Ījaba 9
1 Ījabs atbildēja un sacīja:
Then Job answered,
2 Patiesi, es zinu, ka tas tā ir: jo kā cilvēks varētu taisns būt tā stiprā Dieva priekšā?
“Truly I know that it is so, but how can man be just with God?
3 Ja viņš grib ar To tiesāties, tad tas Viņam uz tūkstošiem ne vārda nevar atbildēt.
If he is pleased to contend with him, he can’t answer him one time in a thousand.
4 Viņš ir gudrs no sirds un stiprs no spēka; kas pret Viņu var tiepties un pastāvēt?
God is wise in heart, and mighty in strength. Who has hardened himself against him and prospered?
5 Viņš pārceļ kalnus, un tie nemana, ka Viņš tos apgāž Savā dusmībā.
He removes the mountains, and they don’t know it, when he overturns them in his anger.
6 Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka viņas pamati trīc.
He shakes the earth out of its place. Its pillars tremble.
7 Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizspiež zieģeli priekš zvaigznēm.
He commands the sun and it doesn’t rise, and seals up the stars.
8 Viņš viens izplata debesis un staigā pa jūras augstumiem.
He alone stretches out the heavens, and treads on the waves of the sea.
9 Viņš radījis tos vāģus(Lāci), Orijonu un Sietiņu un tās zvaigznes pret dienasvidu.
He makes the Bear, Orion, and the Pleiades, and the rooms of the south.
10 Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt.
He does great things past finding out; yes, marvelous things without number.
11 Redzi, Viņš man iet secen, ka To neredzu, Viņš staigā garām, ka To nesamanu.
Behold, he goes by me, and I don’t see him. He passes on also, but I don’t perceive him.
12 Redzi, kad Viņš aizgrābj, kas Viņu kavēs, kas uz Viņu sacīs: ko Tu dari?
Behold, he snatches away. Who can hinder him? Who will ask him, ‘What are you doing?’
13 Dievs neaptur Savas dusmas, apakš Viņa tā varenā palīgi lokās.
“God will not withdraw his anger. The helpers of Rahab stoop under him.
14 Kā tad nu es Viņam varētu atbildēt un atrast vārdus pret Viņu?
How much less will I answer him, and choose my words to argue with him?
15 Jo, kad es arī taisns būtu, taču es nevaru atbildēt, bet man būtu savs soģis jāpielūdz.
Though I were righteous, yet I wouldn’t answer him. I would make supplication to my judge.
16 Jebšu es sauktu, un Viņš man atbildētu, taču es nevarētu ticēt, ka Viņš klausīšot manu balsi.
If I had called, and he had answered me, yet I wouldn’t believe that he listened to my voice.
17 Jo Viņš sagrābtu mani tā kā ar vētru un vairotu manas nepelnītas vainas.
For he breaks me with a storm, and multiplies my wounds without cause.
18 Viņš manam garam neļautu atspirgties, bet mani pieēdinātu ar rūgtumiem.
He will not allow me to catch my breath, but fills me with bitterness.
19 Ja spēka vajag, redzi, Viņš ir varens, un ja tiesā jānāk, kas Viņu sauks priekšā?
If it is a matter of strength, behold, he is mighty! If of justice, ‘Who,’ says he, ‘will summon me?’
20 Ja es būtu taisns, tad mana mute mani pazudinātu, ja es būtu skaidrs, taču Viņš man pierādītu vainu.
Though I am righteous, my own mouth will condemn me. Though I am blameless, it will prove me perverse.
21 Es esmu nenoziedzīgs, es savu dvēseli nežēloju, man riebj dzīvot.
I am blameless. I don’t respect myself. I despise my life.
22 Viena alga! tādēļ es saku: Viņš izdeldē nenoziedzīgu un bezdievīgu.
“It is all the same. Therefore I say he destroys the blameless and the wicked.
23 Kad Viņa rīkste piepeši nonāvē, tad Viņš smejas par nenoziedzīgo izsamišanos.
If the scourge kills suddenly, he will mock at the trial of the innocent.
24 Zeme top dota bezdievīgā rokā, Viņš apklāj viņas tiesnešu vaigus. Ja tas tā nav, kas tad to dara?
The earth is given into the hand of the wicked. He covers the faces of its judges. If not he, then who is it?
25 Manas dienas jo ātras bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas.
“Now my days are swifter than a runner. They flee away. They see no good.
26 Tās aizgājušas kā vieglas laivas, kā ērglis, kas šaujas uz barību.
They have passed away as the swift ships, as the eagle that swoops on the prey.
27 Kad es domāju: es gribu aizmirst savas vaimanas un pamest savu skumību un atspirgties,
If I say, ‘I will forget my complaint, I will put off my sad face, and cheer up,’
28 Tad es iztrūkstos par visām savām sāpēm; es zinu, ka Tu mani neturi par nenoziedzīgu,
I am afraid of all my sorrows. I know that you will not hold me innocent.
29 Ja man būs vainīgam būt, - kāpēc tad man velti nodarboties?
I will be condemned. Why then do I labor in vain?
30 Jebšu es mazgātos sniegā un šķīstītu savas rokas sārmā,
If I wash myself with snow, and cleanse my hands with lye,
31 Taču Tu mani iemērktu bedrē, tā ka manas drēbes no manis kaunētos.
yet you will plunge me in the ditch. My own clothes will abhor me.
32 Jo Viņš nav tāds vīrs kā es, kam es varētu atbildēt, ka mēs kopā varētu iet priekš tiesas.
For he is not a man, as I am, that I should answer him, that we should come together in judgment.
33 Nav mūsu starpā izšķīrēja, kas savu roku varētu likt uz mums abiem.
There is no umpire between us, that might lay his hand on us both.
34 Kad Viņš atņemtu Savu rīksti no manis un Viņa biedēklis mani neiztrūcinātu, -
Let him take his rod away from me. Let his terror not make me afraid;
35 Tad es runātu un no Viņa nebītos; jo tā tas ar mani vis nav.
then I would speak, and not fear him, for I am not so in myself.
