< Sog̒u 19 >

1 Un tanīs dienās ķēniņa nebija iekš Israēla. Un viens vīrs, Levits, piemita aiz Efraīma kalniem, tas sev ņēma lieku sievu no Jūda Bētlemes.
En aquellos días, como no había rey en Israel, hubo un Levita que moraba como peregrino en los lados del monte de Efraím: el cual se había tomado mujer concubina de Belén de Judá.
2 Bet viņa liekā sieva pie viņa būdama dzina maucību un nogāja no viņa sava tēva namā uz Bētlemi Judā, un tur sabija kādu laiku, četrus mēnešus.
Y su concubina adulteró contra él, y fuése de él a casa de su padre a Belén de Judá, y estuvo allá por tiempo de cuatro meses.
3 Tad viņas vīrs cēlās un gāja viņai pakaļ, ka tas mīlīgi ar viņu runātu un viņu vestu atpakaļ, un viņa puisis bija viņam līdz un pāris ēzeļu; un viņa to ieveda sava tēva namā, un kad tās sievietes tēvs viņu redzēja, tad viņš līksmojās viņam pretī (iedams).
Y levantóse su marido, y siguióla, para hablarle amorosamente, y volverla, llevando consigo un su criado, y un par de asnos: y ella le metió en la casa de su padre.
4 Un viņa tēvocis, tās sievietes tēvs, viņu paturēja, ka tas trīs dienas pie viņa palika, un tie ēda un dzēra un palika tur par nakti.
Y viéndolo el padre de la moza salióle a recibir gozoso, y detúvole su suegro, el padre de la moza, y quedó en su casa tres días, comiendo y bebiendo, y reposando allí.
5 Un ceturtā dienā tie steidzās agri un cēlās iet projām. Tad tās sievietes tēvs sacīja uz savu znotu: stiprini savu sirdi ar kādu maizes kumosu, un tad jūs varat iet.
Y al cuarto día, como se levantaron de mañana, levantóse también el Levita para irse, y el padre de la moza dijo a su yerno: Conforta tu corazón con un bocado de pan, y después os iréis.
6 Tad tie apsēdās un ēda abi kopā un dzēra, un tās sievietes tēvs sacīja uz to vīru: dari lūdzams tā un paliec par nakti, un lai tava sirds līksmojās.
Y sentáronse ellos dos juntos, y comieron y bebieron: y el padre de la moza dijo al varón: Yo te ruego que te quieras quedar aquí esta noche, y alegrarse ha tu corazón.
7 Bet tas vīrs cēlās iet projām, un viņa tēvocis to ļoti turēja, ka tam bija jāgriežas atpakaļ un tur jāpaliek par nakti.
Y levantándose el varón para irse, el suegro le constriñó a que tornase y tuviese allí la noche.
8 Kad nu viņš piektā dienā no rīta taisījās aiziet, tad tās sievietes tēvs sacīja: stiprini jel savu sirdi; un tie kavējās, līdz kamēr vakars metās, un tie abi ēda kopā.
Y al quinto día levantándose de mañana para irse, díjole el padre de la moza: Conforta ahora tu corazón. Y así se detuvieron hasta que ya declinó el día comiendo ambos a dos.
9 Tad tas vīrs cēlās aiziet, viņš un viņa liekā sieva un viņa puisis. Bet viņa tēvocis, tās sievietes tēvs, uz viņu sacīja: redzi jel, šī diena jau līdz vakaram ir pavadīta, paliec jel par nakti; redzi, šī diena beidzās, paliec par nakti šeitan un lai tava sirds līksmojās, dodaties rīt agri uz savu ceļu un ej uz savu dzīvokli.
Y el varón se levantó para irse él y su concubina y su criado. Entonces su suegro, el padre de la moza, le dijo: He aquí que el día declina para ponerse el sol, ruégote que os estéis aquí la noche: he aquí que el día se acaba: ten aquí la noche, para que se alegre tu corazón; y mañana os levantaréis de mañana a vuestro camino y llegarás a tus tiendas.
10 Bet tas vīrs negribēja par nakti palikt, un cēlās un aizgāja un nāca pret Jebuzu, tā ir Jeruzāleme, viņš un tas pāris apkrautu ēzeļu un viņa liekā sieva ar viņu.
Mas el varón no quiso quedar allí la noche, sino levantándose partióse, y vino hasta delante de Jebús, que es Jerusalem, con su par de asnos aparejados, y con su concubina.
11 Kad nu tie pie Jebuzas bija, tad jau bija pavakars, un tas puisis sacīja uz savu kungu: nāc lūdzams un ieiesim šinī Jebusiešu pilsētā un paliksim tur par nakti.
Y estando ya junto a Jebús, el día había abajado mucho; y dijo el criado a su señor: Ven ahora, y vámonos a esta ciudad de los Jebuseos para que tengamos en ella la noche.
12 Bet viņa kungs uz viņu sacīja: mēs negribam griezties uz svešu pilsētu, kas nav no Israēla bērniem, bet gribam noiet līdz Ģibejai.
Y su señor le respondió: No iremos a ninguna ciudad de extranjeros, que no sea de los hijos de Israel; sino pasaremos hasta Gabaa. Y dijo a su criado:
13 Tad viņš sacīja uz savu puisi: nāc, ka mēs uz vienu no šīm vietām tiekam, un Ģibejā vai Ramā par nakti paliekam.
Ven, lleguemos a uno de esos dos lugares, para tener la noche en Gabaa, o en Rama.
14 Tā tie gāja tālāk un staigāja, un saule tiem nogāja it klātu pie Ģibejas, kas pieder Benjaminam.
Y pasando anduvieron, y púsoseles el sol junto a Gabaa, que era de Ben-jamín.
15 Un tie griezās uz turieni, ka nāktu un Ģibejā paliktu par nakti. Kad viņš nu iegāja, tad viņš apsēdās kādā pilsētas ielā, jo tur nebija neviena, kas tiem savā namā gribēja dot naktsmājas vietu.
Y apartáronse del camino para entrar a tener allí la noche en Gabaa: y entrando aposentáronse en la plaza de la ciudad, que no hubo quien los acogiese en casa para pasar la noche.
16 Un redzi, viens vecs vīrs nāca vakarā no sava darba no tīruma, un tas vīrs arīdzan bija no Efraīma kalniem, bet piemita Ģibejā; bet tās vietas ļaudis bija Benjaminieši.
Y, he aquí, un hombre viejo que a la tarde venía del campo de trabajar, el cual era también del monte de Efraím, y moraba como peregrino en Gabaa: y los moradores de aquel lugar eran hijos de Jemini.
17 Kad tas vecais vīrs nu savas acis pacēla, tad viņš to ceļa vīru ieraudzīja pilsētas ielā un sacīja: uz kurieni tu ej? Un no kurienes tu nāc?
Y este hombre alzando los ojos, vio a estotro, que venía de camino, en la plaza de la ciudad: y díjole el viejo: ¿Dónde vas, y de donde vienes?
18 Un tas uz viņu sacīja: mēs no Jūda Bētlemes ejam aiz Efraīma kalniem, no kurienes es arī esmu, un es biju nogājis uz Jūda Bētlemi un es eju uz Tā Kunga namu, un neviena nav, kas man mājas vietu dod savā namā.
Y él respondió: Pasamos de Belén de Judá a los lados del monte de Efraím, de donde yo soy, y partíme hasta Belén de Judá, y voy ahora a la casa de Jehová, y no hay quien me reciba en casa,
19 Un tomēr salmi un ēdamais mums priekš mūsu ēzeļiem ir, arī maize un vīns priekš manis un priekš tavas kalpones un priekš tā puiša, kas ir pie taviem kalpiem; mums nekādas lietas netrūkst.
Aunque nosotros tenemos paja y de comer para nuestros asnos: y también tenemos pan y vino para mí, y para tu sierva, y para el criado que está con tu siervo, y de nada tenemos falta.
20 Tad tas vecais vīrs sacīja: esi ar mieru, viss, kas tev trūkst, ir pie manis, tikai nepaliec par nakti uz ielas.
Y el hombre viejo dijo: Paz sea contigo: tu necesidad toda sea solamente a mi cargo, con tal que no tengas la noche en la plaza.
21 Un viņš to veda savā namā un deva priekš tiem ēzeļiem ēdamo. Kad tie nu savas kājas bija mazgājuši, tad tie ēda un dzēra.
Y metiéndole en su casa, dio de comer a sus asnos, y lavaron sus pies, y comieron, y bebieron.
22 Kad tie nu savu sirdi atspirdzināja, redzi, tad tās pilsētas vīri, bezdievīgi ļaudis, apstāja to namu un klaudzināja pie durvīm. Un tie sacīja uz to veco vīru, tā nama saimnieku: izved to vīru, kas nācis tavā namā, ka mēs to atzīstam.
Y cuando estuvieron alegres, he aquí los hombres de aquella ciudad, que eran hombres hijos de Belial, que cercan la casa, y batían las puertas diciendo al hombre viejo señor de la casa: Saca fuera el hombre que ha entrado en tu casa, para que le conozcamos.
23 Un tas vīrs, tā nama saimnieks, pie tiem izgāja un uz tiem sacīja: ne tā, mani brāļi, nedariet lūdzami tādu grēku; kad nu šis vīrs manā namā nācis, nedariet šo trakumu.
Y saliendo a ellos el varón señor de la casa, díjoles: No hermanos míos: Ruégoos que no cometáis este mal, pues que este hombre ha entrado en mi casa, no hagáis esta maldad.
24 Redzi, man ir viena meita, jaunava, un viņam lieka sieva, tās es jums gribu izvest, ka jūs tās piesmejat un tām darāt, kas jums patīk, bet pie šā vīra nedarāt tādu trakumu.
He aquí mi hija virgen, y su concubina, yo os las sacaré ahora, humilládlas, y hacéd con ellas como os pareciere: y no hagáis a este hombre cosa tan vergonzosa.
25 Bet tie vīri to negribēja klausīt; tad tas vīrs sagrāba savu lieko sievu un to izveda pie viņiem ārā, un viņi to atzina un piesmēja cauru nakti līdz rītam un atlaida, kad gaisma metās.
Mas aquellos hombres no le quisieron oír: y tomando aquel hombre su concubina sacósela fuera: y ellos la conocieron, y abusaron de ella toda la noche hasta la mañana, y dejáronla cuando el alba subía.
26 Un šī sieva nāca ap rīta laiku un krita pie zemes priekš tā vīra nama durvīm, kur viņas kungs iekšā bija, (un tur gulēja) līdz pat gaismai.
Y ya que amanecía la mujer vino, y cayó delante de la puerta de la casa de aquel hombre donde su señor estaba, hasta que fue de día.
27 Kad nu viņas kungs rītā cēlās un nama durvis atdarīja un izgāja, savu ceļu staigāt, redzi, tad viņa liekā sieva gulēja priekš nama durvīm un viņas rokas uz sliekšņa.
Y levantándose de mañana su señor, abrió las puertas de la casa, y salió, para ir su camino: y he aquí la mujer su concubina que estaba tendida delante de la puerta de la casa con las manos sobre el umbral.
28 Un viņš uz to sacīja: celies, ejam projām, bet tā neatbildēja. Tad tas vīrs to ņēma uz savu ēzeli un cēlās un gāja uz savām mājām.
Y él le dijo: Levántate para que nos vayamos. Mas ella no respondió. Entonces el varón la levantó, y echándola sobre su asno levantóse y fuése a su lugar.
29 Kad nu viņš savā namā nāca, tad viņš ņēma nazi un sagrāba savu lieko sievu un to sakapāja ar viņas kauliem divpadsmit daļās un to sūtīja uz visām Israēla robežām.
Y en llegando a su casa, toma un cuchillo, y echa mano de su concubina, y despedázala con sus huesos en doce partes, y enviólas por todos los términos de Israel.
30 Un ikviens, kas to redzēja, tas sacīja: tāda lieta, kā šī, nav notikusi nedz redzēta, kamēr Israēla bērni no Ēģiptes zemes izgājuši līdz šai dienai. Tad nu jūs ņemiet to vērā, dodiet padomu un runājiet.
Y cualquiera que veía aquel hecho, decía: Jamás se ha hecho, ni visto tal cosa desde el tiempo que los hijos de Israel subieron de la tierra de Egipto hasta hoy. Considerád esto, dad consejo; y hablád.

< Sog̒u 19 >