Raudu Dziesmas 3
1 Es esmu tas vīrs, kas redzējis bēdas caur viņa dusmības rīksti.
Teg er den Mand, som saa Elendighed ved hans Vredes Ris.
2 Viņš mani vedis un licis iet tumsībā un ne gaismā.
Mig ledede og førte han ind i Mørke og ikke til Lys.
3 Tiešām, pret mani Viņš turējis Savu roku arvien atkal cauru dienu.
Kun imod mig vendte han atter og atter sin Haand den ganske Dag.
4 Manu miesu un manu ādu Viņš darījis vecu, manus kaulus Viņš satriecis.
Han gjorde mit Kød og min Hud gammel; han sønderbrød mine Ben.
5 Viņš pret mani cēlis un ap mani stādījis žulti un rūgtumu.
Han byggede imod mig og omgav mig med Galde og Møje.
6 Tumsā Viņš mani nolicis, tā kā tos, kas sen miruši.
Han lod mig bo i de mørke Steder som dem, der ere døde i al Evighed.
7 Viņš mani aizmūrējis, ka es nevaru iziet, Viņš mani licis grūtos pinekļos.
Han tilmurede for mig, og jeg kan ikke komme ud, han gjorde min Lænke svar.
8 Un jebšu es saucu un brēcu, tomēr Viņš aizslēdz Savas ausis priekš manas lūgšanas.
Naar jeg end skriger og raaber, lukker han til for min Bøn.
9 Viņš manu ceļu aizmūrējis ar izcirstiem akmeņiem, Viņš manas tekas aizķīlājis.
Han har tilmuret mine Veje med hugne Stene, han har gjort mine Stier krogede.
10 Viņš ir glūnējis uz mani kā lācis, kā lauva slepenās vietās.
Han er bleven mig som en Bjørn, der ligger paa Lur, som en Løve i Skjul.
11 Viņš man no ceļa licis noklīst, Viņš mani saplosījis, Viņš mani postījis.
Han lod mine Veje bøje af, og saa sønderrev han mig; han lagde mig øde.
12 Viņš savu stopu uzvilcis un mani bultai licis par mērķi.
Han spændte sin Bue og stillede mig som Maalet for Pilen.
13 Viņš savas bultas iešāvis manās īkstīs.
Han lod Pile af sit Kogger trænge ind i mine Nyrer.
14 Es visiem saviem ļaudīm esmu par apsmieklu, viņiem par dziesmiņu cauru dienu.
Jeg er bleven alt mit Folk til Latter, deres Spottesang den ganske Dag.
15 Viņš mani ēdinājis ar rūgtumiem, Viņš mani dzirdinājis ar vērmelēm.
Han mættede mig med beske Urter, „han gav mig rigelig Malurt at drikke
16 Viņš manus zobus ar zvirgzdiem(grants akmeņiem) sagrūdis, Viņš mani aprausis ar pelniem.
og lod mine Tænder bide i Grus, han nedtrykte mig i Aske.
17 Tu manai dvēselei esi atņēmis mieru, man labums jāaizmirst.
Og du bortstødte min Sjæl fra Fred, jeg har glemt det gode.
18 Tad es sacīju: mana drošība un mana cerība uz To Kungu ir pagalam.
Og jeg sagde: Borte er min Kraft, og hvad jeg forventede fra Herren.
19 Piemini manas bēdas un manu grūtumu, tās vērmeles un to žulti.
Kom min Elendighed og min Landflygtighed i Hu: Malurt og Galde!
20 Pieminēdama to piemin mana dvēsele un zemojās iekš manis.
Min Sjæl kommer det ret i Hu og er nedbøjet i mit Indre.
21 To es likšu pie savas sirds, tāpēc es gribu cerēt.
Dette vil jeg tage mig til Hjerte, derfor vil jeg haabe:
22 Tā Kunga žēlastība to dara, ka mēs vēl neesam pagalam, jo Viņa apžēlošanās ir bez gala.
Det er Herrens Miskundhed, at vi ikke ere fortærede; thi hans Barmhjertighed har ingen Ende.
23 Tā ir ik rītu jauna, Tava uzticība ir ļoti liela.
Den er ny hver Morgen, din Trofasthed er stor.
24 Tas Kungs ir mana daļa, saka mana dvēsele, tādēļ es gribu cerēt uz Viņu.
Herren er min Del, siger min Sjæl, derfor vil jeg haabe til ham.
25 Tas Kungs ir labs tiem, kas uz Viņu gaida, tai dvēselei, kas Viņu meklē.
Herren er god imod dem, som bie efter ham, imod den Sjæl, som spørger efter ham.
26 Tā ir laba lieta, klusā garā gaidīt uz Tā Kunga palīdzību.
Det er godt, at man haaber og er stille til Herrens Frelse.
27 Tas ir labi cilvēkam, ka viņš jūgu nes savā jaunībā.
Det er en Mand godt, at han bærer Aag i sin Ungdom.
28 Viņš sēž vientulis un cieš klusu, kad tam nasta uzlikta,
Han vil sidde ene og tie; thi han lægger det paa ham.
29 Lai krīt uz savu muti pīšļos, - varbūt vēl cerība, -
Han vil trykke sin Mund imod Støvet, om der maaske kunde være Forhaabning.
30 Lai padod savu vaigu tam, kas viņu sit, un saņem nievāšanas papilnam.
Han vil vende Kinden imod den, som slaar ham, han vil mættes med Forhaanelse.
31 Jo Tas Kungs neatmet mūžīgi.
Thi Herren skal ikke forkaste evindelig.
32 Bet Viņš gan apbēdina, un tad Viņš apžēlojās pēc Savas lielās žēlastības.
Thi dersom han bedrøver, da skal han dog forbarme sig efter sin store Miskundhed.
33 Jo ne no Savas sirds Viņš moka un apbēdina cilvēka bērnus.
Thi det er ikke af sit Hjerte, at han plager og bedrøver Menneskens Børn.
34 Kad apakš kājām min visus cietumniekus virs zemes,
For at knuse alle de bundne paa Jorden under sine Fødder,
35 Kad loka vīra tiesu tā Visuaugstākā priekšā,
for at bøje en Mands Ret for den Højestes Ansigt,
36 Kad pārgroza cilvēka tiesu, vai Tas Kungs to neredz?
for at forvende et Menneskes Retssag — skuer Herren ikke ned.
37 Kas ko sacījis un tas noticis, ko Tas Kungs nav pavēlējis?
Hvo er den, som har sagt noget, saa at det skete, uden at Herren befaler det?
38 Vai no tā Visuaugstākā mutes nenāk labums un ļaunums?
Mon Lykke og Ulykke ikke udgaa af den Højestes Mund?
39 Ko tad cilvēks kurn visu savu mūžu? Ikviens lai kurn pret saviem grēkiem.
Hvorfor klager et Menneske som lever? — enhver for sine Synder!
40 Izmeklēsim un pārbaudīsim savus ceļus un atgriezīsimies pie Tā Kunga.
Lader os ransage vore Veje og efterspore dem og vende om til Herren!
41 Pacelsim savu sirdi un savas rokas uz Dievu debesīs (sacīdami):
Lader os opløfte vort Hjerte tillige med vore Hænder til Gud i Himmelen!
42 Mēs esam grēkojuši un esam bijuši neklausīgi, tāpēc Tu neesi žēlojis.
Vi, vi have syndet og været genstridige, du tilgav ikke.
43 Tu esi ģērbies dusmībā un mūs vajājis, nokāvis un neesi žēlojis.
Du tildækkede os med Vrede og forfulgte os, ihjelslog, sparede ikke,
44 Tu ar padebesi esi apsedzies, ka lūgšana nevarēja tikt cauri.
Du skjulte dig med en Sky, at ingen Bøn kunde trænge igennem.
45 Tu mūs esi licis par mēsliem un īgnumu tautu vidū.
Du gjorde os til Skarn og Udskud midt iblandt Folkene.
46 Visi mūsu ienaidnieki atpleš savu muti pret mums.
Alle vore Fjender opspilede deres Mund imod os.
47 Bailes un bedre nāk pār mums, nelaime un posts.
Der var Forfærdelse og Gru for os, Ødelæggelse og Undergang.
48 Manas acis plūst kā ūdens upes manas tautas meitas posta dēļ.
Mit Øje rinder med Vandbække over mit Folks Datters Undergang.
49 Manas acis plūst un nevar stāties, mitēšanās nav,
Mit Øje strømmer og bliver ikke stille, der er ingen Afladelse,
50 Tiekams Tas Kungs no debesīm skatīsies un ņems vērā.
indtil Herren skuer ned og ser til fra Himmelen.
51 Mana acs dara grūti manai dvēselei visu manas pilsētas meitu dēļ.
Mit Øje voldte min Sjæl Smerte over alle min Stads Døtre.
52 Mani ienaidnieki vajāt mani vajājuši kā putnu bez vainas.
Hart jagede mig som en Fugl de, der vare mine Fjender uden Grund.
53 Tie manu dzīvību nomaitājuši bedrē un akmeņus metuši uz mani.
De bragte mit Liv til at vorde stille i Graven og kastede en Sten over mig.
54 Ūdeņi plūda pār manu galvu; tad es sacīju: nu esmu pagalam.
Der strømmede Vand ned over mit Hoved, jeg sagde: Det er forbi med mig.
55 Es piesaucu, ak Kungs, Tavu vārdu no dziļās bedres,
Jeg kaldte paa dit Navn, Herre! fra Graven, i det dybe.
56 Un Tu paklausīji manu balsi. Tu neapslēpi Savu ausi no manām vaimanām, no manas kliegšanas.
Du har hørt min Røst; tilluk ej dit Øre for mit Suk, for mit Raab!
57 Tu nāci tuvu klāt tai dienā, kad es Tevi piesaucu, un sacīji: “Nebīsties!”
Du holdt dig nær den Dag, jeg kaldte paa dig, du sagde: Frygt ikke!
58 Tu, Kungs, iztiesā manas dvēseles tiesu, Tu izpestī manu dzīvību.
Herre! du har udført min Sjæls Sag, du har udløst mit Liv.
59 Tu, Kungs, redzi to netaisnību, kas man notiek, - tiesā tu manu tiesu!
Herre! du har set den Uret, som sker mig, døm i min Sag!
60 Tu redzi visu viņu atriebšanos, visas viņu domas pret mani.
Du har set al deres Hævn, alle deres Tanker imod mig.
61 Tu, Kungs, dzirdi viņu nievāšanu, visas viņu domas pret mani,
Herre! du har hørt deres haanende Tale, alle deres Tanker imod mig,
62 Manu pretinieku lūpas un viņu domas pret mani cauru dienu.
mine Modstanderes Ord og deres Anslag imod mig den ganske Dag.
63 Lūko jel: Vai tie sēž vai ceļas, es esmu viņu dziesmiņa.
Sku, hvorledes de sidde, og hvorledes de staa op; jeg er deres Spottesang.
64 Tu tiem atmaksāsi, Kungs, maksu pēc viņu roku darbiem.
Du skal gengælde dem, Herre! efter deres Hænders Gerning.
65 Tu tiem dosi apstulbotu sirdi, - Tavi lāsti lai ir pār viņiem!
Du skal give dem et Dække over Hjertet, din Forbandelse hører dem til.
66 Tu tos vajāsi ar dusmību un tos izdeldēsi apakš Tā Kunga debesīm.
Du skal forfølge dem i Vrede, og ødelægge dem, at de ikke ere under Herrens Himmel.
