Raudu Dziesmas 5
1 Piemini, Kungs, kas mums noticis, skaties un uzlūko mūsu kaunu.
Opomeni se, Gospode, što nas zadesi; pogledaj i vidi sramotu našu.
2 Mūsu mantas tiesa svešiniekiem kļuvusi, mūsu nami ārzemniekiem.
Našljedstvo naše privali se tuðincima, domovi naši inostrancima.
3 Mēs esam bāriņi bez tēva, mūsu mātes ir kā atraitnes.
Postasmo sirote, bez oca, matere naše kao udovice.
4 Savu ūdeni mēs dzeram par naudu, savu malku pērkam par maksu.
Svoju vodu pijemo za novce, svoja drva kupujemo.
5 Mēs topam vajāti pār kaklu pār galvu, mēs esam noguruši, dusas mums nav.
Na vratu nam je jaram, i gone nas; umoreni nemamo odmora.
6 Mēs esam devušies rokā ēģiptiešiem un Asiriešiem, lai dabūtu maizes paēst.
Pružamo ruku k Misircima i Asircima, da se nasitimo hljeba.
7 Mūsu tēvi apgrēkojušies, un to vairs nav, bet mēs nesam viņu noziegumus.
Oci naši zgriješiše, i nema ih, a mi nosimo bezakonja njihova.
8 Kalpi valda pār mums, un neviena nav, kas mūs izglābj no viņu rokām.
Robovi nam gospodare, nema nikoga da izbavi iz ruku njihovijeh.
9 Mums sava maize jāatved ar nāves bailēm, tuksneša zobena priekšā.
Sa strahom za život svoj od maèa u pustinji donosimo sebi hljeb.
10 Mūsu āda ir nomelnējusi kā ceplī no tāda briesmīga bada.
Koža nam pocrnje kao peæ od ljute gladi.
11 Sievas Ciānā apsmietas, jaunavas Jūda pilsētās.
Sramote žene na Sionu i djevojke po gradovima Judinijem.
12 Lielkungi caur viņu roku ir pakārti, un vecaju vaigs nav turēts godā.
Knezove vješaju svojim rukama, ne poštuju lica staraèkoga.
13 Jaunekļus dzen pie malšanas, un puiši klūp malku nesdami.
Mladiæe uzimaju pod žrvnje, i djeca padaju pod drvima.
14 Vecaji atstājās no vārtiem un jaunekļi no savām dziesmām.
Staraca nema više na vratima, ni mladiæa na pjevanju.
15 Mūsu sirds līksmība ir pagalam, mūsu diešana palikusi par vaimanām.
Nesta radosti srcu našemu, igra naša pretvori se u žalost.
16 Mūsu galvas kronis nokritis, - ak vai mums, ka esam grēkojuši!
Pade vijenac s glave naše; teško nama, što zgriješismo!
17 Tādēļ mūsu sirds gurdena, tādēļ mūsu acis palikušas tumšas;
Stoga je srce naše žalosno, stoga oèi naše potamnješe,
18 Ciānas kalna dēļ, kas izpostīts, ka lapsas pār to tekā.
Sa gore Siona, što opustje, i lisice idu po njoj.
19 Tu, Kungs, paliec mūžīgi, Tavs godības krēsls līdz radu radiem.
Ti, Gospode, ostaješ dovijeka, prijesto tvoj od koljena do koljena.
20 Kādēļ Tu mūs mūžam gribi aizmirst, kāpēc Tu mūs tik ilgi gribi atstāt?
Zašto hoæeš da nas zaboraviš dovijeka, da nas ostaviš zadugo?
21 Kungs, atgriezi mūs pie Tevis, tad atgriezīsimies, atjauno mūsu dienas, tā kā vecos laikos.
Obrati nas, Gospode, k sebi, i obratiæemo se; ponovi dane naše kako bijahu prije.
22 Jeb vai Tu mūs pavisam esi atmetis un tik ļoti par mums apskaities?
Jer eda li æeš nas sasvijem odbaciti i gnjeviti se na nas veoma?
