< Ījaba 9 >
1 Ījabs atbildēja un sacīja:
Entonces Job respondió:
2 Patiesi, es zinu, ka tas tā ir: jo kā cilvēks varētu taisns būt tā stiprā Dieva priekšā?
Ciertamente yo sé que es así. ¿Pero cómo puede un hombre justificarse ante ʼElohim?
3 Ja viņš grib ar To tiesāties, tad tas Viņam uz tūkstošiem ne vārda nevar atbildēt.
Aunque uno quiera disputar con Él, no le podría responder una vez entre 1.000.
4 Viņš ir gudrs no sirds un stiprs no spēka; kas pret Viņu var tiepties un pastāvēt?
Él es sabio de corazón y poderoso en fortaleza. ¿Quién se endureció contra Él y salió ileso?
5 Viņš pārceļ kalnus, un tie nemana, ka Viņš tos apgāž Savā dusmībā.
Arranca las montañas con su furor, y no saben quién las trastornó.
6 Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka viņas pamati trīc.
Sacude la tierra de su lugar y estremece sus columnas.
7 Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizspiež zieģeli priekš zvaigznēm.
Él manda al sol, y no brilla. Coloca sello a las estrellas.
8 Viņš viens izplata debesis un staigā pa jūras augstumiem.
Él solo extendió el cielo, y camina sobre las olas del mar.
9 Viņš radījis tos vāģus(Lāci), Orijonu un Sietiņu un tās zvaigznes pret dienasvidu.
Él hizo la Osa, el Orión, las Pléyades y las secretas cámaras del sur.
10 Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt.
Él hace cosas grandiosas, inescrutables, y maravillas incontables.
11 Redzi, Viņš man iet secen, ka To neredzu, Viņš staigā garām, ka To nesamanu.
Ciertamente pasa junto a mí y no lo veo. Si pasa adelante de mí, no lo percibo.
12 Redzi, kad Viņš aizgrābj, kas Viņu kavēs, kas uz Viņu sacīs: ko Tu dari?
Si Él arrebata, ¿quién lo resistirá? ¿Quién le dirá: Qué haces?
13 Dievs neaptur Savas dusmas, apakš Viņa tā varenā palīgi lokās.
ʼElohim no reprime su ira. Bajo Él se abaten los que ayudan a los soberbios.
14 Kā tad nu es Viņam varētu atbildēt un atrast vārdus pret Viņu?
¡Cuánto menos yo puedo replicarle, al rebuscar palabras frente a Él!
15 Jo, kad es arī taisns būtu, taču es nevaru atbildēt, bet man būtu savs soģis jāpielūdz.
A Él yo, aunque sea recto, no me atrevo a responder. Más bien imploro la clemencia de mi Juez.
16 Jebšu es sauktu, un Viņš man atbildētu, taču es nevarētu ticēt, ka Viņš klausīšot manu balsi.
Si lo invoco, y Él me responde, no podría creer que me oye.
17 Jo Viņš sagrābtu mani tā kā ar vētru un vairotu manas nepelnītas vainas.
Porque me quebranta con una tormenta y multiplica mis heridas sin causa.
18 Viņš manam garam neļautu atspirgties, bet mani pieēdinātu ar rūgtumiem.
No me deja recuperar aliento, mas bien me llena de amarguras.
19 Ja spēka vajag, redzi, Viņš ir varens, un ja tiesā jānāk, kas Viņu sauks priekšā?
Si apelo a la fuerza, ¡ciertamente Él es poderoso! Y si acudo al juicio, ¿quién lo convocará?
20 Ja es būtu taisns, tad mana mute mani pazudinātu, ja es būtu skaidrs, taču Viņš man pierādītu vainu.
Si me declaro justo, mi boca me condenará. Aunque sea intachable, Él me declarará perverso.
21 Es esmu nenoziedzīgs, es savu dvēseli nežēloju, man riebj dzīvot.
Soy intachable, sin embargo, no me conozco a mí mismo. Desprecio mi vida.
22 Viena alga! tādēļ es saku: Viņš izdeldē nenoziedzīgu un bezdievīgu.
Todo es una misma cosa. Por tanto digo: Él destruye al intachable y al perverso.
23 Kad Viņa rīkste piepeši nonāvē, tad Viņš smejas par nenoziedzīgo izsamišanos.
Si el azote mata de repente, Él se burla de la desesperación del inocente.
24 Zeme top dota bezdievīgā rokā, Viņš apklāj viņas tiesnešu vaigus. Ja tas tā nav, kas tad to dara?
La tierra es entregada en manos de los perversos. Él cubre los semblantes de sus jueces. Si no es así, ¿entonces, quién?
25 Manas dienas jo ātras bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas.
Mis días son más veloces que un corredor. Huyeron. No vieron el bien.
26 Tās aizgājušas kā vieglas laivas, kā ērglis, kas šaujas uz barību.
Se deslizaron como botes de junco, como el águila que se lanza sobre su presa.
27 Kad es domāju: es gribu aizmirst savas vaimanas un pamest savu skumību un atspirgties,
Si digo: Olvidaré mi queja, mudaré mi semblante y me alegraré,
28 Tad es iztrūkstos par visām savām sāpēm; es zinu, ka Tu mani neturi par nenoziedzīgu,
entonces me turban todos mis dolores. Sé que no me tendrás como inocente,
29 Ja man būs vainīgam būt, - kāpēc tad man velti nodarboties?
y que soy declarado perverso. ¿Para qué entonces me fatigo en vano?
30 Jebšu es mazgātos sniegā un šķīstītu savas rokas sārmā,
Aunque me lave con agua de nieve, y limpie mis manos con lejía,
31 Taču Tu mani iemērktu bedrē, tā ka manas drēbes no manis kaunētos.
aún me hundirás en el lodo, y mis ropas me repugnarán.
32 Jo Viņš nav tāds vīrs kā es, kam es varētu atbildēt, ka mēs kopā varētu iet priekš tiesas.
Porque Él no es hombre como yo para que le responda, y vayamos juntos a juicio.
33 Nav mūsu starpā izšķīrēja, kas savu roku varētu likt uz mums abiem.
No hay un árbitro entre nosotros que coloque su mano entre los dos,
34 Kad Viņš atņemtu Savu rīksti no manis un Viņa biedēklis mani neiztrūcinātu, -
que quite su vara de sobre mí para que no me espante su terror.
35 Tad es runātu un no Viņa nebītos; jo tā tas ar mani vis nav.
Entonces yo hablaría y no le temería. Pero yo mismo no estoy en esa condición.