Raudu Dziesmas 3
1 Es esmu tas vīrs, kas redzējis bēdas caur viņa dusmības rīksti.
Ja sam čovjek što upozna bijedu pod šibom gnjeva njegova.
2 Viņš mani vedis un licis iet tumsībā un ne gaismā.
Mene je odveo i natjerao da hodam u tmini i bez svjetlosti.
3 Tiešām, pret mani Viņš turējis Savu roku arvien atkal cauru dienu.
I upravo mene bije i udara bez prestanka njegova ruka.
4 Manu miesu un manu ādu Viņš darījis vecu, manus kaulus Viņš satriecis.
Iscijedio je moje meso, kožu moju, polomio kosti moje.
5 Viņš pret mani cēlis un ap mani stādījis žulti un rūgtumu.
Načinio mi jaram, glavu obrubio tegobama.
6 Tumsā Viņš mani nolicis, tā kā tos, kas sen miruši.
Pustio me da živim u tminama kao mrtvaci vječiti.
7 Viņš mani aizmūrējis, ka es nevaru iziet, Viņš mani licis grūtos pinekļos.
Zazidao me, i ja ne mogu izaći, otežao je moje okove.
8 Un jebšu es saucu un brēcu, tomēr Viņš aizslēdz Savas ausis priekš manas lūgšanas.
Kada sam vikao i zapomagao, molitvu je moju odbijao.
9 Viņš manu ceļu aizmūrējis ar izcirstiem akmeņiem, Viņš manas tekas aizķīlājis.
Zazidao mi ceste tesanim kamenom, zakrčio je putove moje.
10 Viņš ir glūnējis uz mani kā lācis, kā lauva slepenās vietās.
Meni on bijaše medvjed koji vreba, lav u zasjedi.
11 Viņš man no ceļa licis noklīst, Viņš mani saplosījis, Viņš mani postījis.
U bespuća me vodio, razdirao, ostavljao me da umirem.
12 Viņš savu stopu uzvilcis un mani bultai licis par mērķi.
Napinjao je luk svoj i gađao me kao metu za svoje strelice.
13 Viņš savas bultas iešāvis manās īkstīs.
U slabine mi sasuo strelice, sinove svoga tobolca.
14 Es visiem saviem ļaudīm esmu par apsmieklu, viņiem par dziesmiņu cauru dienu.
Postao sam smiješan svome narodu, rugalica svakidašnja.
15 Viņš mani ēdinājis ar rūgtumiem, Viņš mani dzirdinājis ar vērmelēm.
Gorčinom me hranio, pelinom me napajao.
16 Viņš manus zobus ar zvirgzdiem(grants akmeņiem) sagrūdis, Viņš mani aprausis ar pelniem.
Puštao me da zube kršim kamen grizući, zakapao me u pepeo.
17 Tu manai dvēselei esi atņēmis mieru, man labums jāaizmirst.
Duši je mojoj oduzet mir i više ne znam što je sreća!
18 Tad es sacīju: mana drošība un mana cerība uz To Kungu ir pagalam.
Rekoh: Dotrajao je život moj i nada koja mi od Jahve dolazi.
19 Piemini manas bēdas un manu grūtumu, tās vērmeles un to žulti.
Spomeni se bijede moje i stradanja, pelina i otrova!
20 Pieminēdama to piemin mana dvēsele un zemojās iekš manis.
Bez prestanka na to misli i sahne duša u meni.
21 To es likšu pie savas sirds, tāpēc es gribu cerēt.
To nosim u srcu i gojim nadu u sebi.
22 Tā Kunga žēlastība to dara, ka mēs vēl neesam pagalam, jo Viņa apžēlošanās ir bez gala.
Dobrota Jahvina nije nestala, milosrđe njegovo nije presušilo.
23 Tā ir ik rītu jauna, Tava uzticība ir ļoti liela.
Oni se obnavljaju svako jutro: tvoja je vjernost velika!
24 Tas Kungs ir mana daļa, saka mana dvēsele, tādēļ es gribu cerēt uz Viņu.
“Jahve je dio moj”, veli mi duša, “i zato se u nj pouzdajem.”
25 Tas Kungs ir labs tiem, kas uz Viņu gaida, tai dvēselei, kas Viņu meklē.
Dobar je Jahve onom koji se u nj pouzdaje, duši koja ga traži.
26 Tā ir laba lieta, klusā garā gaidīt uz Tā Kunga palīdzību.
Dobro je u miru čekati spasenje Jahvino!
27 Tas ir labi cilvēkam, ka viņš jūgu nes savā jaunībā.
Dobro je čovjeku da nosi jaram za svoje mladosti.
28 Viņš sēž vientulis un cieš klusu, kad tam nasta uzlikta,
Neka sjedi u samoći i šuti, jer mu On to nametnu;
29 Lai krīt uz savu muti pīšļos, - varbūt vēl cerība, -
neka usne priljubi uz prašinu, možda još ima nade!
30 Lai padod savu vaigu tam, kas viņu sit, un saņem nievāšanas papilnam.
Neka pruži obraz onome koji ga bije, neka se zasiti porugom.
31 Jo Tas Kungs neatmet mūžīgi.
Jer Gospod ne odbacuje nikoga zauvijek:
32 Bet Viņš gan apbēdina, un tad Viņš apžēlojās pēc Savas lielās žēlastības.
jer ako i rastuži, on se smiluje po svojoj velikoj ljubavi.
33 Jo ne no Savas sirds Viņš moka un apbēdina cilvēka bērnus.
Jer samo nerado on ponižava i rascvili sinove čovjeka.
34 Kad apakš kājām min visus cietumniekus virs zemes,
Kad se gaze nogama svi zemaljski sužnjevi,
35 Kad loka vīra tiesu tā Visuaugstākā priekšā,
kad se izvrće pravica čovjeku pred licem Svevišnjeg,
36 Kad pārgroza cilvēka tiesu, vai Tas Kungs to neredz?
kad se krivica nanosi čovjeku u parnici, zar Gospod ne vidi?
37 Kas ko sacījis un tas noticis, ko Tas Kungs nav pavēlējis?
Tko je rekao nešto i zbilo se? Nije li Gospod to zapovjedio?
38 Vai no tā Visuaugstākā mutes nenāk labums un ļaunums?
Ne dolazi li iz usta Svevišnjega i dobro i zlo?
39 Ko tad cilvēks kurn visu savu mūžu? Ikviens lai kurn pret saviem grēkiem.
Na što se tuže živi ljudi? Svatko na svoj grijeh.
40 Izmeklēsim un pārbaudīsim savus ceļus un atgriezīsimies pie Tā Kunga.
Ispitajmo, pretražimo pute svoje i vratimo se Jahvi.
41 Pacelsim savu sirdi un savas rokas uz Dievu debesīs (sacīdami):
Dignimo svoje srce i ruke svoje k Bogu koji je na nebesima.
42 Mēs esam grēkojuši un esam bijuši neklausīgi, tāpēc Tu neesi žēlojis.
Da, mi smo se odmetali, bili nepokorni, a ti, ti nisi praštao!
43 Tu esi ģērbies dusmībā un mūs vajājis, nokāvis un neesi žēlojis.
Obastrt gnjevom svojim, gonio si nas, ubijao i nisi štedio.
44 Tu ar padebesi esi apsedzies, ka lūgšana nevarēja tikt cauri.
Oblakom si se obastro da molitva ne prodre do tebe.
45 Tu mūs esi licis par mēsliem un īgnumu tautu vidū.
Načinio si od nas smeće i odmet među narodima.
46 Visi mūsu ienaidnieki atpleš savu muti pret mums.
Razjapili usta na nas svi neprijatelji naši.
47 Bailes un bedre nāk pār mums, nelaime un posts.
Užas i jama bila nam sudbina, propast i zator!
48 Manas acis plūst kā ūdens upes manas tautas meitas posta dēļ.
Potoci suza teku iz očiju mojih zbog propasti Kćeri naroda mojega.
49 Manas acis plūst un nevar stāties, mitēšanās nav,
Moje oči liju suze bez prestanka, jer prestanka nema
50 Tiekams Tas Kungs no debesīm skatīsies un ņems vērā.
dok ne pogleda i ne vidi Jahve s nebesa.
51 Mana acs dara grūti manai dvēselei visu manas pilsētas meitu dēļ.
Moje mi oko bol zadaje zbog kćeri svih mojega grada.
52 Mani ienaidnieki vajāt mani vajājuši kā putnu bez vainas.
Uporno me k'o pticu progone svi što me mrze, a bez razloga.
53 Tie manu dzīvību nomaitājuši bedrē un akmeņus metuši uz mani.
U jamu baciše moj život i zatrpaše je kamenjem.
54 Ūdeņi plūda pār manu galvu; tad es sacīju: nu esmu pagalam.
Voda mi dođe preko glave, rekoh sam sebi: “Pogiboh!”
55 Es piesaucu, ak Kungs, Tavu vārdu no dziļās bedres,
I tada zazvah ime tvoje, Jahve, iz najdublje jame.
56 Un Tu paklausīji manu balsi. Tu neapslēpi Savu ausi no manām vaimanām, no manas kliegšanas.
Ti oču moj glas: “Ne začepljuj uši svoje na vapaje moje.”
57 Tu nāci tuvu klāt tai dienā, kad es Tevi piesaucu, un sacīji: “Nebīsties!”
Bliz meni bijaše u dan vapaja mog, govoraše: “Ne boj se!”
58 Tu, Kungs, iztiesā manas dvēseles tiesu, Tu izpestī manu dzīvību.
Ti si, Gospode, izborio pravdu za dušu moju, ti si život moj izbavio.
59 Tu, Kungs, redzi to netaisnību, kas man notiek, - tiesā tu manu tiesu!
Ti, Jahve, vidje kako me tlače, dosudi mi pravdu.
60 Tu redzi visu viņu atriebšanos, visas viņu domas pret mani.
Ti vidje svu osvetu njinu, sve podvale protiv mene.
61 Tu, Kungs, dzirdi viņu nievāšanu, visas viņu domas pret mani,
Čuo si, Jahve, podrugivanje njihovo, sve podvale protiv mene.
62 Manu pretinieku lūpas un viņu domas pret mani cauru dienu.
Usne protivnika mojih i misli njine protiv mene su cio dan.
63 Lūko jel: Vai tie sēž vai ceļas, es esmu viņu dziesmiņa.
Kad sjede, kad ustaju, pogledaj samo: ja sam im pjesma-rugalica.
64 Tu tiem atmaksāsi, Kungs, maksu pēc viņu roku darbiem.
Vrati im, Jahve, milo za drago, po djelu ruku njihovih.
65 Tu tiem dosi apstulbotu sirdi, - Tavi lāsti lai ir pār viņiem!
Učini da srca im otvrdnu, udari ih prokletstvom svojim.
66 Tu tos vajāsi ar dusmību un tos izdeldēsi apakš Tā Kunga debesīm.
Goni ih gnjevno i sve ih istrijebi pod nebesima svojim, Jahve!
