Raudu Dziesmas 3
1 Es esmu tas vīrs, kas redzējis bēdas caur viņa dusmības rīksti.
Jeg er den, der så nød ved hans vredes ris,
2 Viņš mani vedis un licis iet tumsībā un ne gaismā.
mig har han ført og ledt i det tykkeste Mulm,
3 Tiešām, pret mani Viņš turējis Savu roku arvien atkal cauru dienu.
ja, Hånden vender han mod mig Dagen lang.
4 Manu miesu un manu ādu Viņš darījis vecu, manus kaulus Viņš satriecis.
Mit Bød og min Hud har han opslidt, brudt mine Ben,
5 Viņš pret mani cēlis un ap mani stādījis žulti un rūgtumu.
han mured mig inde, omgav mig med Galde og Møje,
6 Tumsā Viņš mani nolicis, tā kā tos, kas sen miruši.
lod mig bo i Mørke som de, der for længst er døde.
7 Viņš mani aizmūrējis, ka es nevaru iziet, Viņš mani licis grūtos pinekļos.
Han har spærret mig inde og lagt mig i tunge Lænker.
8 Un jebšu es saucu un brēcu, tomēr Viņš aizslēdz Savas ausis priekš manas lūgšanas.
Om jeg end råber og skriger, min Bøn er stængt ude.
9 Viņš manu ceļu aizmūrējis ar izcirstiem akmeņiem, Viņš manas tekas aizķīlājis.
Han spærred mine Veje med Kvader, gjorde Stierne kroge.
10 Viņš ir glūnējis uz mani kā lācis, kā lauva slepenās vietās.
Han blev mig en lurende Bjørn, en Løve i Baghold;
11 Viņš man no ceļa licis noklīst, Viņš mani saplosījis, Viņš mani postījis.
han ledte mig vild, rev mig sønder og lagde mig øde;
12 Viņš savu stopu uzvilcis un mani bultai licis par mērķi.
han spændte sin Bue; lod mig være Skive for Pilen.
13 Viņš savas bultas iešāvis manās īkstīs.
Han sendte sit Koggers Sønner i Nyrerne på mig;
14 Es visiem saviem ļaudīm esmu par apsmieklu, viņiem par dziesmiņu cauru dienu.
hvert Folk lo mig ud og smæded mig Dagen lang,
15 Viņš mani ēdinājis ar rūgtumiem, Viņš mani dzirdinājis ar vērmelēm.
med bittert mætted han mig, gav mig Malurt at drikke.
16 Viņš manus zobus ar zvirgzdiem(grants akmeņiem) sagrūdis, Viņš mani aprausis ar pelniem.
Mine Tænder lod han bide i Flint, han trådte mig i Støvet;
17 Tu manai dvēselei esi atņēmis mieru, man labums jāaizmirst.
han skilte min Sjæl fra Freden, jeg glemte Lykken
18 Tad es sacīju: mana drošība un mana cerība uz To Kungu ir pagalam.
og sagde: "Min Livskraft, mit Håb til HERREN er ude."
19 Piemini manas bēdas un manu grūtumu, tās vērmeles un to žulti.
At mindes min Vånde og Flakken er Malurt og Galde;
20 Pieminēdama to piemin mana dvēsele un zemojās iekš manis.
min Sjæl, den mindes det grant den grubler betynget.
21 To es likšu pie savas sirds, tāpēc es gribu cerēt.
Det lægger jeg mig på Sinde, derfor vil jeg håbe:
22 Tā Kunga žēlastība to dara, ka mēs vēl neesam pagalam, jo Viņa apžēlošanās ir bez gala.
HERRENs Miskundhed er ikke til Ende, ikke brugt op,
23 Tā ir ik rītu jauna, Tava uzticība ir ļoti liela.
hans Nåde er ny hver Morgen, hans Trofasthed stor.
24 Tas Kungs ir mana daļa, saka mana dvēsele, tādēļ es gribu cerēt uz Viņu.
Min Del er HERREN, (siger min Sjæl, ) derfor håber jeg på ham.
25 Tas Kungs ir labs tiem, kas uz Viņu gaida, tai dvēselei, kas Viņu meklē.
Dem, der bier på HERREN, er han god, den Sjæl, der ham søger;
26 Tā ir laba lieta, klusā garā gaidīt uz Tā Kunga palīdzību.
det er godt at håbe i Stilhed på HERRENs Frelse,
27 Tas ir labi cilvēkam, ka viņš jūgu nes savā jaunībā.
godt for en Mand, at han bærer Åg i sin Ungdom.
28 Viņš sēž vientulis un cieš klusu, kad tam nasta uzlikta,
Han sidde ensom og tavs, når han lægger det på ham;
29 Lai krīt uz savu muti pīšļos, - varbūt vēl cerība, -
han trykke sin Mund mod Støvet, måske er der Håb.
30 Lai padod savu vaigu tam, kas viņu sit, un saņem nievāšanas papilnam.
Række Kind til den, der slår ham, mættes med Hån.
31 Jo Tas Kungs neatmet mūžīgi.
Thi Herren bortstøder ikke for evigt,
32 Bet Viņš gan apbēdina, un tad Viņš apžēlojās pēc Savas lielās žēlastības.
har han voldt Kvide, så ynkes han, stor er hans Nåde;
33 Jo ne no Savas sirds Viņš moka un apbēdina cilvēka bērnus.
ej af Hjertet plager og piner han Menneskens Børn.
34 Kad apakš kājām min visus cietumniekus virs zemes,
Når Landets Fanger til Hobe trædes under Fod,
35 Kad loka vīra tiesu tā Visuaugstākā priekšā,
når Mandens Ret for den Højestes Åsyn bøjes,
36 Kad pārgroza cilvēka tiesu, vai Tas Kungs to neredz?
når en Mand lider Uret i sin Sag mon Herren ej ser det?
37 Kas ko sacījis un tas noticis, ko Tas Kungs nav pavēlējis?
Hvo taler vel, så det sker, om ej Herren byder?
38 Vai no tā Visuaugstākā mutes nenāk labums un ļaunums?
Kommer ikke både ondt og godt fra den Højestes Mund?
39 Ko tad cilvēks kurn visu savu mūžu? Ikviens lai kurn pret saviem grēkiem.
Over hvad skal den levende sukke? Hver over sin Synd!
40 Izmeklēsim un pārbaudīsim savus ceļus un atgriezīsimies pie Tā Kunga.
Lad os ransage, granske vore Veje og vende os til HERREN,
41 Pacelsim savu sirdi un savas rokas uz Dievu debesīs (sacīdami):
løfte Hænder og Hjerte til Gud i Himlen;
42 Mēs esam grēkojuši un esam bijuši neklausīgi, tāpēc Tu neesi žēlojis.
vi syndede og stod imod, du tilgav ikke,
43 Tu esi ģērbies dusmībā un mūs vajājis, nokāvis un neesi žēlojis.
men hylled dig i Vrede, forfulgte os, dræbte uden Skånsel,
44 Tu ar padebesi esi apsedzies, ka lūgšana nevarēja tikt cauri.
hylled dig i Skyer, så Bønnen ej nåed frem;
45 Tu mūs esi licis par mēsliem un īgnumu tautu vidū.
til Skarn og til Udskud har du gjort os midt iblandt Folkene.
46 Visi mūsu ienaidnieki atpleš savu muti pret mums.
De opspærred Munden imod os, alle vore Fjender.
47 Bailes un bedre nāk pār mums, nelaime un posts.
Vor Lod blev Gru og Grav og Sammenbruds Øde;
48 Manas acis plūst kā ūdens upes manas tautas meitas posta dēļ.
Vandstrømme græder mit Øje, mit Folk brød sammen.
49 Manas acis plūst un nevar stāties, mitēšanās nav,
Hvileløst strømmer mit Øje, det kender ej Ro,
50 Tiekams Tas Kungs no debesīm skatīsies un ņems vērā.
før HERREN skuer ned fra Himlen, før han ser til.
51 Mana acs dara grūti manai dvēselei visu manas pilsētas meitu dēļ.
Synet af Byens Døtre piner min Sjæl.
52 Mani ienaidnieki vajāt mani vajājuši kā putnu bez vainas.
Jeg joges som en Fugl af Fjender, hvis Had var grundløst,
53 Tie manu dzīvību nomaitājuši bedrē un akmeņus metuši uz mani.
de spærred mig inde i en Grube, de stenede mig;
54 Ūdeņi plūda pār manu galvu; tad es sacīju: nu esmu pagalam.
Vand strømmed over mit Hoved, jeg tænkte: "Fortabt!"
55 Es piesaucu, ak Kungs, Tavu vārdu no dziļās bedres,
Dit Navn påkaldte jeg, HERRE, fra Grubens Dyb;
56 Un Tu paklausīji manu balsi. Tu neapslēpi Savu ausi no manām vaimanām, no manas kliegšanas.
du hørte min Røst: "O, gør dig ej døv for mit Skrig!"
57 Tu nāci tuvu klāt tai dienā, kad es Tevi piesaucu, un sacīji: “Nebīsties!”
Nær var du den Dag jeg kaldte, du sagde: "Frygt ikke!"
58 Tu, Kungs, iztiesā manas dvēseles tiesu, Tu izpestī manu dzīvību.
Du førte min Sag, o Herre, genløste mit Liv;
59 Tu, Kungs, redzi to netaisnību, kas man notiek, - tiesā tu manu tiesu!
HERRE, du ser, jeg lider Uret. skaf mig min Ret!
60 Tu redzi visu viņu atriebšanos, visas viņu domas pret mani.
Al deres Hævnlyst ser du, alle deres Rænker,
61 Tu, Kungs, dzirdi viņu nievāšanu, visas viņu domas pret mani,
du hører deres Smædeord HERRE, deres Rænker imod mig,
62 Manu pretinieku lūpas un viņu domas pret mani cauru dienu.
mine Fjenders Tale og Tanker imod mig bestandig.
63 Lūko jel: Vai tie sēž vai ceļas, es esmu viņu dziesmiņa.
Se dem, når de sidder eller står, deres Nidvise er jeg.
64 Tu tiem atmaksāsi, Kungs, maksu pēc viņu roku darbiem.
Dem vil du gengælde, HERRE, deres Hænders Gerning,
65 Tu tiem dosi apstulbotu sirdi, - Tavi lāsti lai ir pār viņiem!
gør deres Hjerte forhærdet din Forbandelse over dem!
66 Tu tos vajāsi ar dusmību un tos izdeldēsi apakš Tā Kunga debesīm.
forfølg dem i Vrede, udryd dem under din Himmel.
