< Jāņa Evaņg̒elijs 11 >

1 Un tur viens gulēja nevesels, Lāzarus vārdā, Betanijā, Marijas un viņas māsas Martas miestā.
Un hombre estaba enfermo, Lázaro, de Betania, del pueblo de María y de su hermana Marta.
2 (Bet šī bija tā Marija, kas To Kungu ar zālēm bija svaidījusi un Viņa kājas ar saviem matiem nožāvējusi; tai brālis Lāzarus gulēja nevesels.)
Era aquella María, que había ungido al Señor con ungüento y enjugado sus pies con sus cabellos, cuyo hermano Lázaro estaba enfermo.
3 Tad tās māsas sūtīja pie Viņa un sacīja: “Kungs, redzi, ko Tu mīļo, tas guļ nevesels.”
Las hermanas, pues, enviaron a decirle: “Señor, he aquí que está enfermo aquel a quien tienes gran afecto.”
4 Un Jēzus to dzirdējis sacīja: “Šī neveselība nav uz miršanu, bet Dievam par godu, lai Dieva Dēls caur to top pagodināts.”
Pero Jesús, al oírlo, dijo: “Esta enfermedad no es para la muerte, sino para la gloria de Dios, para que el Hijo de Dios sea glorificado por ella.”
5 Bet Jēzus mīlēja to Martu un viņas māsu un to Lāzaru.
Jesús amaba a Marta, a su hermana y a Lázaro.
6 Kad nu Viņš bija dzirdējis, to esam neveselu, tad Viņš vēl divas dienas palika tai vietā, kur Viņš bija.
Por eso, al saber que estaba enfermo, se quedó dos días en el lugar donde estaba.
7 Pēc tam Viņš saka uz Saviem mācekļiem: “Ejam atkal uz Jūdeju.”
Luego, después de esto, dijo a los discípulos: “Vamos a Judea de nuevo”.
8 Tie mācekļi uz Viņu saka: “Rabbi, tie Jūdi nesen Tevi meklēja ar akmeņiem nomētāt, un Tu atkal noej uz turieni?”
Los discípulos le preguntaron: “Rabí, los judíos querían apedrearte. ¿Vas a ir allí de nuevo?”
9 Jēzus atbildēja: “Vai dienai nav divpadsmit stundas? Ja kas staigā dienā, tas nepiedauzās; jo tas redz šīs pasaules gaismu.
Jesús respondió: “¿No hay doce horas de luz? Si un hombre camina de día, no tropieza, porque ve la luz de este mundo.
10 Bet ja kas staigā naktī, tas piedauzās; jo iekš tā gaismas nav.”
Pero si un hombre camina de noche, tropieza, porque la luz no está en él”.
11 To Viņš sacīja, un pēc tam Viņš uz tiem saka: “Lāzarus, mūsu draugs, ir aizmidzis, bet Es eju, viņu uzmodināt.”
Dijo estas cosas, y después les dijo: “Nuestro amigo Lázaro se ha dormido, pero yo voy para despertarlo del sueño.”
12 Tad Viņa mācekļi sacīja: “Kungs, kad viņš aizmidzis, tad viņš taps vesels.”
Entonces los discípulos dijeron: “Señor, si se ha dormido, se recuperará”.
13 Bet Jēzus bija runājis par viņa nāvi; un tiem šķita, ka viņš runājot par aizmigšanu miegā.
Ahora bien, Jesús había hablado de su muerte, pero ellos pensaron que hablaba de descansar en el sueño.
14 Tad Jēzus uz tiem skaidri sacīja: “Lāzarus ir nomiris.
Entonces Jesús les dijo claramente: “Lázaro ha muerto.
15 Un Es priecājos jūsu dēļ, ka Es tur neesmu bijis (ka jūs varat ticēt); bet ejam pie viņa.”
Me alegro por vosotros de no haber estado allí, para que creáis. Sin embargo, vayamos a verlo”.
16 Tad Toms, saucams dvīnis, uz tiem citiem mācekļiem sacīja: “Ejam mēs arīdzan, ka līdz ar Viņu mirstam.”
Entonces Tomás, que se llama Dídimo, dijo a sus condiscípulos: “Vayamos también nosotros, para morir con él.”
17 Tad Jēzus nogājis to atrada jau četras dienas kapā gulošu.
Cuando llegó Jesús, se dio cuenta de que ya llevaba cuatro días en el sepulcro.
18 (Bet Betanija bija tuvu pie Jeruzālemes, kādu pusjūdzi.)
Betania estaba cerca de Jerusalén, a unos quince pasos.
19 Un daudz Jūdu bija nākuši pie Martas un Marijas, ka tās iepriecinātu par viņu brāli.
Muchos de los judíos se habían reunido con las mujeres en torno a Marta y María, para consolarlas por su hermano.
20 Tad Marta dzirdējusi, ka Jēzus nākot, gāja Viņam pretī, bet Marija palika mājās sēžot.
Cuando Marta se enteró de que Jesús venía, fue a recibirlo, pero María se quedó en la casa.
21 Tad Marta sacīja uz Jēzu: “Kungs, ja Tu šeitan būtu bijis, tad mans brālis nebūtu miris.
Entonces Marta dijo a Jesús: “Señor, si hubieras estado aquí, mi hermano no habría muerto.
22 Bet arī tagad es zinu, ka visu, ko Tu no Dieva lūgsi, Dievs Tev dos.”
Incluso ahora sé que todo lo que pidas a Dios, Dios te lo dará”.
23 Jēzus uz to saka: “Tavs brālis celsies augšām.”
Jesús le dijo: “Tu hermano resucitará”.
24 Marta uz Viņu saka: “Es zinu, ka viņš augšāmcelsies tanī augšāmcelšanā pastara dienā.”
Marta le dijo: “Sé que resucitará en la resurrección en el último día”.
25 Jēzus uz to sacīja: “Es esmu tā augšāmcelšanās un tā dzīvība; kas tic uz Mani, jebšu tas būtu miris, tas dzīvos,
Jesús le dijo: “Yo soy la resurrección y la vida. El que cree en mí seguirá viviendo, aunque muera.
26 Un ikviens, kas dzīvo un tic uz Mani, tas nemirs ne mūžam. Vai tu to tici?” (aiōn g165)
El que vive y cree en mí no morirá jamás. ¿Crees en esto?” (aiōn g165)
27 Tā uz Viņu saka: “Tiešām, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam bija nākt pasaulē.”
Ella le dijo: “Sí, Señor. He llegado a creer que tú eres el Cristo, el Hijo de Dios, el que viene al mundo”.
28 Un to sacījusi viņa nogāja un sauca Mariju, savu māsu, slepeni, sacīdama: “Mācītājs ir šeitan un tevi aicina.”
Cuando hubo dicho esto, se fue y llamó a María, su hermana, en secreto, diciendo: “El Maestro está aquí y te llama.”
29 Un to dzirdējusi, tā tūdaļ cēlās un nāca pie Viņa.
Al oír esto, se levantó rápidamente y fue hacia él.
30 (Bet Jēzus tai miestā vēl nebija ienācis, bet bija tai vietā, kur Marta Viņu sastapa.)
Pero Jesús no había entrado aún en la aldea, sino que estaba en el lugar donde Marta lo había encontrado.
31 Tad tie Jūdi, kas namā pie viņas bija un viņu iepriecināja, redzēdami, ka Marija tūdaļ cēlās un izgāja, viņai gāja pakaļ sacīdami: “Viņa iet uz kapu, tur raudāt.”
Entonces los judíos que estaban con ella en la casa y la consolaban, al ver que María se levantaba rápidamente y salía, la siguieron diciendo: “Va al sepulcro a llorar allí.”
32 Tad Marija, kad tā nāca, kur Jēzus bija, un Viņu redzēja, metās Viņam pie kājām un uz Viņu sacīja: “Kungs, ja Tu šeitan būtu bijis, tad mans brālis nebūtu miris.”
Por eso, cuando María llegó a donde estaba Jesús y lo vio, se postró a sus pies, diciéndole: “Señor, si hubieras estado aquí, mi hermano no habría muerto.”
33 Tad Jēzus, kad tas viņu redzēja raudam, arī tos Jūdus raudam, kas līdz ar viņu bija nākuši, garā aizgrābts, noskuma pie Sevis,
Cuando Jesús la vio llorar, y a los judíos que venían con ella, gimió en el espíritu y se turbó,
34 Un sacīja: “Kur jūs viņu esat nolikuši?” Tie uz Viņu saka: “Kungs, nāc un redzi.”
y dijo: “¿Dónde lo habéis puesto?” Le dijeron: “Señor, ven a ver”.
35 Jēzus raudāja.
Jesús lloró.
36 Tad tie Jūdi sacīja: “Redzi, kā tas Viņu ir mīlējis!”
Por eso los judíos decían: “¡Vean cuánto afecto le tenía!”.
37 Bet citi no tiem sacīja: “Vai Tas, kas tā neredzīgā acis atvēris, nevarēja darīt, ka arī šis nebūtu nomiris?”
Algunos de ellos decían: “¿No podía este hombre, que abrió los ojos del ciego, evitar que éste muriera?”
38 Tad Jēzus atkal sirdī aizgrābts nāk pie kapa; bet tas bija alā, un akmens gulēja priekšā.
Jesús, gimiendo de nuevo en su interior, llegó al sepulcro. Era una cueva, y una piedra estaba apoyada en ella.
39 Jēzus saka: “Noceļat to akmeni.” Marta, tā nomirušā māsa, uz Viņu saka: “Kungs, viņam jau smaka; viņš jau četras dienas ir gulējis.”
Jesús dijo: “Quita la piedra”. Marta, la hermana del que había muerto, le dijo: “Señor, a estas alturas hay un hedor, pues lleva cuatro días muerto”.
40 Jēzus uz to saka: “Vai Es tev neesmu sacījis: ja tu ticēsi, tad tu redzēsi Dieva godību.”
Jesús le dijo: ¿No te dije que, si crees, verás la gloria de Dios?”
41 Tad tie to akmeni cēla, kur tas mironis bija nolikts, un Jēzus pacēla acis uz augšu un sacīja: “Tēvs, Es Tev pateicos, ka Tu Mani esi paklausījis.
Entonces quitaron la piedra del lugar donde yacía el muerto. Jesús levantó los ojos y dijo: “Padre, te agradezco que me hayas escuchado.
42 Bet Es zinu, ka Tu allažiņ Mani klausi; bet to ļaužu dēļ, kas apkārt stāv, Es to saku, lai tie tic, ka Tu Mani esi sūtījis.”
Sé que siempre me escuchas, pero a causa de la multitud que está alrededor he dicho esto, para que crean que tú me has enviado.”
43 Un to sacījis Viņš stiprā balsī sauca: “Lāzaru, nāc ārā!”
Cuando hubo dicho esto, gritó a gran voz: “¡Lázaro, ven afuera!”
44 Tad tas mirušais izgāja, pie kājām un rokām saistīts ar autiem, un viņa vaigs bija aptīts ar sviedru autu. Un Jēzus uz tiem saka: “Atraisiet viņu, un lai viņš staigā.”
El que estaba muerto salió, atado de pies y manos con vendas, y su rostro estaba envuelto con un paño. Jesús les dijo: “Libéralo y déjalo ir”.
45 Tad daudzi no tiem Jūdiem, kas pie Marijas bija nākuši un redzējuši, ko Jēzus darījis, ticēja uz Viņu.
Por eso, muchos de los judíos que se acercaron a María y vieron lo que hacía Jesús creyeron en él.
46 Bet citi no tiem nogāja pie tiem farizejiem un tiem sacīja, ko Jēzus bija darījis.
Pero algunos de ellos se fueron a los fariseos y les contaron las cosas que Jesús había hecho.
47 Tad tie augstie priesteri un farizeji sapulcināja to augsto tiesu un sacīja: ko darīsim? Jo Šis cilvēks dara daudz brīnuma zīmes.
Entonces los jefes de los sacerdotes y los fariseos reunieron un consejo y dijeron: “¿Qué hacemos? Porque este hombre hace muchas señales.
48 Ja Viņu tā palaidīsim, tad visi uz Viņu ticēs, un tad Romieši nāks un mums atņems gan zemi, gan ļaudis.
Si lo dejamos así, todos creerán en él, y vendrán los romanos y nos quitarán nuestro lugar y nuestra nación.”
49 Un viens no tiem, Kajafas, tanī gadā augstais priesteris būdams, uz tiem sacīja: “Jūs nezināt neko,
Pero uno de ellos, Caifás, siendo sumo sacerdote aquel año, les dijo: “Vosotros no sabéis nada en absoluto,
50 Un jūs neapdomājat, ka mums ir labāki, ka viens cilvēks mirst par tiem ļaudīm, nekā visa tauta pazūd.”
ni consideráis que nos convenga que un hombre muera por el pueblo, y que no perezca toda la nación.”
51 Bet viņš to nesacīja no sevis paša, bet tanī gadā augstais priesteris būdams, viņš ka pravietis runāja, ka Jēzum bija mirt par to tautu;
Pero él no dijo esto por sí mismo, sino que, siendo sumo sacerdote aquel año, profetizó que Jesús moriría por la nación,
52 Un ne par to tautu vien, bet lai Viņš tos izklīdušos Dieva bērnus kopā sapulcinātu.
y no sólo por la nación, sino también para reunir en uno a los hijos de Dios que están dispersos.
53 No tās dienas tie sarunājās, Viņu nokaut.
Así que desde aquel día tomaron consejo para darle muerte.
54 Tad Jēzus droši vairs nestaigāja starp tiem Jūdiem, bet no turienes aizgāja uz to vidu tuvu pie tuksneša, uz to pilsētu vārdā Efraīm, un tur Viņš palika ar Saviem mācekļiem.
Así que Jesús ya no andaba abiertamente entre los judíos, sino que se fue de allí al campo, cerca del desierto, a una ciudad llamada Efraín. Allí se quedó con sus discípulos.
55 Bet Jūdu Lieldiena bija tuvu un daudzi no tā vidus nogāja priekš Lieldienas uz Jeruzālemi, ka tie šķīstītos.
Se acercaba la Pascua de los judíos. Muchos subieron del campo a Jerusalén antes de la Pascua, para purificarse.
56 Tad tie Jēzu meklēja un Dieva namā stāvēdami savā starpā runāja: “Kā jums šķiet? Vai Viņš gan uz svētkiem nenāks?”
Entonces buscaban a Jesús y hablaban entre sí, estando en el templo: “¿Qué pensáis, que no viene a la fiesta?”
57 Bet tie augstie priesteri un farizeji bija devuši pavēli, ja kas zinātu, kur Viņš esot, lai tas dotu ziņu, ka tie Viņu tvertu.
Ahora bien, los jefes de los sacerdotes y los fariseos habían ordenado que si alguien sabía dónde estaba, lo denunciara para poder apresarlo.

< Jāņa Evaņg̒elijs 11 >