Lūkas Evaņg̒elijs 20
1 Un notikās tanīs dienās, kad Viņš Dieva namā tos ļaudis mācīja un evaņģēliju sludināja, tad tie augstie priesteri un rakstu mācītāji ar tiem vecajiem piestājās
athaikadā yīśu rmanidare susaṁvādaṁ pracārayan lokānupadiśati, etarhi pradhānayājakā adhyāpakāḥ prāñcaśca tannikaṭamāgatya papracchuḥ
2 Un runāja uz Viņu sacīdami: “Saki mums, kādā varā Tu to dari, un kas tas ir, kas Tev šo varu devis?
kayājñayā tvaṁ karmmāṇyetāni karoṣi? ko vā tvāmājñāpayat? tadasmān vada|
3 Un Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Es arī jums vienu vārdu vaicāšu, sakāt Man arīdzan:
sa pratyuvāca, tarhi yuṣmānapi kathāmekāṁ pṛcchāmi tasyottaraṁ vadata|
4 Jāņa kristība, vai tā bija no debesīm, vai no cilvēkiem?”
yohano majjanam īśvarasya mānuṣāṇāṁ vājñāto jātaṁ?
5 Bet tie apdomājās savā starpā sacīdami: “Ja mēs sakām, no debesīm, tad Viņš sacīs: kādēļ tad jūs viņam neesat ticējuši?
tataste mitho vivicya jagaduḥ, yadīśvarasya vadāmastarhi taṁ kuto na pratyaita sa iti vakṣyati|
6 Un ja mēs sakām: no cilvēkiem, tad visi ļaudis mūs akmeņiem nomētās, jo tie tic, ka Jānis esot pravietis.”
yadi manuṣyasyeti vadāmastarhi sarvve lokā asmān pāṣāṇai rhaniṣyanti yato yohan bhaviṣyadvādīti sarvve dṛḍhaṁ jānanti|
7 Un tie atbildēja, ka nezinot, no kurienes.
ataeva te pratyūcuḥ kasyājñayā jātam iti vaktuṁ na śaknumaḥ|
8 Un Jēzus uz tiem sacīja: “Tad Es arīdzan jums nesaku, kādā varā Es šās lietas daru.”
tadā yīśuravadat tarhi kayājñayā karmmāṇyetāti karomīti ca yuṣmān na vakṣyāmi|
9 Bet Viņš iesāka šo līdzību sacīt uz tiem ļaudīm: “Viens cilvēks dēstīja vīna kalnu un to izdeva dārzniekiem un nebija labu laiku mājās.
atha lokānāṁ sākṣāt sa imāṁ dṛṣṭāntakathāṁ vaktumārebhe, kaścid drākṣākṣetraṁ kṛtvā tat kṣetraṁ kṛṣīvalānāṁ hasteṣu samarpya bahukālārthaṁ dūradeśaṁ jagāma|
10 Un kad bija laiks, tad viņš sūtīja kalpu pie tiem dārzniekiem, ka tie viņam dotu no vīna kalna augļiem, bet tie dārznieki to sita un to aizsūtīja tukšā.
atha phalakāle phalāni grahītu kṛṣīvalānāṁ samīpe dāsaṁ prāhiṇot kintu kṛṣīvalāstaṁ prahṛtya riktahastaṁ visasarjuḥ|
11 Un viņš vēl otru kalpu sūtīja; un tie arī šo sita un apsmēja un aizsūtīja tukšā.
tataḥ sodhipatiḥ punaranyaṁ dāsaṁ preṣayāmāsa, te tamapi prahṛtya kuvyavahṛtya riktahastaṁ visasṛjuḥ|
12 Un viņš vēl trešo sūtīja; bet tie arī šo sakāva un izmeta ārā.
tataḥ sa tṛtīyavāram anyaṁ prāhiṇot te tamapi kṣatāṅgaṁ kṛtvā bahi rnicikṣipuḥ|
13 Un tā vīna kalna kungs sacīja: ko es darīšu? Es sūtīšu savu mīļo dēlu, varbūt tie šo redzēdami bīsies.
tadā kṣetrapati rvicārayāmāsa, mamedānīṁ kiṁ karttavyaṁ? mama priye putre prahite te tamavaśyaṁ dṛṣṭvā samādariṣyante|
14 Bet viņu redzēdami, tie dārznieki sarunājās savā starpā un sacīja: šis tas mantinieks; nāciet, nokausim to, ka tā mantība mums tiek.
kintu kṛṣīvalāstaṁ nirīkṣya parasparaṁ vivicya procuḥ, ayamuttarādhikārī āgacchatainaṁ hanmastatodhikārosmākaṁ bhaviṣyati|
15 Un tie viņu izmeta ārā no tā vīna kalna un nokāva. Ko tad nu tā vīna kalna kungs tiem darīs?
tataste taṁ kṣetrād bahi rnipātya jaghnustasmāt sa kṣetrapatistān prati kiṁ kariṣyati?
16 Viņš nāks un nomaitās šos dārzniekus un to vīna kalnu dos citiem.” Tie to dzirdējuši sacīja: “Lai tas nenotiek.”
sa āgatya tān kṛṣīvalān hatvā pareṣāṁ hasteṣu tatkṣetraṁ samarpayiṣyati; iti kathāṁ śrutvā te 'vadan etādṛśī ghaṭanā na bhavatu|
17 Bet Viņš tos uzlūkoja un sacīja: “Kas tad tas, kas ir rakstīts: tas akmens, ko tie nama taisītāji atmetuši, tas ir tapis par stūra akmeni?
kintu yīśustānavalokya jagāda, tarhi, sthapatayaḥ kariṣyanti grāvāṇaṁ yantu tucchakaṁ| pradhānaprastaraḥ koṇe sa eva hi bhaviṣyati| etasya śāstrīyavacanasya kiṁ tātparyyaṁ?
18 Ikkatrs, kas uz šo akmeni kritīs, sadauzīsies; bet uz ko tas kritīs, to tas satrieks.”
aparaṁ tatpāṣāṇopari yaḥ patiṣyati sa bhaṁkṣyate kintu yasyopari sa pāṣāṇaḥ patiṣyati sa tena dhūlivac cūrṇībhaviṣyati|
19 Un tie augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja rokas pielikt pie Viņa tanī pašā stundā un bijās no tiem ļaudīm; jo tie noprata, ka Tas šo līdzību par viņiem bija sacījis.
sosmākaṁ viruddhaṁ dṛṣṭāntamimaṁ kathitavān iti jñātvā pradhānayājakā adhyāpakāśca tadaiva taṁ dhartuṁ vavāñchuḥ kintu lokebhyo bibhyuḥ|
20 Un tie uz Viņu glūnēja un izsūtīja, kurus bija izmācījuši, lai izliktos taisni, ka Viņu varētu savaldzināt kādā vārdā un nodot valdībai un zemes soģa varai.
ataeva taṁ prati satarkāḥ santaḥ kathaṁ tadvākyadoṣaṁ dhṛtvā taṁ deśādhipasya sādhuveśadhāriṇaścarān tasya samīpe preṣayāmāsuḥ|
21 Un tie Viņam vaicāja sacīdami: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu pareizi runā un māci un neuzlūko cilvēka vaigu, bet māci Dieva ceļu pēc patiesības.
tadā te taṁ papracchuḥ, he upadeśaka bhavān yathārthaṁ kathayan upadiśati, kamapyanapekṣya satyatvenaiśvaraṁ mārgamupadiśati, vayametajjānīmaḥ|
22 Vai ir brīv, ķeizaram meslus dot, vai ne?”
kaisararājāya karosmābhi rdeyo na vā?
23 Bet Tas viņu viltību nomanīja un uz tiem sacīja: “Kam jūs Mani kārdinājāt?
sa teṣāṁ vañcanaṁ jñātvāvadat kuto māṁ parīkṣadhve? māṁ mudrāmekaṁ darśayata|
24 Rādiet Man šurp to nomas naudu; kā ir šī zīme un tas virsraksts?” Un tie atbildēdami sacīja: “Ķeizara.”
iha likhitā mūrtiriyaṁ nāma ca kasya? te'vadan kaisarasya|
25 Un Viņš uz tiem sacīja: “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder.”
tadā sa uvāca, tarhi kaisarasya dravyaṁ kaisarāya datta; īśvarasya tu dravyamīśvarāya datta|
26 Un tie Viņu nevienā vārdā nevarēja ķert ļaužu priekšā, un brīnījās par Viņa atbildi un palika klusu.
tasmāllokānāṁ sākṣāt tatkathāyāḥ kamapi doṣaṁ dhartumaprāpya te tasyottarād āścaryyaṁ manyamānā mauninastasthuḥ|
27 Bet tad kādi no tiem saducejiem (kas pretī runādami saka, augšāmcelšanos neesam) nāca un Viņu vaicāja
aparañca śmaśānādutthānānaṅgīkāriṇāṁ sidūkināṁ kiyanto janā āgatya taṁ papracchuḥ,
28 Sacīdami: “Mācītāj, Mozus mums ir rakstījis, kad kādam brālis mirst, kam sieva ir, un tas bez bērniem miris, ka viņa brālim to sievu būs apņemt un savam brālim celt dzimumu.
he upadeśaka śāstre mūsā asmān pratīti lilekha yasya bhrātā bhāryyāyāṁ satyāṁ niḥsantāno mriyate sa tajjāyāṁ vivahya tadvaṁśam utpādayiṣyati|
29 Tad nu septiņi brāļi bija, un tas pirmais sievu apņēmis nomira bez bērniem.
tathāca kecit sapta bhrātara āsan teṣāṁ jyeṣṭho bhrātā vivahya nirapatyaḥ prāṇān jahau|
30 Un tas otrais apņēma to sievu; šis arīdzan nomira bez bērniem.
atha dvitīyastasya jāyāṁ vivahya nirapatyaḥ san mamāra| tṛtīyaśca tāmeva vyuvāha;
31 Un tas trešais viņu apņēma. Un tāpat arī visi septiņi; un tiem nepalika bērnu pakaļ un tie nomira.
itthaṁ sapta bhrātarastāmeva vivahya nirapatyāḥ santo mamruḥ|
32 Pēdīgi pēc visiem arī tā sieva nomira.
śeṣe sā strī ca mamāra|
33 Kuram no šiem tā sieva būs augšāmcelšanās laikā? Jo visiem septiņiem tā bijusi par sievu.”
ataeva śmaśānādutthānakāle teṣāṁ saptajanānāṁ kasya sā bhāryyā bhaviṣyati? yataḥ sā teṣāṁ saptānāmeva bhāryyāsīt|
tadā yīśuḥ pratyuvāca, etasya jagato lokā vivahanti vāgdattāśca bhavanti (aiōn g165)
35 Bet tie, kas būs cienīgi tikt pie mūžīgas dzīvošanas un pie tās augšāmcelšanās no miroņiem, tie nedz precē, nedz top precēti. (aiōn g165)
kintu ye tajjagatprāptiyogyatvena gaṇitāṁ bhaviṣyanti śmaśānāccotthāsyanti te na vivahanti vāgdattāśca na bhavanti, (aiōn g165)
36 Jo tie vairs nevar mirt, un ir eņģeļiem līdzīgi un Dieva bērni, būdami augšāmcelšanās bērni.
te puna rna mriyante kintu śmaśānādutthāpitāḥ santa īśvarasya santānāḥ svargīyadūtānāṁ sadṛśāśca bhavanti|
37 Bet, ka miroņi top uzmodināti, to arī Mozus ir parādījis pie tā ērkšķu krūma, kad viņš To Kungu sauc par Ābrahāma Dievu un Īzaka Dievu un Jēkaba Dievu.
adhikantu mūsāḥ stambopākhyāne parameśvara ībrāhīma īśvara ishāka īśvaro yākūbaśceśvara ityuktvā mṛtānāṁ śmaśānād utthānasya pramāṇaṁ lilekha|
38 Bet Dievs nav mirušu, bet dzīvu Dievs, jo visi Viņam dzīvo.”
ataeva ya īśvaraḥ sa mṛtānāṁ prabhu rna kintu jīvatāmeva prabhuḥ, tannikaṭe sarvve jīvantaḥ santi|
39 Bet kādi no tiem rakstu mācītājiem atbildēja un sacīja: “Mācītāj, Tu pareizi esi sacījis.”
iti śrutvā kiyantodhyāpakā ūcuḥ, he upadeśaka bhavān bhadraṁ pratyuktavān|
40 Un viņi vairs neuzdrīkstējās Viņam nekā vaicāt.
itaḥ paraṁ taṁ kimapi praṣṭaṁ teṣāṁ pragalbhatā nābhūt|
41 Un Viņš uz tiem sacīja: “Kā tad saka, Kristu esam Dāvida dēlu?
paścāt sa tān uvāca, yaḥ khrīṣṭaḥ sa dāyūdaḥ santāna etāṁ kathāṁ lokāḥ kathaṁ kathayanti?
42 Un tas pats Dāvids saka dziesmu grāmatā: Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pa Manu labo roku,
yataḥ mama prabhumidaṁ vākyamavadat parameśvaraḥ| tava śatrūnahaṁ yāvat pādapīṭhaṁ karomi na| tāvat kālaṁ madīye tvaṁ dakṣapārśva upāviśa|
43 Tiekams es Tavus ienaidniekus lieku par pameslu Tavām kājām.
iti kathāṁ dāyūd svayaṁ gītagranthe'vadat|
44 Tad nu Dāvids Viņu sauc par Kungu, - kā tad Tas ir viņa dēls?”
ataeva yadi dāyūd taṁ prabhuṁ vadati, tarhi sa kathaṁ tasya santāno bhavati?
45 Un visiem ļaudīm dzirdot Viņš sacīja uz Saviem mācekļiem:
paścād yīśuḥ sarvvajanānāṁ karṇagocare śiṣyānuvāca,
46 “Sargājaties no tiem rakstu mācītājiem, kam tīk staigāt garos svārkos un mīl sveicinātiem tapt tirgos un sēdēt jo augstos krēslos baznīcās un jo augstās vietās viesībās,
ye'dhyāpakā dīrghaparicchadaṁ paridhāya bhramanti, haṭṭāpaṇayo rnamaskāre bhajanagehasya proccāsane bhojanagṛhasya pradhānasthāne ca prīyante
47 Kas atraitņu namus aprij un taisnojās ar savām garām lūgšanām; tie dabūs jo grūtu sodību.”
vidhavānāṁ sarvvasvaṁ grasitvā chalena dīrghakālaṁ prārthayante ca teṣu sāvadhānā bhavata, teṣāmugradaṇḍo bhaviṣyati|
