< Raudu Dziesmas 1 >

1 Ak cik vientule palikusi tā pilsēta, kas bija ļaužu pilna! Tā ir kā atraitne, kas bija liela starp tautām, tā valdniece starp valstīm ir palikusi par kalponi.
¡Cómo quedó asolada la ciudad populosa! La grande entre las naciones es como una viuda. La señora de las provincias es tributaria.
2 Viņa raudāt raud naktīm, un viņas asaras tek pār viņas vaigu; iepriecinātāja tai nav starp visiem viņas mīļotājiem; visi viņas draugi turas viltīgi pret viņu, tie viņai palikuši par ienaidniekiem.
Amargamente llora en la noche, Y sus lágrimas cubren sus mejillas. No hay quien la consuele entre todos sus amantes. Todos sus amigos la traicionaron Y se volvieron sus enemigos.
3 Jūda cilts gājusi svešumā aiz bēdām un aiz grūtas kalpošanas, tā dzīvo starp pagāniem, neatrod dusas; visi viņas vajātāji to panākuši šaurumos.
Judá fue al cautiverio con aflicción Y a dura esclavitud. Vive entre los gentiles. No halla reposo. Todos sus perseguidores la alcanzaron en medio de aflicciones.
4 Ciānas ceļi bēdājās, ka neviens nenāk svētkos; visi viņas vārti ir postīti; viņas priesteri nopūšas, viņas jaunavas noskumušas, un viņai ir rūgtas bēdas.
Los caminos de Sion están de luto, Porque nadie llega a las fiestas señaladas. Todas sus puertas están desoladas. Sus sacerdotes gimen. Sus doncellas están afligidas, Y ella sufre amargamente.
5 Viņas pretiniekiem tikusi virsroka, viņas ienaidniekiem klājās labi; jo Tas Kungs viņu apbēdinājis viņas lielās pārkāpšanas dēļ; viņas bērniņi iet cietumā pretinieka priekšā.
Sus enemigos son sus amos. Sus enemigos prosperan, Porque Yavé la afligió por sus numerosas transgresiones. Sus hijos se fueron cautivos delante del enemigo.
6 No Ciānas meitas nozudis viss viņas jaukums; viņas lielkungi ir kā stirnas, kas neatrod ganību un iet bez spēka vajātāja priekšā.
Todo el esplendor de la hija de Sion se desvaneció. Sus magistrados fueron como venados que no hallan pasto. Ya sin fuerzas salieron delante del enemigo.
7 Jeruzāleme savās bēdu- un klaidu- dienās piemin visu savu jaukumu, kas viņai bijis pagājušā laikā; kad nu viņas ļaudis krīt caur pretinieku roku, un palīga viņai nav, pretinieki viņai skatās virsū un apsmej viņas svētās dienas.
En los días de su aflicción y angustia Jerusalén se acuerda de todas sus cosas agradables que tenía antaño Cuando su pueblo cayó en mano del enemigo, Y no hubo quien lo ayudara. Los enemigos la vieron Y se burlaron de su caída.
8 Jeruzāleme ļoti grēkojusi, tāpēc viņa tapusi kā sārņaina sieva; visi, kas viņu cienīja, viņu tur negodā, tāpēc ka redz viņas kaunu; un viņa vaid un ir griezusies atpakaļ.
Jerusalén pecó gravemente. Por tanto está impura. Todos los que la honraron la desprecian Porque vieron su desnudez. Ella gime y da la espalda.
9 Viņas sārņi līp pie viņas vīlēm; tā nav domājusi uz savu galu, tāpēc viņa brīnišķi ir nogāzta, un iepriecinātāja tai nav; uzlūko, Kungs, manas bēdas, jo ienaidnieks lielās!
Su inmundicia está en sus faldas. Ella no tuvo en cuenta su futuro. Fue humillada hasta el asombro, No tiene consolador. Mira, oh Yavé, mi aflicción, Porque el enemigo se engrandeció.
10 Pretinieks savu roku ir izstiepis pie visiem viņas dārgumiem; jo viņai bija jāredz, kā pagāni gāja tai svētā vietā, par kuriem tu esi pavēlējis, ka tiem nebūs nākt tavā draudzē.
El adversario extendió su mano Sobre todos sus tesoros. Porque ella vio entrar a los gentiles en su Santuario, Aquellos a quienes diste orden de no entrar en tu congregación.
11 Visi viņas ļaudis nopūšās, meklēdami maizes; tie savus dārgumus izdevuši par barību, dvēseli atspirdzināt; redzi, Kungs, un ņem vērā, kā es esmu nākusi negodā.
Todo su pueblo gime en busca de pan. Cambian sus tesoros por comida Para recobrar sus vidas. Ve, oh Yavé, y mira, Porque soy despreciada.
12 Vai jūs to neievērojat visi, kas pa ceļu staigājiet? Skatāties un raugiet, vai kādas sāpes ir kā manas sāpes, kas man uznākušas, ar ko Tas Kungs mani apbēdinājis Savas karstās bardzības dienā.
A ustedes, los que pasan, ¿no les importa esto? Consideren y miren si hay dolor como el mío, El cual me fue severamente impuesto, El cual Yavé me infligió el día de su ira.
13 No augšienes Viņš uguni metis manos kaulos, un tas tos pārspējis. Viņš manām kājām izpletis tīklu un man licis atpakaļ griezties, Viņš mani postījis un darījis sērdzīgu(vāju) cauru dienu.
Desde las alturas lanzó un fuego a mis huesos Y prevaleció. Una red tendió a mis pies. Me caí hacia atrás. Me dejó desolada, Adolorida todo el día.
14 Manu grēku jūgs ir sasiets caur Viņa roku, tie ir sapinušies un nākuši pār manu kaklu; Viņš manu spēku ir salauzis; Tas Kungs mani nodevis tādiem rokā, kam nevaru pretī turēties.
Tengo atado el yugo de mis transgresiones. Por la mano de Él fueron atadas. Cayeron sobre mi nuca. Me falla la fuerza. ʼAdonay me entregó a unas manos Contra las cuales no puedo estar en pie.
15 Tas Kungs aizrāvis visus manus varenos manā vidū; Viņš ir izsaucis sapulci pār mani, satriekt manus jaunekļus. Tas Kungs vīna spaidu minis tai jaunavai, Jūda meitai.
ʼAdonay rechazó a todos mis hombres fuertes. Convocó una Asamblea Solemne contra mí. Para quebrantar a mis jóvenes ʼAdonay pisó en el lagar a la virgen hija de Judá.
16 Par to mana acs raud, manas acis asaru pilnas, tāpēc ka iepriecinātājs ir tālu no manis, kas varētu atspirdzināt manu dvēseli; mani bērni ir postīti, jo ienaidnieks ir pārvarējis.
Por estas cosas yo lloro. Mis ojos se deshacen en agua, Porque lejos de mí está un consolador Quien restituya mi alma. Mis hijos están desconsolados Porque prevaleció el enemigo.
17 Ciāna izpleš savas rokas, iepriecinātāja tai nav; jo Tas Kungs ir sasaucis pret Jēkabu viņa spaidītājus visapkārt; Jeruzāleme ir kā sārņaina sieva viņu vidū.
Sion extiende sus manos. No hay uno quien la consuele. Yavé ordenó con respecto a Jacob Que los que la rodean sean sus adversarios. Jerusalén es entre ellos cosa impura.
18 Tas Kungs ir taisns, jo es Viņa mutei(baušļiem) esmu pretī turējusies. Klausiet jel, visas tautas, un redziet manas sāpes; manas jaunavas un mani jaunekļi ir gājuši cietumā.
Yavé es justo, Porque yo me rebelé contra su mandato. Oigan ahora, todos los pueblos Y miren mi dolor: Mis doncellas y mis jóvenes fueron a cautividad.
19 Es piesaucu savus mīļotājus, bet tie mani vīluši; mani priesteri un vecaji pilsētā nonīkuši, kad meklēja sev barības, atspirdzināt savu dvēseli.
Llamé a mis amantes. Ellos me traicionaron. Mis sacerdotes y mis ancianos perecieron en la ciudad Mientras buscaban alimento para restaurar su fuerza.
20 Redzi, Kungs, kā man ir bail; manas iekšas rūgst, mana sirds lec iekš manis, jo es esmu gauži turējusies pretī; ārā zobens man laupījis bērnus un iekšā nāve.
Mira, oh Yavé, que estoy en angustia. Mis órganos internos hierven. Mi corazón se me revuelve. ¡Cuán rebelde fui! Fuera de la casa priva la espada. Adentro es como la muerte.
21 Tie gan dzird mani vaidam, bet iepriecinātāja nav; visi mani ienaidnieki dzird manu nelaimi un priecājās, ka Tu tā esi darījis; kad Tu to dienu atvedīsi, ko esi sludinājis, tad tie būs tā kā es.
Oyeron que yo gemía. No hay uno que me consuele. Todos mis enemigos oyeron de mi calamidad. Se regocijan porque Tú lo hiciste. ¡Oh, que Tú traigas el día que proclamaste! ¡Que sean ellos como yo!
22 Lai nāk visa viņu bezdievība Tavā priekšā, un dari tiem, kā Tu man esi darījis visu manu pārkāpumu dēļ, jo manu nopūtu ir daudz, un mana sirds ir nogurusi.
Lleguen todas sus perversidades ante Ti, Y trátalos como me trataste a mí Por todas mis transgresiones. Porque mis gemidos son muchos y mi corazón desfallece.

< Raudu Dziesmas 1 >