< Jāņa Evaņg̒elijs 10 >

1 Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas neieiet pa durvīm avju kūtī, bet kāpj citur kur iekšā, tas ir zaglis un slepkava.
Поправді, поправді кажу́ вам: Хто не входить двери́ма в коша́ру, але перела́зить деі́нде, — той зло́дій і розбійник.
2 Bet kas ieiet pa durvīm, tas ir tas avju gans.
А хто входить двери́ма, — той вівцям пастух.
3 Tam tas durvju sargs atver, un tās avis klausa viņa balsi, un viņš savas avis sauc pie vārda un tās izved.
Ворота́р відчиняє йому, і його голосу слухають вівці; і свої вівці він кличе по йме́нню, і випрова́джує їх.
4 Un kad viņš savas avis izlaidis, tad tas iet viņu priekšā; un tās avis tam iet pakaļ, jo tās viņa balsi pazīst.
А як вижене всі свої вівці, він іде перед ними, і вівці слідо́м за ним ідуть, бо знають голос його́.
5 Bet svešam tās neiet pakaļ, bet bēg no tā, jo tās tā svešā balsi nepazīst.”
За чужим же не пі́дуть вони, а будуть утікати від нього, — бо не знають вони чужого голосу“.
6 Šo līdzību Jēzus uz tiem sacīja; bet tie nesaprata, kas tas bija, ko Viņš uz tiem runāja.
Оцю при́тчу повів їм Ісус, але не зрозуміли вони́, про що їм говорив.
7 Tad Jēzus atkal uz tiem sacīja: “Patiesi, patiesi, Es jums saku: Es esmu tās durvis pie tām avīm.
І зно́ву промовив Ісус: „Поправді, поправді кажу́ вам, що Я — двері ві́вцям.
8 Visi, kas priekš Manis nākuši, tie bijuši zagļi un slepkavas, bet tās avis tiem nav klausījušas.
Усі, скільки їх перше Мене прихо́дило, — то злодії й розбійники, але вівці не слухали їх.
9 Es esmu tās durvis; ja kas caur Mani ieiet, tas taps svēts, un tas ieies un izies un atradīs ganības.
Я — двері: коли через Мене хто вві́йде, спасеться, і той вві́йде та ви́йде, і пасо́висько зна́йде.
10 Zaglis nenāk kā vien gribēdams zagt, žņaugt un nokaut; Es esmu nācis, ka tiem būtu dzīvība un viss papilnam.
Зло́дій тільки на те закрада́ється, щоб красти й убивати та нищити. Я прийшов, щоб ви мали життя, і подоста́тком щоб мали.
11 Es esmu tas labais gans: labais gans dod Savu dvēseli par tām avīm.
Я — Пастир Добрий! Пастир добрий кладе́ життя власне за вівці.
12 Bet derēts gans, kas nav īstais gans, kam tās avis nepieder, redz vilku nākam un tās avis atstāj un bēg, un vilks tās sakampj un izklīdina.
А наймит, і той, хто не вівча́р, кому вівці не свої, коли бачить, що вовк наближа́ється, то ки́дає вівці й тікає, а вовк їх хапає й поло́шить.
13 Bet tas derētais gans bēg, tāpēc ka viņš derēts, un nebēdā par tām avīm.
А на́ймит утікає тому́, що він наймит, і не дбає про вівці.
14 Es esmu tas labais gans un pazīstu Savas avis, un tās Mani pazīst.
Я — Пастир Добрий, і знаю Своїх, і Свої Мене знають.
15 Itin kā Mani Tas Tēvs pazīst, tāpat arī Es To Tēvu pazīstu; un Es dodu Savu dzīvību par tām avīm.
Як Отець Мене знає, так і Я Отця знаю, і власне життя Я за вівці кладу́.
16 Man arī vēl citas avis, tās nav no šīs kūts. Arī tās Man būs atvest; un tās dzirdēs Manu balsi, un būs viens pats ganāmpulks, viens pats gans.
Також маю Я інших овець, які не з цієї коша́ри, — Я повинен і їх припрова́дити. І Мій голос почують вони, — і бу́де ота́ра одна й Один Па́стир!
17 Tāpēc Tas Tēvs Mani mīl, kā Es Savu dzīvību dodu, lai Es to atkal ņemu.
Через те Отець любить Мене, що Я власне життя віддаю, щоб ізно́ву прийняти його.
18 Neviens to neņem no Manis, bet Es to dodu no Sevis. Man ir vara, to dot, un Man ir vara, to atkal ņemt. Šo likumu Es esmu dabūjis no Sava Tēva.”
Ніхто в Мене його не бере́, але Я Сам від Себе кладу́ його. Маю вла́ду віддати його, і маю вла́ду прийняти його зно́ву, — Я цю заповідь взяв від Свого Отця“.
19 Tad atkal šķelšanās cēlās starp tiem Jūdiem šo vārdu dēļ.
З-за цих слів між юдеями зно́ву незгода зняла́ся.
20 Jo daudz no tiem sacīja: “Viņam ir velns un Viņš ir traks; ko jūs Viņu klausāt?”
І багато-хто з них говорили: „Він де́мона має, і несамови́тий. Чого слухаєте ви Його?“
21 Citi sacīja: “Šie vārdi nav velna apsēsta vārdi; vai velns akliem acis var atdarīt?”
Інші казали: „Ці слова́ не того, хто демона має. Хіба де́мон може очі сліпим відкривати?“
22 Un Jeruzālemē bija Dieva nama iesvētīšanas svētki, un bija ziema.
Було тоді свято Відно́влення в Єрусалимі. Стояла зима.
23 Un Jēzus staigāja Dieva namā, Salamana priekšnamā.
А Ісус у храмі ходив, у Соломоновім ґа́нку.
24 Tad tie Jūdi Viņu apstāja un uz Viņu sacīja: “Cik ilgi Tu mūsu dvēseles kavē? Ja Tu esi Kristus, tad saki mums to skaidri.”
Юдеї тоді обступили Його та й казали Йому: „Доки будеш тримати в непе́вності нас? Якщо́ Ти Христос, — то відкрито скажи нам!“
25 Jēzus tiem atbildēja: “Es jums to esmu sacījis, un jūs neticat. Tie darbi, ko Es daru Sava Tēva vārdā, šie dod liecību par Mani.
Відповів їм Ісус: „Я вам був сказав, — та не вірите ви. Ті діла, що чиню́ їх у Йме́ння Свого Отця, — вони свідчать про Мене.
26 Bet jūs neticat, jo jūs neesat no Manām avīm, kā Es jums esmu sacījis.
Та не вірите ви, — не з Моїх бо овець ви.
27 Manas avis Manu balsi klausa, un Es tās pazīstu, un tās Man iet pakaļ.
Мого голосу слухають вівці Мої, і знаю Я їх, і за Мною слідко́м вони йдуть.
28 Un Es tām dodu mūžīgu dzīvību, un tās ne mūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas. (aiōn g165, aiōnios g166)
І Я життя вічне даю їм, і вони не загинуть повік, і ніхто їх не ви́хопить із Моєї руки. (aiōn g165, aiōnios g166)
29 Mans Tēvs, kas Man tās devis, ir lielāks pār visiem, un neviens tās nevar izraut no Mana Tēva rokas.
Мій Отець, що дав їх Мені, Він більший за всіх, — і ви́хопити ніхто їх не може Отцеві з руки́.
30 Es un Tas Tēvs, mēs esam viens.”
Я й Отець — Ми одне!“
31 Tad tie Jūdi atkal pacēla akmeņus, Viņu nomētāt.
Знов каміння схопи́ли юдеї, щоб укаменува́ти Його.
32 Jēzus tiem atbildēja: “Daudz labus darbus Es jums esmu rādījis no Sava Tēva; kura darba dēļ jūs Mani mētājiet ar akmeņiem?”
Відповів їм Ісус: „Від Отця показав Я вам добрих учинків багато, — за котри́й же з тих учинків хочете Мене каменувати?“
33 Tie Jūdi Viņam atbildēja un sacīja: “Laba darba dēļ mēs Tevi nemētājam, bet zaimošanas dēļ un ka Tu cilvēks būdams pats Sevi dari par Dievu.”
Юдеї Йому відказали: „Не за добрий учинок хочемо Тебе вкаменувати, а за богозневагу, — бо Ти, бувши люди́ною, за Бога Себе видаєш“.
34 Jēzus tiem atbildēja: “Vai jūsu bauslībā nav rakstīts: Es esmu sacījis, jūs esat dievi;
Відповів їм Ісус: „Хіба не написано в вашім Зако́ні: „Я сказав: ви боги"?
35 Kad tā nu tos sauca par dieviem, uz kuriem Dieva vārds ir noticis, un to rakstu nevar atmest,
Коли тих Він богами назвав, що до них слово Боже було́, — а Писа́ння не може порушене бути,
36 Ko tad jūs sakāt uz Mani, ko Tas Tēvs svētījis un pasaulē sūtījis: Tu Dievu zaimo; tāpēc ka Es esmu sacījis: Es esmu Dieva Dēls?
то Тому́, що Отець освятив і послав Його в світ, закидаєте ви: „Зневажаєш Ти Бога“, через те, що сказав Я: „Я — Син Божий“?
37 Ja Es Sava Tēva darbus nedaru, tad neticiet Man.
Коли Я не чиню́ діл Свого Отця, то не вірте Мені.
38 Bet ja Es tos daru, tad, ja nu neticat Man, tad ticat jel tiem darbiem, lai jūs atzīstat un ticat, ka Tas Tēvs ir iekš Manis, un Es iekš Viņa.”
А коли Я чиню́, то хоч ви Мені віри й не йме́те, повірте ділам, щоб пізнали й повірили ви, що Отець у Мені, а Я — ув Отці!“
39 Tad tie atkal Viņu meklēja gūstīt, bet Viņš izgāja no viņu rokām.
Тоді зно́ву шукали вони, щоб схопи́ти Його, але вийшов із рук їхніх Він.
40 Un Viņš atkal cēlās pāri Jardānai uz to vietu, kur Jānis iesākumā kristīja, un palika tur.
І Він знову на то́й бік Йорда́ну пішов, на те місце, де Іван найперше христив, та й там перебува́в.
41 Un daudz pie Viņa nāca un sacīja: “Jebšu Jānis nav darījis nevienas brīnuma zīmes, tomēr viss, ko Jānis par Šo sacījis, tas ir tiesa.”
І багато до Нього прихо́дили та говорили, що хоч жа́дного чуда Іван не вчинив, але все, що про Нього Іван говорив, правдиве було́.
42 Un daudzi tur ticēja uz Viņu.
І багато-хто ввірували в Нього там.

< Jāņa Evaņg̒elijs 10 >