Jozuas 14
1 To nu Israēla bērni iemantojuši Kanaāna zemē, ko viņiem ir izdalījuši Eleazars, tas priesteris, un Jozuas, Nuna dēls, un tie augstie Israēla bērnu cilts tēvi.
Pea ko e ngaahi fonua eni ʻaia naʻe maʻu ʻe he fānau ʻa ʻIsileli ʻi he fonua ko Kēnani, ʻaia naʻe tufaki ʻe ʻEliesa ko e taulaʻeiki mo Siosiua ko e foha ʻo Nuni, mo e ngaahi ʻeiki ʻoe kau mātuʻa, ʻi he ngaahi faʻahinga ʻoe fānau ʻa ʻIsileli, ko e tofiʻa moʻonautolu.
2 Caur meslošanu tiem dalīja, kā Tas Kungs caur Mozu bija pavēlējis, dot tām deviņām ciltīm un tai pusciltij.
Naʻe vahe talotalo pe ʻae tofiʻa ʻoe faʻahinga ʻe hiva mo hono vaeuaʻanga ʻoe faʻahinga ʻe taha, hangē ko e fekau ʻa Sihova ʻi he nima ʻo Mōsese.
3 Jo tām divām ciltīm un tai pusciltij Mozus bija devis daļu viņpus Jardānes, bet Levitiem viņš nekādu zemes daļu nebija devis viņu starpā.
He kuo ʻosi hono foaki ʻe Mōsese ʻae tofiʻa ki he faʻahinga ʻe ua mo hono vaeuaʻanga ʻoe faʻahinga ʻi he kauvai ʻe taha ʻo Soatani: ka naʻe ʻikai tuku ʻe ia ki he kau Livai ha tofiʻa ʻiate kinautolu.
4 Jo Jāzepa bērnu bija divas ciltis, Manasus un Efraīms; un Levitiem nedeva nekādu īpašu daļu tai zemē, bet pilsētas vien, kur dzīvot, un ganības priekš viņu lopiem un priekš viņu īpašuma.
He ko e faʻahinga ʻe ua ʻoe fānau ʻa Siosefa, ko Manase mo ʻIfalemi: ko ia naʻe ʻikai ʻatu ha vāhenga ki he kau Livai ʻi he fonua, ka ko e ngaahi ʻapi kenau nofo ai, mo honau ngaahi potu ki heʻenau fanga manu, mo ʻenau koloa.
5 Kā Tas Kungs Mozum bija pavēlējis, tā Israēla bērni darīja un izdalīja to zemi.
Hangē ko e fekau ʻa Sihova kia Mōsese, naʻe pehē pe hono fai ʻe he fānau ʻa ʻIsileli, ʻonau vahe ʻae fonua.
6 Tad Jūda bērni piegāja pie Jozuas Gilgalā, un Kālebs, Jefunna dēls, no Ķenasa bērniem, sacīja uz viņu: tu zini to vārdu, ko Tas Kungs uz Mozu, to Dieva vīru, ir runājis Kādeš Barneā manis pēc un tevis pēc.
Pea naʻe haʻu ai ʻae fānau ʻa Siuta kia Siosiua ki Kilikali: pea ko Kelepi ko e foha ʻo Sifune mei he faʻahinga ʻo Kenasi naʻe lea kiate ia, “ʻOku ke ʻilo ʻaia naʻe folofolaʻaki ʻe Sihova kia Mōsese ko e tangata ʻae ʻOtua kiate au mo koe ʻi Ketesi-pania.
7 Es biju četrdesmit gadus vecs, kad Mozus, Tā Kunga kalps, mani sūtīja no Kādeš Barneas, to zemi izlūkot, un es viņam atsacīju, tā kā tas bija manā sirdī.
Naʻe fāngofulu taʻu hoku motuʻa ʻi he fekauʻi au ʻe Mōsese ko e tamaioʻeiki ʻa Sihova mei Ketesi-pania ke matakiʻi ʻae fonua; pea ne u ʻomi kiate ia hono tala ʻo hangē ko ia naʻe ʻi hoku loto.
8 Bet mani brāļi, kas man bija gājuši līdz, tie darīja to ļaužu sirdi bailīgu, bet es Tam Kungam, savam Dievam, pareizi klausīju.
Ka ko hoku ngaahi kāinga naʻe ʻalu hake mo au naʻa nau ngaohi ke vai ʻo ʻosi ʻae loto ʻoe kakai: ka naʻaku tuli tāupau kia Sihova ko hoku ʻOtua.
9 Tad Mozus tai dienā zvērēja un sacīja: tā zeme, kur tu ar savu kāju esi minis, tev un taviem bērniem būs par daļu mūžam; jo tu Tam Kungam, manam Dievam, esi pareizi klausījis.
Pea naʻe fuakava ʻe Mōsese ʻi he ʻaho ko ia, ʻo pehē, Ko e moʻoni ko e fonua ʻaia kuo tuʻu ki ai ho vaʻe ko e tofiʻa ia ʻoʻou, pea ki hoʻo fānau ʻo taʻengata, ko e meʻa ʻi hoʻo tuli tāupau kia Sihova ko ho ʻOtua.
10 Un nu redzi, Tas Kungs manu dzīvību ir uzturējis, tā kā Viņš ir runājis, un ir četrdesmit un pieci gadi no tā laika, kad Tas Kungs šo vārdu uz Mozu runāja, Israēlim tuksnesī staigājot, un nu redzi, es šodien esmu astoņdesmit piecus gadus vecs.
Pea ko eni, vakai, kuo tauhi ʻeku moʻui ʻe Sihova, ʻo hangē ko ʻene folofola, ʻi he tau ni ʻe fāngofulu ma nima, ʻio talu hono folofolaʻaki ʻe Sihova ʻae lea ni kia Mōsese, ʻi he kei feʻaluʻaki fano ʻae fānau ʻa ʻIsileli ʻi he toafa: pea ko eni, vakai, ʻoku kakato ʻa hoku taʻu ʻe valungofulu ma nima he ʻaho ni.
11 Es vēl šodien esmu tik stiprs, kā tai dienā kad Mozus mani izsūtīja; kāds mans spēks bija to brīdi, tāds ir mans spēks šo brīdi uz karu, uz iziešanu un ieiešanu.
ʻOku ou kei mālohi tatau he ʻaho ni mo ʻeku mālohi ʻi he ʻaho ko ia naʻe fekau ʻe Mōsese kiate au: ʻoku tatau pe ʻeku mālohi ko eni mo ʻeku mālohi ʻi he ʻaho ko ia, ki he tau, ke ʻalu kituʻa, pea ke hū mai.
12 Un nu, dod man šo kalnu zemi, par ko Tas Kungs tai dienā runājis, jo tu tai dienā esi dzirdējis, ka tur dzīvo Enaķieši, un tur ir lielas stipras pilsētas; varbūt Tas Kungs būs ar mani, ka es tos varu izdzīt, tā kā Tas Kungs runājis.
Pea ko eni, foaki mai kiate au ʻae moʻunga ni, ʻaia naʻe folofola ki ai ʻa Sihova ʻi he ʻaho ko ia; he naʻa ke fanongo ʻi he ʻaho ko ia, koeʻuhi ʻoku ʻi ai ʻae kau ʻAnaki, pea ko ʻenau ngaahi kolo naʻe fuʻu lahi, pea ʻāʻi: kapau ʻe ʻiate au ʻa Sihova, pea te u toki mafai ke kapusi ʻakinautolu, ʻo hangē ko e folofola ʻa Sihova.”
13 Tad Jozuas viņu svētīja un deva Kālebam, Jefunna dēlam, Hebroni par daļu.
Pea naʻe tāpuaki ia ʻe Siosiua, ʻo ne foaki kia Kelepi ko e foha ʻo Sifune ʻa Hepeloni ko hono tofiʻa.
14 Tā tad Hebrone Kālebam, Jefunna dēlam, no Ķenasa bērniem, tika par daļu līdz šai dienai, tāpēc ka tas Tam Kungam, Israēla Dievam, pareizi bija klausījis.
Ko ia naʻe hoko ai ʻa Hepeloni ko e tofiʻa ʻo Kelepi ko e foha ʻo Sifune ko e [tangata ]Kenasi ʻo aʻu ki he ʻaho ni, ko e meʻa ʻi heʻene tuli tāupau kia Sihova ko e ʻOtua ʻo ʻIsileli.
15 Bet Hebrones vārds bija vecos laikos Kiriat Arba (Arbas pilsēta), tas ir bijis viens liels cilvēks starp Enaķiešiem. Un zemei bija miers no karošanas.
Pea ko hono hingoa ʻi muʻa ʻo Hepeloni ko Kesa-ʻAlipa; ko ʻAlipa ko ia ko e tangata lahi ʻi he kau ʻAnaki. Pea naʻe mālōlō ʻae fonua mei he tau.
