Ījaba 9
1 Ījabs atbildēja un sacīja:
Et respondens Iob, ait:
2 Patiesi, es zinu, ka tas tā ir: jo kā cilvēks varētu taisns būt tā stiprā Dieva priekšā?
Vere scio quod ita sit, et quod non iustificetur homo compositus Deo.
3 Ja viņš grib ar To tiesāties, tad tas Viņam uz tūkstošiem ne vārda nevar atbildēt.
Si voluerit contendere cum eo, non poterit ei respondere unum pro mille.
4 Viņš ir gudrs no sirds un stiprs no spēka; kas pret Viņu var tiepties un pastāvēt?
Sapiens corde est, et fortis robore: quis restitit ei, et pacem habuit?
5 Viņš pārceļ kalnus, un tie nemana, ka Viņš tos apgāž Savā dusmībā.
Qui transtulit montes, et nescierunt hi quos subvertit in furore suo.
6 Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka viņas pamati trīc.
Qui commovet terram de loco suo, et columnae eius concutiuntur.
7 Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizspiež zieģeli priekš zvaigznēm.
Qui praecipit Soli, et non oritur: et stellas claudit quasi sub signaculo:
8 Viņš viens izplata debesis un staigā pa jūras augstumiem.
Qui extendit caelos solus, et graditur super fluctus maris.
9 Viņš radījis tos vāģus(Lāci), Orijonu un Sietiņu un tās zvaigznes pret dienasvidu.
Qui facit Arcturum, et Oriona, et Hyadas, et interiora austri.
10 Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt.
Qui facit magna, et incomprehensibilia, et mirabilia, quorum non est numerus.
11 Redzi, Viņš man iet secen, ka To neredzu, Viņš staigā garām, ka To nesamanu.
Si venerit ad me, non videbo eum: si abierit, non intelligam.
12 Redzi, kad Viņš aizgrābj, kas Viņu kavēs, kas uz Viņu sacīs: ko Tu dari?
Si repente interroget, quis respondebit ei? vel quis dicere potest: Cur ita facis?
13 Dievs neaptur Savas dusmas, apakš Viņa tā varenā palīgi lokās.
Deus, cuius irae nemo resistere potest, et sub quo curvantur qui portant orbem.
14 Kā tad nu es Viņam varētu atbildēt un atrast vārdus pret Viņu?
Quantus ergo sum ego, ut respondeam ei, et loquar verbis meis cum eo?
15 Jo, kad es arī taisns būtu, taču es nevaru atbildēt, bet man būtu savs soģis jāpielūdz.
Qui etiam si habuero quippiam iustum, non respondebo, sed meum iudicem deprecabor.
16 Jebšu es sauktu, un Viņš man atbildētu, taču es nevarētu ticēt, ka Viņš klausīšot manu balsi.
Et cum invocantem exaudierit me, non credo quod audierit vocem meam.
17 Jo Viņš sagrābtu mani tā kā ar vētru un vairotu manas nepelnītas vainas.
In turbine enim conteret me, et multiplicabit vulnera mea etiam sine causa.
18 Viņš manam garam neļautu atspirgties, bet mani pieēdinātu ar rūgtumiem.
Non concedit requiescere spiritum meum, et implet me amaritudinibus.
19 Ja spēka vajag, redzi, Viņš ir varens, un ja tiesā jānāk, kas Viņu sauks priekšā?
Si fortitudo quaeritur, robustissimus est: si aequitas iudicii, nemo audet pro me testimonium dicere.
20 Ja es būtu taisns, tad mana mute mani pazudinātu, ja es būtu skaidrs, taču Viņš man pierādītu vainu.
Si iustificare me voluero, os meum condemnabit me: si innocentem ostendero, pravum me comprobabit.
21 Es esmu nenoziedzīgs, es savu dvēseli nežēloju, man riebj dzīvot.
Etiam si simplex fuero, hoc ipsum ignorabit anima mea, et taedebit me vitae meae.
22 Viena alga! tādēļ es saku: Viņš izdeldē nenoziedzīgu un bezdievīgu.
Unum est quod locutus sum, et innocentem et impium ipse consumit.
23 Kad Viņa rīkste piepeši nonāvē, tad Viņš smejas par nenoziedzīgo izsamišanos.
Si flagellat, occidat semel, et non de poenis innocentum rideat.
24 Zeme top dota bezdievīgā rokā, Viņš apklāj viņas tiesnešu vaigus. Ja tas tā nav, kas tad to dara?
Terra data est in manus impii, vultum iudicum eius operit: quod si non ille est, quis ergo est?
25 Manas dienas jo ātras bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas.
Dies mei velociores fuerunt cursore: fugerunt, et non viderunt bonum.
26 Tās aizgājušas kā vieglas laivas, kā ērglis, kas šaujas uz barību.
Pertransierunt quasi naves poma portantes, sicut aquila volans ad escam.
27 Kad es domāju: es gribu aizmirst savas vaimanas un pamest savu skumību un atspirgties,
Cum dixero: Nequaquam ita loquar: commuto faciem meam, et dolore torqueor.
28 Tad es iztrūkstos par visām savām sāpēm; es zinu, ka Tu mani neturi par nenoziedzīgu,
Verebar omnia opera mea, sciens quod non parceres delinquenti.
29 Ja man būs vainīgam būt, - kāpēc tad man velti nodarboties?
Si autem et sic impius sum, quare frustra laboravi?
30 Jebšu es mazgātos sniegā un šķīstītu savas rokas sārmā,
Si lotus fuero quasi aquis nivis, et fulserint velut mundissimae manus meae:
31 Taču Tu mani iemērktu bedrē, tā ka manas drēbes no manis kaunētos.
Tamen sordibus intinges me, et abominabuntur me vestimenta mea.
32 Jo Viņš nav tāds vīrs kā es, kam es varētu atbildēt, ka mēs kopā varētu iet priekš tiesas.
Neque enim viro qui similis mei est, respondebo: nec qui mecum in iudicio ex aequo possit audiri.
33 Nav mūsu starpā izšķīrēja, kas savu roku varētu likt uz mums abiem.
Non est qui utrumque valeat arguere, et ponere manum suam in ambobus.
34 Kad Viņš atņemtu Savu rīksti no manis un Viņa biedēklis mani neiztrūcinātu, -
Auferat a me virgam suam, et pavor eius non me terreat.
35 Tad es runātu un no Viņa nebītos; jo tā tas ar mani vis nav.
Loquar, et non timebo eum: neque enim possum metuens respondere.
