. Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa.
і стануть обо́є вони одним тілом“, — тим то немає вже двох, але́ одне тіло.
9 Tāpēc, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.”
Тож, що Бог спарува́в, — люди́на нехай не розлу́чує!“
10 Un mājās Viņa mācekļi To atkal jautāja par to pašu lietu.
А вдома про це учні знов запитали Його.
11 Un Viņš uz tiem sacīja: “Ja kas no savas sievas šķirās un citu precē, tas laulību pārkāpj pret viņu.
І Він їм відказав: „Хто дружи́ну відпустить свою, та й одру́житься з іншою, той чинить пере́люб із нею.
12 Un ja sieva no sava vīra šķirās un ar citu apprecējās, tā laulību pārkāpj.”
І коли дружи́на покине свого чоловіка, і вийде заміж за іншого, то чинить пере́люб вона“.
13 Un tie bērniņus nesa pie Jēzus, ka Viņš tos aizskartu. Bet tie mācekļi tos aprāja, kas tos atnesa.
Тоді поприно́сили ді́ток до Нього, щоб Він доторкнувся до них, учні ж їм докоря́ли.
14 Bet kad Jēzus to redzēja, tad Viņš apskaitās un uz tiem sacīja: “Laidiet tos bērniņus pie Manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.
А коли спостеріг це Ісус, то обу́рився, та й промовив до них: „Пустіть ді́ток до Ме́не прихо́дити, і не бороніть їм, — бо таких Царство Боже!
15 Patiesi, Es jums saku, ja kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā.”
Попра́вді кажу вам: Хто Божого Царства не при́йме, немов те дитя, той у нього не вві́йде“.
16 Un viņš tos apkampa, rokas tiem uzlika un tos svētīja.
І Він їх пригорну́в, і поблагословив, на них руки поклавши.
17 Un kad Viņš bija izgājis uz ceļu, tad viens pieskrēja un ceļos nometies Viņu lūdza: “Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvošanu?” (aiōnios g166)
І коли вирушав Він у путь, то швидко набли́зивсь один, упав перед Ним на коліна, і спитався Його: „Учителю Добрий, — що робити мені, щоб вічне життя вспадкува́ти?“ (aiōnios g166)
18 Bet Jēzus uz to sacīja: “Kāpēc tu Mani sauci par labu? Neviens nav labs kā vien Tas Vienīgais Dievs.
Ісус же йому відказав: „Чого звеш Мене Добрим? Ніхто не є Добрий, крім Бога Самого.
19 Tu tos baušļus zini: tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs nokaut; tev nebūs zagt; tev nebūs nepatiesu liecību dot; tev nebūs nevienam neko atraut; godā savu tēvu un māti.”
Знаєш заповіді: „Не вбивай, не чини пере́любу, не кради́, не свідкуй неправдиво“, не кривди́, „шануй свого ба́тька та матір“.
20 Bet tas atbildēja un uz Viņu sacīja: “Mācītāj, šo visu es esmu darījis no savas jaunības.”
А він відказав Йому: „Учителю, — це все виконав я ще зма́лку“.
21 Bet Jēzus, to uzlūkodams, to iemīlēja un sacīja uz to: “Vienas lietas tev trūkst, ej un pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un nāc, staigā Man pakaļ, to krustu uz sevi ņēmis.”
Ісус же поглянув на нього з любов'ю, і промовив йому: „Одно́го бракує тобі: іди, розпро́дай, що маєш, та вбогим роздай, — і матимеш скарб ти на небі! Потому приходь та й іди вслід за Мною, узявши хреста“.
22 Bet par to vārdu noskumis, tas aizgāja bēdīgs, jo tam bija daudz mantas.
А він засмутився тим словом, і пішов, зажурившись, — бо великі маєтки він мав!
23 Un Jēzus skatījās apkārt un sacīja uz Saviem mācekļiem: “Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!”
І поглянув довко́ла Ісус, та й сказав Своїм учням: „Як тяжко отим, хто має бага́тство, увійти в Царство Боже!“
24 Un tie mācekļi iztrūcinājās par Viņa vārdiem. Bet Jēzus atkal atbildēja un uz tiem sacīja: “Bērni, cik grūti ir, Dieva valstībā ieiet tiem, kas uz bagātību liek savu cerību.
І учні жахнулись від слів Його. А Ісус знов у відповідь каже до них: „ Мої діти, як тяжко отим, хто наді́ю кладе на багатство, увійти в Царство Боже!
25 Vieglāki ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.”
Верблю́дові легше пройти через го́лчине ву́шко, ніж багатому в Боже Царство ввійти!“
26 Bet tie vēl vairāk pārbijās un sacīja savā starpā: “Kas tad var tapt svētīgs?”
А вони здивувалися дуже, і казали один до одно́го: „Хто ж тоді може спастися?“
27 Bet Jēzus tos uzlūkoja un sacīja: “Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas.”
Ісус же поглянув на них і промовив: „Неможливе це лю́дям, а не Богові. Бо „для Бога можливе все!“
28 Un Pēteris iesāka uz Viņu sacīt: “Redzi, mēs visu esam atstājuši un Tev staigājuši pakaļ.”
А Петро став казати Йому: „От усе ми покинули, та й пішли за Тобою слідо́м“.
29 Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Patiesi, Es jums saku: neviens nav, kas atstājis namu vai brāļus vai māsas vai tēvu vai māti vai sievu vai bērnus vai tīrumus Manis un evaņģēlija dēļ,
Ісус відказав: „Поправді кажу вам: Немає такого, щоб дім полишив, чи братів, чи сесте́р, або матір, чи ба́тька, або діти, чи поля́ ради Мене та ради Єва́нгелії,
30 Kas nedabūs simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus un māsas un mātes un bērnus un tīrumus pie tām vajāšanām, un nākošā laikā mūžīgu dzīvošanu. (aiōn g165, aiōnios g166)
і не одержав би в сто раз більше тепер, цього ча́су, серед переслідувань, — домів, і братів, і сесте́р, і матері́в, і дітей, і піль, а в віці насту́пному — вічне життя. (aiōn g165, aiōnios g166)
31 Bet daudz, kas tie pirmie, būs tie pēdējie, un tie pēdējie būs tie pirmie.”
І багато-хто з перших стануть останніми, а останні — першими“.
32 Bet tie bija uz ceļa, iedami uz Jeruzālemi. Un Jēzus gāja viņiem priekšā, un tie iztrūcinājās un bijās līdz iedami, un Viņš ņēma atkal pie Sevis tos divpadsmit un iesāka tiem sacīt, kas Viņam notikšot:
Були ж у дорозі вони, простуючи в Єрусали́м. А Ісус ішов попе́реду них, — аж дуже вони дивувались, а ті, що йшли вслід за Ним, боялись. І, взявши знов Дванадцятьо́х, почав їм розповідати, що́ з Ним статися має:
33 “Jo redzi, mēs noejam uz Jeruzālemi, un Tas Cilvēka Dēls taps nodots tiem augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tie Viņu pie nāves pazudinās un Viņu nodos pagāniem.
„Оце в Єрусали́м ми йдемо́, і первосвященикам і книжникам ви́даний буде Син Лю́дський, і засудять на смерть Його, і поганам Його видадуть,
34 Un tie To apmēdīs un To šaustīs un To apspļaudīs un To nokaus; un Viņš trešā dienā augšām celsies.”
і насміхатися бу́дуть із Нього, і бу́дуть плювати на Нього, і будуть Його бичува́ти, і вб'ють, — але третього дня Він воскресне!“
35 Tad Jēkabs un Jānis, tie Cebedeja dēli, pie Viņa piegāja un sacīja: “Mācītāj, mēs gribam, ka Tu mums darītu, ko Tev lūgsim.”
І підхо́дять до Нього Яків та Іван, сини Зеведе́єві, та й кажуть Йому: „Учителю, — ми хочемо, щоб Ти зробив нам, про що бу́демо просити Тебе“.
36 Un Viņš uz tiem sacīja: “Ko jūs gribat, lai Es jums daru?”
А Він їх поспитав: „Чого ж хочете, щоб Я вам зробив?“
37 Bet tie uz Viņu sacīja: “Dod mums, ka mēs varam sēdēt Tavā godībā, viens pa Tavu labo un otrs pa kreiso roku.”
Вони ж відказали Йому: „Дай нам, щоб у славі Твоїй ми сиділи право́руч від Тебе один, і ліво́руч один“!
38 Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Jūs nezināt, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeršu, un tapt kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?”
А Ісус відказав їм: „Не знаєте, чого просите. Чи ж можете ви пити чашу, що Я її п'ю, і христитися хрищенням, що Я ним хрищуся?“
39 Bet tie uz Viņu sacīja: “Varam.” Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Jūs gan to biķeri dzersiet, ko Es dzeru, un tapsiet kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts.
Вони відказали Йому: „Можемо“. А Ісус їм сказав: „Чашу, що Я її п'ю, ви питимете, і хрищенням, що Я ним хрищусь, ви охриститеся.
40 Bet pie Manas labās un kreisās rokas sēdēt, Man nepiederas dot, bet kuriem tas ir sataisīts.”
А сидіти право́руч Мене та ліво́руч — не Моє це давати, а кому угото́вано“.
41 Un kad tie desmit to dzirdēja, tad tie iesāka skaisties par Jēkabu un Jāni.
Як почули ж це Де́сятеро, то обурились на Якова та на Івана.
42 Bet Jēzus tos sauca un uz tiem sacīja: “Jūs zināt, ka tie, kas par ļaužu valdniekiem tiek turēti, tie pār tiem valda un viņu lieliem kungiem ir vara pār tiem.
А Ісус їх покликав, і промовив до них: „Ви знаєте, що ті, що вважають себе за князів у народів, панують над ними, а їхні вельможі їх тиснуть.
43 Bet tā jūsu starpā nebūs būt; bet ja kas no jums grib liels tapt, tas lai ir jūsu sulainis.
Не так буде між вами, але хто з вас великим бути хоче, — нехай буде він вам за слугу.
44 Un ja kas starp jums grib tas pirmais būt, tas lai ir visu kalps.
А хто з вас бути першим бажає, — нехай буде всім за раба.
45 Jo arī Tas Cilvēka Dēls nav nācis, ka Viņam taptu kalpots, bet ka Viņš kalpotu un Savu dzīvību dotu par atpirkšanas maksu priekš daudziem.”
Бо Син Лю́дський прийшов не на те, щоб служили Йому, але щоб послужити, і душу Свою дати на викуп за багатьох“.
46 Un tie nāca uz Jēriku, un Viņam ar Saviem mācekļiem un daudz ļaudīm no Jērikus izejot, Timeja dēls Bartimejs, tas aklais, sēdēja ceļmalā un nabagoja.
І приходять вони в Єрихо́н. А коли з Єрихо́ну вихо́див Він ра́зом із Своїми у́чнями й з бе́зліччю люду, сидів і просив при дорозі сліпий Вартиме́й, син Тиме́їв.
47 Un kad tas dzirdēja, ka tas Jēzus no Nacaretes esot, tad tas iesāka saukt un sacīt: “Jēzu, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani.”
І, прочувши, що то Ісус Назаряни́н, почав кликати та говорити: „Сину Давидів, Ісусе, — змилуйся надо мною!“
48 Un daudzi to apsauca, lai paliek klusu. Bet tas jo vairāk brēca: “Tu Dāvida Dēls, apžēlojies par mani.”
І сварились на нього багато-хто, щоб мовча́в, а він іще більше кричав: „Сину Давидів, — змилуйся надо мною!“
49 Un Jēzus apstājās un lika to aicināt; un tie aicināja to aklo, uz to sacīdami: “Turi drošu prātu, celies, Viņš tevi aicina.”
І спинився Ісус та й сказав: „Покличте його!“І кличуть сліпого та й кажуть йому: „Будь бадьо́рий, устань, — Він кличе тебе“.
50 Un savu uzvalku nometis, tas cēlās un nāca pie Jēzus.
А той скинув плаща свого, і скочив із місця, — і прибіг до Ісуса.
51 Un Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Ko tu gribi, lai Es Tev daru?” Bet tas aklais uz Viņu sacīja: “Rabbuni, ka es varētu redzēt.”
А Ісус відповів і сказав йому: „Що́ ти хочеш, щоб зробив Я тобі?“Сліпий же Йому відказав: „Учителю, — нехай я прозрю́!“
52 Bet Jēzus uz to sacīja: “Ej, tava ticība tev palīdzējusi,” un tūdaļ tas tapa redzīgs un gāja Jēzum uz ceļa pakaļ.
Ісус же до нього промовив: „Іди, — твоя віра спасла тебе!“І той зараз прозрі́в, і пішов за Ісусом дорогою.

< Marka Evaņg̒elijs 10 >