Lūkas Evaņg̒elijs 22
1 Un tās neraudzētās maizes svētki, ko sauc Lieldienu, bija tuvu.
Ie fa antitotse ty Sabadida-Mofo-tsy-aman-dalivay, i atao Fihelañey le
2 Un tie augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja, kā Viņu nokaut; jo tie bijās no tiem ļaudīm.
nipay hanao afero mamitak’ ate amy Iesoà o mpisorom-beio naho o mpanoki-dilio, fe nimarimariheñe i lahialeñey.
3 Bet sātans iegāja iekš Jūdasa, kas tapa saukts Iskariots un bija viens no tiem divpadsmit.
Ie amy zao, nitsamoahe’ i mpañìnjey ty tro’ i Jodasy (ty atao nte-Kariota), mpiamy folo ro’ amby rey.
4 Un tas nogāja un runāja ar tiem augstiem priesteriem un kara virsniekiem, kā tas Viņu tiem nodotu.
Aa le nimb’ amo mpisorom-beio naho o kapitenio re nikilily ty hanolora’e Iesoà.
5 Un tie tapa līksmi un norunāja, viņam naudu dot.
Niehake iereo, naho nisafiry t’ie hitoloran-drala.
6 Un tas apsolīja un meklēja izdevīgu laiku, Viņu tiem nodot bez dumpja.
Le niantofa’e, vaho nandiñe ty hamotets’ aze am’ iereo, ie tsy amy lahialeñey.
7 Bet tās neraudzētās maizes diena nāca, kur Lieldienas jērs bija jākauj.
Tondrok’ amy zao ty Sabadida-Mofo tsy aman-dalivay, ty andro fandentàñe i Fihelañey.
8 Un Viņš Pēteri un Jāni sūtīja sacīdams: “Ejat un sataisāt mums Lieldienas jēru, ka ēdam.”
Le nirahe’e t’i Petera naho i Jaona ami’ty hoe: Akia, halankaño i Fihelañey ho kamaen-tikañe.
9 Bet tie uz Viņu sacīja: “Kur Tu gribi, lai mēs to sataisām?”
Hoe iereo tama’e: Aia ty zoto’o hañajariañe aze?
10 Un Viņš uz tiem sacīja: “Lūk, pilsētā ieejot jūs viens cilvēks sastaps, ūdens krūzi nesdams; ejat tam pakaļ tanī namā, kur tas ieiet,
Hoe ty natoi’e: Ie mizilik’ an-drova ao nahareo le hifanojo ami’ t’indaty minday siny pea rano; oriho mb’an-traño imoaha’e ao.
11 Un sakāt uz to nama kungu: Mācītājs tev saka: kur ir tā vieta, kur lai Es ar Saviem mācekļiem ēdu Lieldienas jēru?
Le anò ty hoe amy tompon’ anjombay: Hoe t’i Talè ama’o: Aia ty trañon’ ambahiny hitraofako fikama ty Fihelañe toy amo mpiamakoo?
12 Un viņš jums rādīs vienu lielu, ar deķiem izklātu istabu, turpat to sataisiet.”
le ho toroa’e traño mitratrañàka am-batsa vory haraotse; halankaño ao.
13 Tie nogājuši atrada, kā Viņš tiem bija sacījis, un Lieldienas jēru sataisīja.
Nienga iereo, nahaoniñe hambañ’ amy tsinara’ey vaho nañalankañe i Fihelañey.
14 Un kad tā stunda nāca, tad Viņš apsēdās un tie divpadsmit apustuļi līdz ar Viņu.
Ie tondroke i oray, le niambesatse re naho o Firàhe’eo.
15 Un Viņš uz tiem sacīja: “Es sirsnīgi esmu vēlējies šo Lieldienas jēru ar jums ēst, pirms Es ciešu.
Le nanoa’e ty hoe: Nisalala hikama ty Fihelañe toy iraho mindre ama’ areo aolo’ ty haoreako.
16 Jo Es jums saku, ka Es vairs no tā neēdīšu, tiekams tas taps piepildīts Dieva valstībā.”
Itaroñako te, tsy ihinanako ka, ampara’ ty hifonira’e am-Pifehean’ Añahare ao.
17 Un to biķeri ņēmis, Viņš pateicās un sacīja: “Ņemiet to un daliet to savā starpā.
Rinambe’e ty fitovy le nañandriañe nanao ty hoe: Rambeso toy, ifanjotsò,
18 Jo Es jums saku, Es nedzeršu no vīna koka augļiem, tiekams Dieva valstība būs nākusi.”
Itaroñako te tsy hinomako ka ty voa’ i vahey henàne zao ampara’ te tendreke i Fifehean’ Añaharey.
19 Un maizi ņēmis, Viņš pateicās un pārlauza un tiem to deva sacīdams: “Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota. To dariet, Mani pieminēdami.”
Nandrambe mofo re le nañandriañe naho nifolahe’e vaho nazotso’e am’iereo ami’ty hoe: Intoy ty vatako banabanaeñe ho anahareo, anò zao ho fitiahiañe ahy.
20 Tāpat arī to biķeri pēc tā vakarēdiena sacīdams: “Šis biķeris ir tā jaunā iestādīšana iekš Manām asinīm, kas par jums top izlietas.
Hoe izay ka i fitoviy, ie fa nikama, nanao ty hoe: Ty fitovy toy ro fañina nivaoeñe ami’ ty lioko nadoañe ho anahareo.
21 Bet redzi, Mana nodevēja roka ir ar Mani pie galda.
Le hehe te mindre an-tañako am-pandambañañe etoañe ty fitañe hifotetse ahiko.
22 Un Tas Cilvēka Dēls gan tā aiziet, kā tas ir nolikts, tomēr vai tam cilvēkam, kas Viņu nodod.”
Toe hitoronjo amy nilaharañey i Ana’ondatiy; fe hankàñe am’ indaty mifotetse azey!
23 Un tie iesāka apjautāties savā starpā, kurš jel viņu starpā tas esot, kurš to grasās darīt.
Aa le hene nifañontàne te ia am’ iereo ty hanao izay.
24 Un tur arī bāršanās cēlās viņu starpā, kurš no viņiem esot tas lielākais?
Mbore nialy vava te ia am’ iereo ty atao loha’e.
25 Bet Viņš uz tiem sacīja: “Pasaules ķēniņi valda, un tie varenie top saukti cienīgi kungi;
Le hoe t’Iesoà am’ iereo: Manindritindry o kilakila’ ondatio ty mpanjaka’ iareo, mbore tokaveñe ty hoe matarike o mpifele’ iareoo.
26 Bet jūs tā ne. Bet tam lielākajam jūsu starpā būs būt kā tam mazākajam, un tam augstākajam kā tam kalpotājam.
F’ie tsy hanahake izay, fa hisare te zai’areo ty zoke’areo, naho teu mpitoroñe ty mpifehe.
27 Jo kurš tas lielākais, vai tas, kas sēž pie galda, vai tas, kas kalpo? Vai ne tas, kas sēž pie galda? Bet Es esmu jūsu starpā kā tāds, kas kalpo.
Aa ia ty bey, i miambesatse am-pandambaña eoy, ke ty manjotso? Tsy i miambesatse mikamay hao? Fe mitraoke ama’ areo iraho hoe te mpitoroñe.
28 Bet jūs esat tie, kas pastāvējuši pie Manis iekš Manām kārdināšanām,
F’inahareo ro nipitek’ amako amo fañolañ’ay nizoeñeo,
29 Un tāpēc Es jums esmu novēlējis to valstību, kā Mans Tēvs Man to novēlējis,
le hifañinako manahake ty fifeheañe nifañinan-dRaeko amako,
30 Ka jums būs ēst un dzert pie Mana galda Manā valstībā un sēdēt uz krēsliem, tiesāt tās divpadsmit Israēla ciltis.”
soa te hikama naho hinoñe am-pandambañako am-pifeheako ao nahareo vaho hiambesatse am-piambesan-droandriañe eo hizaka i fifokoa’ Israele folo ro’ amby rey.
31 Un Tas Kungs sacīja: “Sīmani, Sīmani, redzi, sātanam ir ļoti iegribējies jūs sijāt kā kviešus.
O Simona, Simona, toe nangatahe’ i Ratiy amako irehe ho tsararahe’e hoe lilañe,
32 Bet Es esmu lūdzis par tevi, ka tava ticība nemitētos. Un kad tu vienreiz atgriezīsies, tad stiprini savus brāļus.”
fe ihalaliako, te tsy hilesa ty fatokisa’o; le ihe mitampoly, ampahozaro o rahalahi’oo.
33 Bet tas uz Viņu sacīja: “Kungs, es esmu gatavs ar Tevi iet cietumā un nāvē.”
Le hoe ty natoi’e aze: O Talè, veka’e hindre ama’o iraho ndra ho am-balabey ndra ho an-kibory ao.
34 Bet Viņš sacīja: “Es tev saku, Pēteri, gailis šodien nedziedās, pirms tu trīs reiz nebūsi liedzies, ka tu Mani pazīsti.”
Hoe t’Iesoà: Taroñeko ama’o, Petera, Mbe tsy hikoike i akoholahiy te anito t’ie fa nanao jebe ahy in-telo.
35 Un Viņš uz tiem sacīja: “Kad Es jūs esmu sūtījis bez maka un kulītes un kurpēm, vai jums kas trūcis?” Un tie sacīja: “Nekas!”
Le hoe re am’ iereo: Ie niraheko tsy aman-koro tsy aman-kotrañe tsy aman-kana; ino ty tsy niheneke ama’ areo? Leo raike, hoe iereo.
36 Tad Viņš uz tiem sacīja: “Bet tagad, kam maks ir, tas lai to ņem, tāpat arī kulīti. Un kam nav, tas lai savas drēbes pārdod un pērk zobenu.
Aa le hoe re tam’ iereo: Henaneo, ze aman-koroñe, endeso, izay ka ty kotrañe; le ze tsy amam-pibara ro handetake ty sarimbo’e hikaloa’e.
37 Jo Es jums saku, ka vēl pie Manis būs piepildītam tapt, kas ir rakstīts: Viņš tiem netaisniem ir līdzināts. Jo kas ir rakstīts par Mani, tas piepildās.”
Itaroñako te tsi-mete tsy henefañe amako ze pinatetse ty hoe, Nivolilieñe amo tsereheñeo re; eka, amam-pirefea’e ka ze hifetsak’ amako.
38 Bet tie sacīja: “Kungs, redzi, še ir divi zobeni.” Un Viņš tiem sacīja: “Ir diezgan.”
Hoe o mpiama’eo, O Talè, intoa ty mesolava roe. Soa izay, hoe re.
39 Un izgājis Viņš staigāja pēc sava ieraduma uz Eļļas kalnu, un Viņa mācekļi Viņam gāja pakaļ.
Le nienga mb’am-bohitse Oliva mb’eo re ami’ty lili’e naho nañorik’aze o mpiama’eo.
40 Un tai vietā nācis Viņš uz tiem sacīja: “Lūdziet, ka jūs neiekrītat kārdināšanā.”
Ie an-toetse eo, le hoe re tam’iereo: Mihalalia tsy hivariñe am-panjiziañe ao.
41 Un Viņš novērsās no tiem akmens metiena tālumā un ceļos nometies lūdzās,
Nihankaña’e va’e tra-torake, nitafatongaleke naho nihalaly
42 Un sacīja: “Tēvs, ja Tu gribi, tad ņem šo biķeri no Manis; tomēr ne Mans, bet Tavs prāts lai notiek.”
ty hoe: O Aba, naho satri’o, asitak’ amako ty fitovy toy, fe tsy ty satriko fa ty Azo ro hanoeñe.
43 Bet Viņam viens eņģelis no debesīm parādījās un Viņu stiprināja.
Le nisodehañe ama’e ty anjely hirik’ andindìñe ao nampaozatse aze.
44 Un kad Viņš nāves bailēs cīnījās, tad Viņš Dievu pielūdza jo karsti; bet Viņa sviedri kā asins lāses pilēja uz zemi.
Kanao nalovolovy, nimanea’e i halali’ey, le hoe fitsopan-dio jabajaba ty liñe’e nipopok’ an-tane eo.
45 Un no tās pielūgšanas cēlies Viņš nāca pie Saviem mācekļiem, un tos atrada aizmigušus aiz noskumšanas,
Ie nitroatse amy halali’ey le nimb’ amo mpiama’eo mb’eo vaho nizoe’e nirotse ty hontoke.
46 Un uz tiem sacīja: “Ko jūs guļat? Ceļaties un lūdziet Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā.”
Hoe re am’iereo: Ino ty irota’ areo? Miongaha, le milolofa tsy mone hijoñe am-panjizieñe ao.
47 Un Viņam vēl runājot, redzi, pulks ļaužu un viens no tiem divpadsmit, Jūdas vārdā, gāja tiem priekšā un nāca tuvu pie Jēzus, Viņu skūpstīt.
Ie mbe nisaontsy, hehek’ i màroy naho i atao Jodasy, mpiamy folo ro’ amby rey, niaolo iareo naho nitotoke Iesoà vaho nañorok’ aze.
48 Bet Jēzus uz to sacīja: “Jūdas, vai tu skūpstīdams nodod To Cilvēka Dēlu?”
Aa hoe t’Iesoà tama’e, O Jodasy, ondroke hao ty ifotera’o i Ana’ondatiy?
49 Un tie, kas pie Viņa bija, redzēdami, kas tur gribēja notikt, uz Viņu sacīja: “Kungs, vai mums būs cirst ar zobenu?”
Ie nirendre’ o mpiama’eo ty hizò, le hoe iereo ama’e: O Rañandria, ho lafà’ay am-pibara hao?
50 Un viens no tiem cirta augstā priestera kalpam, un tam nocirta labo ausi.
Le kinitsi’ ty raik’ ama’e ty ravembia havana’ ty mpitoro’ i talèm-pisoroñey.
51 Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Ļaujat pat to.” un Viņš tam to ausi aizskāra un to dziedināja.
Fe tinoi’ Iesoà ty hoe: Adono amy zao. Le tsinapa’e i ravembia’ey vaho nampijangañe’e.
52 Un Jēzus sacīja uz tiem augstiem priesteriem un tiem kara virsniekiem pie Dieva nama un tiem vecajiem, kas Viņam bija nākuši virsū: “Jūs esat izgājuši tā kā pret slepkavu ar zobeniem un šķēpiem.
Le hoe t’Iesoà amo nimb’ama’e mb’eoo, o mpisorom-beio naho o mpifelek’ Anjomban’ Añahareo vaho o roandriañeo: Ia ty nihofiha’ areo boak’ ao reke-pibara naho doda hoe mañoridañe malaso?
53 Es esmu bijis ikdienas pie jums Dieva namā, un jūs savas rokas Man neesat pielikuši; bet šī ir jūsu stunda un tas tumsības spēks.”
Nifamoemboeñe ama’areo añ’ Anjomban’ Añahare ao boak’ andro iraho, fa tsy nañitiam-pitàñe. Fe henaneo ty ora’ areo naho ty haozara’ i ìeñey.
54 Un tie Viņu saņēma, veda un noveda augstā priestera namā. Bet Pēteris gāja no tālienes pakaļ.
Rinambe’iereo re, le nikozozòteñe mb’eo vaho nazilik’ añ’anjomba’ i mpisorom-beiy. Nanonjohy ey t’i Petera.
55 Un kad tie uguni bija sakūruši nama vidū un kopā nosēdušies, Pēteris apsēdās viņu starpā.
Teo ty namiañ’ afo an-kiririsa ey naho nitoboke, le niambesatse am’ iereo eo t’i Petera.
56 Un viena kalpone, to redzēdama sēžam pie uguns, uzlūkoja to un sacīja: “Šis arīdzan bija pie Viņa.”
Nitrea’ ty mpitoroñ’ ampela namindro amy afoy re naho niharefe’e, le hoe re: Nimpiama’e ka t’indaty tìañe.
57 Bet tas Viņu aizliedza sacīdams: “Sieva, es Viņu nepazīstu.”
Fe hoe ty lie’e: O Rampela, jebe ahy izay.
58 Un par mazu brīdi vēl cits to redzēdams sacīja: “Tu arīdzan esi no tiem.” Bet Pēteris sacīja: “Cilvēks, es neesmu.”
Ie añe, nahaoniñe aze ka ty raike, le hoe re: Mpiam’ iareo ka irehe. Hoe t’i Petera: O koahe, tsy izaho zay!
59 Un par vienu stundu cits to apstiprināja sacīdams: “Patiesi, šis arīdzan ir bijis pie Viņa, jo tas arīdzan ir Galilejs.”
Ie ho ora raik’ añe le eo ty nisikisiky namente ami’ty hoe: Toe nimpindre ama’e re fa nte-Galilia.
60 Bet Pēteris sacīja: “Cilvēks, es nezinu, ko tu runā.” Un tūdaļ kad tas vēl runāja, gailis dziedāja.
Aa hoe t’i Petera: O korahe nofiko z’o saontsie’o zao! Tsipaepae izay, ie mbe nisaontsy, le nikoike i akoholahiy,
61 Un Tas Kungs atgriezās un uzlūkoja Pēteri. Tad Pēteris pieminēja Tā Kunga vārdu, ka Tas uz viņu bija sacījis: “Pirms nekā gailis dziedās, tu Mani trīs reiz aizliegsi.”
le nitolike t’i Talè nitalahatse amy Petera. Aa le nitiahi’ i Petera i tsinara’ i Talè ama’ey ty hoe: Aolo’ ty koihe’ i mpikoikey, le hanao jebe ahy in-telo irehe.
62 Un ārā izgājis Pēteris raudāja gauži.
Niakatse amy zao t’i Petera nangololoike ty rovetse.
63 Bet tie vīri, kas Jēzu turēja, Viņu apmēdīja un sita.
Nikobìke naho namofoke Iesoà o lahilahy namontititse azeo.
64 Un tie Viņu aizklāja un sita Viņam vaigā un Viņam vaicāja sacīdami: “Uzmini, pravietis būdams, kurš Tevi sitis?”
Kinàpe’ iereo o fihaino’eo vaho rinarateha’ iareo ty lahara’e, le nañontane aze: Mitokia! Ia o nandafa Azoo?
65 Arī daudz citus vārdus tie uz Viņu sacīja, zaimodami.
Maro ka ty fiteraterà’ iereo ama’e.
66 Un kad gaisma ausa, tad sapulcējās tie ļaužu vecaji un augstie priesteri un rakstu mācītāji, un tie To veda augšā priekš savas tiesas
Naho nanjirike àndro, nivory o roandriañeo, o talem-pisoroñeo reketse mpanoki-dily; le nasese am-pivori’iareo ao re, vaho nanoañe ty hoe:
67 Un sacīja: “Ja Tu esi Kristus, tad saki mums.” Bet Viņš uz tiem sacīja: “Ja Es jums saku, tad jūs neticat;
Naho ihe i Norizañey, atalilio. Aa le hoe t’Iesoà am’iereo: Ndra te itaroñako, toe tsy hiantoke
68 Bet ja Es vaicāšu, tad jūs Man neatbildēsiet un Mani nelaidīsiet vaļā.
le ndra t’ie añontaneako tsy hanoiñe ka.
69 Bet no šī laika Tas Cilvēka Dēls sēdēs pie Tā Visspēcīgā Dieva labās rokas.”
Henane zao te hiambesatse an-kavanan-kaozaran’ Añahare eo i Ana’ ondatiy.
70 Tad visi sacīja: “Vai tad Tu esi Dieva Dēls?” Un Viņš uz tiem sacīja: “Jūs to sakāt, un Es tas esmu.”
Aa le hoe ty rodo-bei’ iareo: Anan’ Añahare arè v’Iheo? Hoe ty natoi’e: Ie saontsie’ areo.
71 Un tie sacīja: “Kādas liecības mums vēl vajag? Mēs paši to esam dzirdējuši no Viņa mutes.”
Le hoe iereo: Inoñe ka ty ipaian-tika valolombeloñe? kanao sambe nahajanjiñe am-bava’e.
