Jonas 2
1 Un Jona pielūdza To Kungu, savu Dievu, no zivs vēdera
Nihalaly am’ Iehovà Andrianañahare’e, an-tro’ i fiañey ao t’Ionà,
2 Un sacīja: es piesaucu To Kungu savās bēdās, un Viņš man atbildēja, es kliedzu no elles vēdera, un Tu klausīji manu balsi. (Sheol h7585)
ami’ty hoe, Nitoreo am’ Iehovà amy fisotriakoy, le tinoi’e; nikoiake boak’ an-Tsikeokeok’ ao, vaho jinanji’o ty feoko. (Sheol h7585)
3 Tu mani nometi dziļumā, jūras apakšā, un ūdens mani apstāja, visi Tavi plūdi un Tavi viļņi gāja pār mani pāri.
Fa navokovoko’o an-daleke ao iraho, an-teñateña’ o riakeo ao; nandipots’ ahy o kinera’eo; niary amboneko eo ze hene alo’o naho onja’o.
4 Tad es sacīju: es esmu atmests no Tavām acīm, tomēr es atkal skatīšu Tavu svēto namu.
Aa le hoe iraho, nahifike tsy ho isam-pihaino’o; fa ho toliheko indraike i kivoho’o miavakey.
5 Ūdens mani apstāja līdz pašai dvēselei, dziļumi mani apkampa, ašķi apsedza manu galvu.
Niarikoboñe ahy o ranoo, pak’an-troko, niariseho amako i lalekey; vinandibandi’ o lomotseo ty lohako.
6 Es nogrimu pie kalnu pamatiem, zeme savas durvis pār mani bija aizdarījusi mūžīgi, bet Tu manu dzīvību esi izvedis no posta, Kungs, mans Dievs.
Nizotso mb’ am-baha’ o vohitseo; nañarikatok’ahy kitro katroke o tsotsò’ ty tane toio; fe nakare’o boak’ an-kibory ao ty haveloko, ry Iehovà Andrianañahareko.
7 Kad mana dvēsele iekš manis izsamisējās, tad es pieminēju To Kungu, un mana lūgšana nāca pie Tevis Tavā svētā namā.
Ie nitoirañe an-troko ao ty fiaiko, le nahatiahy Iehovà, vaho niheo mb’ama’o an-kivoho’o miavake ao ty halaliko.
8 Kas turas pie viltīgas nelietības tie zaudē savu žēlastību.
Tsambolitio’ o mpañaon-kakoaham- bandeo ty fiferenaiñañe ama’e.
9 Bet es Tev upurēšu ar pateicības balsi; ko esmu solījis, to es maksāšu. Pie Tā Kunga ir pestīšana.
Fe hañenga soroñe ama’o raho am-peom-pañandriañañe; havahako i ni-fantàkoy, fa boak’ am’ Iehovà ty fandrombahañe.
10 Un Tas Kungs runāja uz to zivi, un tā izvēma Jonu malā.
Aa le nafanto’ Iehovà i fiañey, vaho naloa’e an-tamboho ey t’Ionà.
