Raudu Dziesmas 5
1 Piemini, Kungs, kas mums noticis, skaties un uzlūko mūsu kaunu.
Kom i hug, Herre, kor det er med oss! Skoda etter og sjå, kor me er svivyrde!
2 Mūsu mantas tiesa svešiniekiem kļuvusi, mūsu nami ārzemniekiem.
Vår arv er komen åt framande, våre hus åt utlendske menner.
3 Mēs esam bāriņi bez tēva, mūsu mātes ir kā atraitnes.
Farlause er me vortne, hev ikkje far. Møderne våre er som enkjor.
4 Savu ūdeni mēs dzeram par naudu, savu malku pērkam par maksu.
Me lyt kjøpa det vatnet me drikk, vår ved lyt me betala.
5 Mēs topam vajāti pār kaklu pār galvu, mēs esam noguruši, dusas mums nav.
Våre forfylgjarar hev me på halsen; me er trøytte, fær ikkje kvild.
6 Mēs esam devušies rokā ēģiptiešiem un Asiriešiem, lai dabūtu maizes paēst.
Til Egyptarland rette me hand, til Assyria, vilde mettast med brød.
7 Mūsu tēvi apgrēkojušies, un to vairs nav, bet mēs nesam viņu noziegumus.
Våre feder synda, dei er burte, me lyt bera deira misgjerningar.
8 Kalpi valda pār mums, un neviena nav, kas mūs izglābj no viņu rokām.
Trælar er våre herrar, og ingen riv oss ut or deira hand.
9 Mums sava maize jāatved ar nāves bailēm, tuksneša zobena priekšā.
Me søkjer vårt brød med livsens fåre for sverdet i øydemark.
10 Mūsu āda ir nomelnējusi kā ceplī no tāda briesmīga bada.
Vår hud er glodheit som omnen, for svolten som gneg og brenn.
11 Sievas Ciānā apsmietas, jaunavas Jūda pilsētās.
Kvende hev i Sion dei skjemt, møyar i byarne i Juda.
12 Lielkungi caur viņu roku ir pakārti, un vecaju vaigs nav turēts godā.
Hovdingar hengde dei med si hand, gamle viste dei ikkje vyrdnad.
13 Jaunekļus dzen pie malšanas, un puiši klūp malku nesdami.
Ungmenne laut bera kverni, og gutar seig ned med vedbyrdi på.
14 Vecaji atstājās no vārtiem un jaunekļi no savām dziesmām.
Dei gamle sit ikkje lenger i porten, dei unge ikkje meir med sitt strengespel.
15 Mūsu sirds līksmība ir pagalam, mūsu diešana palikusi par vaimanām.
Det er slutt med vår hjartans gleda, vår dans er umsnudd til sorg.
16 Mūsu galvas kronis nokritis, - ak vai mums, ka esam grēkojuši!
Kransen er fallen av vårt hovud; usæle me, at me hev synda!
17 Tādēļ mūsu sirds gurdena, tādēļ mūsu acis palikušas tumšas;
Difor er hjarta vårt sjukt, di so er augo våre dimme -
18 Ciānas kalna dēļ, kas izpostīts, ka lapsas pār to tekā.
for Sions fjell som ligg audt, der renner no revar ikring.
19 Tu, Kungs, paliec mūžīgi, Tavs godības krēsls līdz radu radiem.
Du, Herre, sit æveleg konge, frå ætt til ætt stend din kongsstol.
20 Kādēļ Tu mūs mūžam gribi aizmirst, kāpēc Tu mūs tik ilgi gribi atstāt?
Kvi vil du oss æveleg gløyma, ganga frå oss dagarne lange?
21 Kungs, atgriezi mūs pie Tevis, tad atgriezīsimies, atjauno mūsu dienas, tā kā vecos laikos.
Vend oss, Herre, til deg, so kjem me; nya upp att våre dagar frå gamalt!
22 Jeb vai Tu mūs pavisam esi atmetis un tik ļoti par mums apskaities?
For du kann vel ikkje reint ha støytt oss burt, vera so ovleg harm på oss.
