Lūkas Evaņg̒elijs 24
1 Bet pirmajā nedēļas dienā it agri, gaismai austot, tās sievas nāca pie kapa un nesa tās svaidāmās zāles, ko tās bija sataisījušas. Un vēl kādas citas bija līdz ar tām.
Men den fyrste dagen i vika, tidleg i otta, kom dei til gravi, og hadde med seg kryddorne som dei hadde laga til.
2 Un tās atrada to akmeni no kapa noveltu,
Då fekk dei sjå at steinen var velt ifrå gravi;
3 Un gāja iekšā un Tā Kunga Jēzus miesas neatrada.
dei gjekk inn, men fann ikkje likamen åt Herren Jesus.
4 Un notikās, kad tās nezināja, ko darīt, redzi, tad pie tām divi vīri piestājās, kam drēbes spīdēja tā kā zibens.
Dei visste ikkje kva dei skulde tenkja um dette; då stod det med ein gong tvo menner i skinande klæde innmed deim,
5 Un kad tās pārbijušās galvu nokāra, viņi uz tām sacīja: “Ko jūs meklējat to dzīvo pie mirušiem?
og med dei fulle av otte stirde nedfyre seg, sagde mennerne til deim: «Kvi leitar de etter den livande millom dei daude?
6 Viņš nav šeitan, bet ir uzcēlies. Pieminiet, ko Viņš jums runājis, vēl būdams iekš Galilejas,
Han er ikkje her; han hev stade upp att. Kom i hug kva han sagde med dykk då han endå var i Galilæa,
7 Sacīdams: Tam Cilvēka Dēlam būs tapt nodotam grēcinieku rokās un tapt krustā sistam un trešā dienā augšām celties.”
at Menneskjesonen skulde gjevast i henderne på synduge menneskje og krossfestast, og standa upp att tridje dagen!»
8 Un tās pieminēja Viņa vārdus.
Då kom dei i hug ordi hans,
9 Un atpakaļ griezušās no kapa tās to visu pasludināja tiem vienpadsmit un visiem citiem.
og dei gjekk burt att frå gravi, og fortalde alt dette til dei elleve og alle dei andre.
10 Un tur bija Marija Madaļa un Joanna un Marija, Jēkaba māte, un tās citas ar tām, tās tiem apustuļiem to sacīja.
Det var Maria Magdalena og Johanna og Jakobs-Maria og dei hine kvinnorne i fylgjet deira - dei sagde dette med apostlarne;
11 Un viņu vārdi tiem likās kā pasakas, un tie viņām neticēja.
men dei tenkte det var noko vas dei for med, og trudde deim ikkje.
12 Un Pēteris cēlās, tecēja pie tā kapa un locīdamies paskatījās un redzēja tos autus pie malas liktus, un aizgāja, pats pie sevis brīnīdamies par to, kas bija noticis.
Peter sprang like vel av stad til gravi, og då han lutte seg ned, såg han ikkje anna enn likklædi; so gjekk han burt att, og undrast med seg yver det som var hendt.
13 Un redzi, divi no tiem gāja tanī pašā dienā uz kādu pilsētiņu, kas bija no Jeruzālemes labu jūdzi (zemes) tālu, ar vārdu Emmaūs.
Same dagen gjekk tvo av deim utetter til ein liten by som heiter Emmaus, og ligg ei mil frå Jerusalem,
14 Un tie runāja savā starpā par visām tām lietām, kas bija notikušas.
og på vegen tala dei med einannan um alt det som nyst hadde hendt.
15 Un gadījās, kad tie tā runāja savā starpā, arī pats Jēzus pie tiem piegāja un līdz ar tiem staigāja.
Med dei no gjekk og tala og dryfte det med kvarandre, kom Jesus sjølv innåt og slo fylgje med deim;
16 Bet viņu acis tapa turētas, ka tie Viņu nepazina.
men augo deira var fjetra, so dei kjende honom ikkje.
17 Un Viņš uz tiem sacīja: “Kādas tās runas, ko jūs runājat savā starpā uz ceļa un esat tik noskumuši?”
«Kva er det for ting de røder so um, med de gjeng etter vegen?» spurde han. Då stana dei, og det var sjåande til at dei sturde.
18 Tad viens ar vārdu Kleopas atbildēja un uz Viņu sacīja: “Vai tad tu viens esi tāds svešinieks Jeruzālemē, kas nezina, kas šinīs dienās tur noticis?”
Og den eine av deim - han heitte Kleopas - tok til ords og sagde til honom: «Du må visst vera den einaste som held til i Jerusalem og ikkje veit kva som hev hendt der desse dagarne!»
19 Un Viņš uz tiem sacīja: “Kas tad?” Un tie uz Viņu sacīja: “Tas ar Jēzu no Nacaretes, kas bija pravietis, varens darbos un vārdos priekš Dieva un visiem ļaudīm,
«Kva for noko?» spurde han. «Det med Jesus frå Nasaret, » svara dei, «han som var ein profet, megtig i gjerning og ord for Gud og alt folket,
20 Kā to mūsu augstie priesteri un virsnieki ir nodevuši pie pazudināšanas uz nāvi un Viņu situši krustā.
korleis øvsteprestarne og rådsherrarne våre fekk dømt honom frå livet og krossfeste honom.
21 Bet mēs cerējām, ka Viņam bija Israēli atpestīt; un pār visu to šodien ir tā trešā diena, ka šīs lietas ir notikušas.
Og me vona at han var den som skulde løysa ut Israel. Og med alt det so er det no på tridje dagen sidan dette gjekk fyre seg.
22 Tad arī kādas no mūsu sievām mūs izbiedējušas; tās agri bijušas pie kapa,
Men so hev og nokre kvinnor i flokken vår sett oss i uro og undring; dei var i otta ved gravi,
23 Un Viņa miesas neatradušas, nāk un saka, ka esot eņģeļu parādīšanu redzējušas, kas saka, Viņš esot dzīvs.
og fann ikkje likamen hans, men kom og fortalde at dei hadde set ei syn av englar, og at englarne hadde sagt at han liver.
24 Un kādi no mums nogāja pie kapa un atrada tā, kā tās sievas sacīja, bet Viņu pašu tie neredzēja.”
Nokre av felagerne våre gjekk då ut til gravi, og fann det heiltupp so som kvinnorne hadde sagt, men honom såg dei ikkje.»
25 Tad Viņš uz tiem sacīja: “Ak jūs nesaprašas un sirds kūtrie, ka jūs negribat ticēt visu to, ko tie pravieši sludinājuši!
«Å, for uvituge de er, » svara han, «og for seinhuga til å tru alt det som profetarne hev tale!
26 Vai Kristum tā nebija jācieš un jāieiet Savā godībā.”
Laut ikkje Messias lida dette, fyrr han kunde ganga inn til sin herlegdom?»
27 Pēc iesākdams no Mozus un no visiem praviešiem Viņš tiem izstāstīja visus rakstus, kas par Viņu bija rakstīti.
So tok han til frå Moses og alle profetarne, og i alle skrifterne lagde han ut for deim det som er sagt um honom der.
28 Un tie nāca klāt pie tās pilsētiņas, kurp tie gāja, bet Viņš likās ejot tālāk.
Då dei var tett innmed den byen dei skulde til, lest han vilja ganga lenger.
29 Un tie to gauži lūdza un sacīja: “Palieci pie mums, jo vakars jau metās, un tā diena ir pagalam;” un Viņš iegāja pie tiem palikt.
Men dei nøydde honom og sagde: «Ver hjå oss! Det lid til kvelds, og dagen hallar.» So gjekk han inn og var hjå deim.
30 Un notikās, ka Viņš ar tiem sēdēdams pie galda to maizi ņēma, pateicās, pārlauza un tiem to deva.
Som han no sat til bords med deim, tok han brødet og velsigna det, og braut det og gav deim.
31 Tad viņu acis tapa atvērtas, un tie Viņu pazina; bet Viņš no tiem nozuda.
Då vart augo deira upplatne, so dei kjende honom att; men i det same kvarv han burt for augo deira.
32 Un tie sacīja savā starpā: “Vai mūsu sirds iekš mums nedega, kad Viņš ar mums runāja uz ceļa, mums tos rakstus izstāstīdams?”
Då sagde dei med einannan: «Brann ikkje hjarta i oss då han tala med oss på vegen, då han lagde ut skrifterne åt oss?»
33 Un tanī pašā stundā tie cēlās, griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un atrada tos vienpadsmit sapulcētus un tos, kas pie tiem bija.
Og dei tok ut i same stund, og gjekk attende til Jerusalem. Dei fann dei elleve og felagarne deira samla, og dei sagde:
34 Tie sacīja: “Tas Kungs patiesi ir augšām cēlies un Sīmanim parādījies.”
«Herren hev sanneleg stade upp att, og hev synt seg for Simon.»
35 Un viņi šiem stāstīja, kas bija noticis uz ceļa, un kā Tas no viņiem pazīts, to maizi lauzdams.
Og sjølve fortalde dei um det som hadde hendt på vegen, og korleis dei hadde kjent honom då han braut brødet.
36 Un kad tie runāja par šīm lietām, tad Jēzus stāvēja pats vidū starp tiem un uz tiem sacīja: “Miers ar jums!”
Best dei tala um dette, stod han sjølv midt ibland deim og sagde: «Fred vere med dykk!»
37 Bet tie ļoti izbijās un tiem šķita, ka garu redzot.
Dei kvakk og vart rædde, og trudde det var ei ånd dei såg.
38 Un Viņš uz tiem sacīja: “Kam jūs esat tā izbijušies? Un kāpēc tādas domas ceļas jūsu sirdīs?
Då sagde han til deim: «Kvi er de so forstøkte, og kvifor vaknar det tvil i hjarta dykkar?
39 Redziet Manas rokas un Manas kājas; Es pats tas esmu. Aptaustiet Mani un apskatiet; jo garam nav miesas un kaulu, kā jūs redzat Man esam.”
Sjå henderne og føterne mine, at det er eg sjølv! Kjenn på meg og sjå! Ei ånd hev då’kje kjøt og bein, som de ser eg hev.»
40 Un to sacījis Viņš tiem rādīja Savas rokas un kājas.
Då han hadde sagt det, synte han deim henderne og føterne sine.
41 Bet kad tie to aiz prieka vēl neticēja un brīnījās, tad Viņš uz tiem sacīja: “Vai jums še kas ir, ko ēst?”
Då dei endå ikkje kunde tru for gleda, men berre undra seg, sagde han: «Hev de noko etande her?»
42 Un tie Tam cēla priekšā ceptas zivs gabalu un tīru medu.
Dei gav han eit stykke steikt fisk og noko av ei honningkaka,
43 Un Viņš ņēma un to ēda viņiem redzot.
og han tok det og åt det for augo deira.
44 Pēc Viņš uz tiem sacīja: “Šie ir tie vārdi, ko Es jums esmu sacījis, pie jums vēl būdams, ka visam būs notikt, kas par Mani rakstīts Mozus bauslībā, praviešos un dziesmās.”
So sagde han til deim: «Dette var det eg tala til dykk um då eg endå var i lag med dykk, at alt som er skrive um meg i Moselovi og profetarne og salmarne, laut sannast.»
45 Tad Viņš tiem saprašanu atdarīja, ka tie tos rakstus saprata,
So let han upp for tankarne deira, so dei kunde skyna skrifterne.
46 Un uz tiem sacīja: “Tā tas stāv rakstīts, ka Kristum bija jācieš un augšām jāceļas no miroņiem trešā dienā,
«So stend skrive, » sagde han, «at Messias skal lida og standa upp frå dei daude tridje dagen,
47 Un ka Viņa Vārdā jāsludina atgriešanās un grēku piedošana visām tautām, iesākot no Jeruzālemes.
og i hans namn skal umvending og syndeforlating ropast ut for alle folkeslag; frå Jerusalem skal det ganga ut.
48 Un jūs esat liecinieki par šo visu.
De skal sjølve vitna um dette.
49 Un redzi, Es uz jums sūtu Sava Tēva apsolīšanu. Bet paliekat jūs Jeruzālemes pilsētā, līdz kamēr tiksiet apģērbti ar spēku no augšienes.”
Og no vil eg senda yver dykk det som far min hev lova; men de skal halda dykk rolege i byen, til de vert budde med kraft frå det høge.»
50 Un viņš tos izveda līdz Betānijai un Savas rokas pacēlis tos svētīja.
Sidan tok han deim med seg ut or byen, til burt imot Betania, og han lyfte upp henderne og velsigna deim.
51 Un notikās, kad Viņš tos svētīja, tad Viņš no tiem šķīrās un tapa uzcelts uz debesīm.
Og med han lyste velsigningi, skildest han frå deim og for upp til himmelen.
52 Bet tie Viņu pielūdza un griezās atpakaļ uz Jeruzālemi ar lielu prieku,
Og dei kasta seg på kne og tilbad honom. So gjekk dei attende til Jerusalem i stor gleda,
53 Un bija allažiņ Dieva namā, teica un slavēja Dievu. Āmen.
og sidan var dei allstødt i templet og lova og prisa Gud.
