Ījaba 9

1 Ījabs atbildēja un sacīja:

2 Patiesi, es zinu, ka tas tā ir: jo kā cilvēks varētu taisns būt tā stiprā Dieva priekšā?

3 Ja viņš grib ar To tiesāties, tad tas Viņam uz tūkstošiem ne vārda nevar atbildēt.

4 Viņš ir gudrs no sirds un stiprs no spēka; kas pret Viņu var tiepties un pastāvēt?

5 Viņš pārceļ kalnus, un tie nemana, ka Viņš tos apgāž Savā dusmībā.

6 Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka viņas pamati trīc.

7 Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizspiež zieģeli priekš zvaigznēm.

8 Viņš viens izplata debesis un staigā pa jūras augstumiem.

9 Viņš radījis tos vāģus(Lāci), Orijonu un Sietiņu un tās zvaigznes pret dienasvidu.

10 Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt.

11 Redzi, Viņš man iet secen, ka To neredzu, Viņš staigā garām, ka To nesamanu.

12 Redzi, kad Viņš aizgrābj, kas Viņu kavēs, kas uz Viņu sacīs: ko Tu dari?

13 Dievs neaptur Savas dusmas, apakš Viņa tā varenā palīgi lokās.

14 Kā tad nu es Viņam varētu atbildēt un atrast vārdus pret Viņu?

15 Jo, kad es arī taisns būtu, taču es nevaru atbildēt, bet man būtu savs soģis jāpielūdz.

16 Jebšu es sauktu, un Viņš man atbildētu, taču es nevarētu ticēt, ka Viņš klausīšot manu balsi.

17 Jo Viņš sagrābtu mani tā kā ar vētru un vairotu manas nepelnītas vainas.

18 Viņš manam garam neļautu atspirgties, bet mani pieēdinātu ar rūgtumiem.

19 Ja spēka vajag, redzi, Viņš ir varens, un ja tiesā jānāk, kas Viņu sauks priekšā?

20 Ja es būtu taisns, tad mana mute mani pazudinātu, ja es būtu skaidrs, taču Viņš man pierādītu vainu.

21 Es esmu nenoziedzīgs, es savu dvēseli nežēloju, man riebj dzīvot.

22 Viena alga! tādēļ es saku: Viņš izdeldē nenoziedzīgu un bezdievīgu.

23 Kad Viņa rīkste piepeši nonāvē, tad Viņš smejas par nenoziedzīgo izsamišanos.

24 Zeme top dota bezdievīgā rokā, Viņš apklāj viņas tiesnešu vaigus. Ja tas tā nav, kas tad to dara?

25 Manas dienas jo ātras bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas.

26 Tās aizgājušas kā vieglas laivas, kā ērglis, kas šaujas uz barību.

27 Kad es domāju: es gribu aizmirst savas vaimanas un pamest savu skumību un atspirgties,

28 Tad es iztrūkstos par visām savām sāpēm; es zinu, ka Tu mani neturi par nenoziedzīgu,

29 Ja man būs vainīgam būt, - kāpēc tad man velti nodarboties?

30 Jebšu es mazgātos sniegā un šķīstītu savas rokas sārmā,

31 Taču Tu mani iemērktu bedrē, tā ka manas drēbes no manis kaunētos.

32 Jo Viņš nav tāds vīrs kā es, kam es varētu atbildēt, ka mēs kopā varētu iet priekš tiesas.

33 Nav mūsu starpā izšķīrēja, kas savu roku varētu likt uz mums abiem.

34 Kad Viņš atņemtu Savu rīksti no manis un Viņa biedēklis mani neiztrūcinātu, -

35 Tad es runātu un no Viņa nebītos; jo tā tas ar mani vis nav.